ceturtdiena, 2010. gada 18. novembris

Latvijas 92. dzimšanas diena trimdā

Laikam jau ir jāpadzīvo nedaudz ārpus Latvijas, lai es pati sev atzītos, cik šī zeme un šie ļaudis ir dārgi. Ka esmu tik ļoti latviete, cik vien latviete es varu būt. Es teju 30 gadus dzīvoju Latvijā – vadīju savas dienas, ēdu, dzēru, priecājos par dzīvi, svinēju svētkus un visu uztvēru kā pašu par sevi saprotamu. Es biju Latvijā un Latvija manī. Viss saplūdis kā dabisks veselums, kas ne reizi nelika man pat domāt par to, ko man tas viss nozīmē.

Šodien ir Latvijas dzimšanas diena. Un tā ir viena no dienām, kas man līdz saknei atgādina, ka esmu latviete. Jau no rīta, atverot tviteri, secināju, ka tas piečivināts pilns ar latvju dziesmām: 80-to gadu hītu „Teic kur zeme tā” ar slaveno frāzi „te ir mana dzimtene, smilšainais krasts, te pa baltu miglas stigu ceļu mājup rast...”, ar dziesmu svētku patosu pilno „Saule, pērkons, Daugava” un citiem. YouTube ir viens fantastisks izdomājums – sāc klausīties vienu dziesmu, tā uzreiz piedāvā līdzīgas. Tā nu es te lielu daļu dienas klausījos latvju mūziku – visus R.Paula, I.Kalniņa, Z.Liepiņa u.c. gabalus. Bet visu citu starpā viens bija pavisam, pavisam īpašs: J.Lūsēna un M.Zālītes dziesma „Trīs zvaigznes”. Tas mani, kā nu jau trimdas latvieti, saraudināja līdz asarām. Tomēr ir labi apzināties, ka kāds tevi ļoti gaida – ne pie pulksteņa, bet pie laika... pie mūsu dziesmām, valodas un mūsu mīlestības... ar trīs zvaigznēm rokās. Tas ir tā kā ar ģimeni – viņi gaidīs un mīlēs tevi vienmēr. Un lai kur tu arī nebūtu, cik labi vai slikti tev neklātos, ģimene tevi vienmēr gaidīs. Tas tāds labs atgādinājums.

Un jāpiekrīt arī visiem tiem šodienas runātājiem, ka 18.novembris latviešiem ir svarīgs tieši tādēļ, ka tā ir sava valsts. Vienalga kā Latvijai kā valstij iet vai neiet, vai krīzes vai treknie gadi. Bet tā zeme un tā tauta, tās tradīcijas, prieki un bēdas – tie visi ir mūsējie. Tā ir tā vieta, kurai ar kādām mistiskām saitēm esam piesaitēti, pat tad, ja esam ārpus tās robežām.

Ziemassvētkos būšu Latvijā un jau tagad nevaru vien sagaidīt, kad turēšu rokās īstu rupjmaizi – to, kas smaržo, kas garšo pēc rupjmaizes. Kad varēšu ēst mammas ceptās piparkūkas, pelēkos zirņus, štovētus kāpostus, biezpienu, siļķi un uzdzert kefīru. Tās ir tās mazās lietas, ko es nekad nenovērtēju, kad biju Latvijā, bet pēc kā tik ļoti ilgojos, esot trimdā. Laikam jau būšu līdz kaulam latviete. :)

Un vēlreiz – sveicieni svētkos!

svētdiena, 2010. gada 17. oktobris

Palīdzēt ar cieņu jeb cilvēki kastēs

Pirms pāris nedēļām, kad biju Latvijā, sanāca piedalīties seminārā par stereotipiem „Cilvēki kastēs”. Pasākuma īpašais viesis bija Slovēnijas Āfrikas centra vadītājs Max Zimani, kurš dalījās pieredzē, kā Āfrikas centrs Slovēnijā cīnās ar stereotipiem par Āfriku. Viņi ir ieguldījuši fantastisku darbu, izejot cauri visām mācību grāmatām, kur rakstīts par Āfriku, un sniedzot ieteikumus nepieciešamiem uzlabojumiem, lai mācību grāmatas būtu no stereotipiem brīvas, lai nebūtu tā, ka vienīgās lietas, ko cilvēki par Āfriku zina, būtu nabadzība, bads, karš, bēgļi un eksotiski safari dzīvnieki. Neviens nenoliedz, ka šīs lietas ir Āfrikas sastāvdaļa, bet tās nav vienīgās. Šajā milzīgajā un krāšņajā kontinentā ir arī daudz kā laba, priecīga un lepoties vērta.

Tāpat Max Zimani dalījās pieredzē veikto monitoringu presei, bērnu grāmatām un labdarības kampaņām. Tā kā pati esmu vairākus gadus darbojusies labdarības jomā, tad tieši pēdējais mani uzrunāja visvairāk: kā mēs palīdzam? Vai stāstot dramatiskus stāstus un publicējot sirdi plosošas bildes cienām tos, kam vēlamies palīdzēt? Vai nav tā, ka nolūkā uzrunāt ziedotājus, patiesībā tiek kultivēti stereotipi un pazemoti tie, kam palīdzība domāta? Vai palīdzam tādēļ, ka patiesi vēlamies kādam palīdzēt, vai tādēļ, ka vēlamies justies pārāki pār tiem ‘mazajiem un nožēlojamiem cilvēkiem’?

Visā Eiropā, bet jo īpaši te, Lielbritānijā, ir ļoti strikti noteikumi attiecībā uz bērnu fotografēšanu. Bez rakstiskas vecāku atļaujas to nevar darīt. Tāpat obligāta prasība ir izskaidrot gan vecākiem, gan pašam bērnam kādiem nolūkiem šīs fotogrāfijas tiks izmantotas. Un tas tiek darīts, lai neaizskartu šo cilvēku cieņu un pasargātu viņu privātumu. Bet vai tas vienmēr tiek darīts attiecībā uz bērniem, kam it kā vēlamies palīdzēt? Vai tas, kurš fotografējis ubagojošu bērnu Āfrikā, vienmēr iedomājas pajautāt atļauju šī bērna vecākiem un vai ir izskaidrojis, ka šo fotogrāfiju izmantos stāstot par nabadzību visā kontinentā?

Kāda sakritība – tieši šobrīd, kad rakstu šīs rindas, pa TV rāda Save The Children reklāmas klipiņu, kur aicina ziedot naudu bērniem-bada cietējiem. Zīmīgi, ka reklāmā rāda tikai un vienīgi afrikāņu izcelsmes bērnus. Skaidrības labad jāmin, ka Save The Children darbojas visā pasaulē un palīdz ne tikai bērniem Āfrikā, bet arī citviet. Arī tepat Lielbritānijā. Turklāt, reklāmā netika minēts, ka palīdzība domāta badacietējiem tieši Āfrikā. Tad kādēļ reklāmas klipiņā rāda tikai afrikāņu izcelsmes bērnus?

Manā ieskatā šāda reklāma tikai vairo stereotipus, ieliek cilvēkus kastītēs, kurās viņi nemaz nevēlas būt.

Te nu jāsaka, ka katram palīdzēt gribētājam būtu jāatceras teiciens „nedari otram to, ko nevēlies piedzīvot pats” un sev jāuzdod jautājums, vai viņi paši būtu ar mieru apmainīties lomām? Vai spētu iekāpt to cilvēku kurpēs, iejusties tā cilvēka ādā?

Jāteic gan, ka man kā latvietei Norvičā arī nācies piedzīvot to, kā tas ir, ka labdari nodarbojas ar stereotipu kultivēšanu par Latviju un latviešiem. Te ir tāda vietējā labdarības organizācija „Hope for Latvia” (Cerība Latvijai), kas zīmē Latviju kā visnabadzīgāko vietu Eiropā, turklāt to pamatīgi dramatizējot, ka „simtiem tūkstošu” latviešu dzīvo nabadzībā.

Man ir nācies iepazīties ar cilvēkiem, kas ir ziedojuši šai organizācijai, un kas līdzjūtīgi man ir teikuši: „Nu jā, jūsu valstī jau tā nabadzība ir briesmīga. Cik labi, ka esat šeit, prom no tās nabadzības!”
To dzirdot, gribas skaļi kliegt: „Es nebēgu no nabadzības! Es Latvijā dzīvoju labi! Jā, Latvijā ir problēmas! Jā, Latvijā ir arī nabadzība! Jā, daudziem Latvijā nepieciešama palīdzība! Bet nevajag jau visus uzskatīt par nabagiem!”

Norviča nav liela pilsēta, iepazinu arī cilvēkus, kas darbojās šajā organizācijā. Sākumā viņi šķietami bija ieinteresēti sadarboties, tikās ar mani. Izrādās, ka lielākā daļa šo labdaru nemaz nav bijuši Latvijā un nekad paši nav redzējuši reālo situāciju. Viņu raksti top, pamatojoties uz kādu citu atstāstījumiem un dažkārt pat apšaubāmiem interneta avotiem. Bet uzzinot manu viedokli, viņiem tas nelikās simpātisks. Viņiem tak labāk patīk zīmēt Latviju visdrūmākajās krāsās, safotografēt miskastes un netīrību. Viņiem šķiet, ka viņi zina labāk. Bet vai tad miskastes un netīrību nevar atrast pat visbagātākajā valstī?

Dabiski rodas jautājums, vai tiek cienīti tie, kam tiek palīdzēts? Vai ir pajautāts pašiem latviešiem, vai viņi grib sev šādu cerību?

Un te nu katram latvietim, kam nepatīk Hope for Latvia kampaņā izmantotie miskastu skati, var tikai pajautāt sev: vai mēs paši neizmantojam miskastu skatus, kad vēlamies palīdzēt kādam citam, piemēram, Āfrikā? Vai nav tā, ka kultivējam tikai vienu, mūs interesējošo viedokli? Ja tā ir, tad ir laiks mainīt to!  

Taisot jebkuru kampaņu, ir jāatceras,  ka būtiskākais ir nevis kampaņa pati par sevi, bet gan tie cilvēki, kuriem tu grasies palīdzēt. Tāpat vienmēr jāatceras šis pavisam vienkāršais likums - nedari otram to, ko nevēlies piedzīvot pats!

pirmdiena, 2010. gada 4. oktobris

Jautrās vēlēšanas & 5minūte slavas, kas īsti nepienāca :)

...ceļš

Vēlēšanu rītā ilgi gulēt nevarēju - vilciens uz Londonu bija nedaudz pēc 9iem, tādēļ jāpošas bija žiperīgi. Vēl malkojot rīta kafiju iemetu aci netā – viss burtiski mutuļoja vēlēšanu zīmē. Pirms izbraukšanas pārliecinājos, vai somā ir gan pase, gan vilciena biļetes. Somas ne visai lielā izmēra dēļ mirkli kavējos pārdomās – kas man šodien svarīgāk – ņemt līdzi fotokameru vai lietussargu (abiem somā vieta nepietika). Tā kā fonā BBC laika ziņu stāstnieks vēstīja ar saulainu dienu bez nokrišņiem, nolēmu priekšroku dot fotokamerai (ak, tavu naivumu!).
2 stundu garais un gandrīz 200 km tālais ceļš pagāja garās dilemmās starp miegu un līdzpaņemto Rīgas Laiku. Rītupa un Ķīla diskusija mani tomēr pārliecināja, un ceļu pavadīju intelektuālās pārdomās par Latvijas ideju konkurences trūkumu un to, ka būt pirmajam ciemā nav liela māksla, ja nav citu piedāvājumu.


...žurnālisti

Pāris dienas atpakaļ mani uzmeklēja kāds LNT žurnālists, jo gribot intervēt kādu, kas mēros garu ceļu uz Londonu, lai nobalsotu. Tā kā žurnālists ceļu pie manis bija atradis caur mūsu kopēju draudzeni, tad nolēmu neatteikt interviju, īpaši jau tādēļ, ka visi citi atsakoties. Kad informēju par laiku, kad ieradīšos vēstniecībā balsot, neapdomīgi atklāju, ka ieradīšos ar vilcienu un ka mani vilciena stacijā sagaidīs brālēni.
Un tā jau ir ar žurnālistiem – iedod tik mazo pirkstiņu un paņems ne tikai visu roku, bet pat visu ķermeni. Tad nu puisis (žurnālists) nāca klajā ar visādām idejām – kā brauks uz mājām (manām vai brālēnu), filmēs kā meklē pases, kā apspriež par ko balsot, protams, skati vilcienā, sagaidīšana un balsošana – kā viņš teica – izveidot „dramaturģiski perfektu sižetu”. Tad nu es ņēmos atvēsināt iekarsušo puisi un teicu, ka pietiks ar vilciena skatiem & interviju. Tā nu, kāpjot laukā no vilciena, biju gatava, ka mani sagaidīs kamera. Izkāpjot no vilciena, gan nekas neliecināja par žurnālistu klātbūtni (kaut arī viņi zināja kurā vagonā es būšu), bet ceļā uz izeju pamanīju kameru, kas izmisīgi filmēja visu cilvēku plūsmu. Kad pati pieteicos, ka esmu īstā, ko visticamāk gaidīja – noskaidrojās, ka puiši nebija paspējuši, jo vilciens ieradās ātrāk. Tad nu sekoja skati kā es staigāju pa tukšu vagonu, kā kāpju (vienīgā) laukā no vagona, utt.
Tā kā vilciens bija ieradies ātrāk – arī mani sagaidītāji brālēni Jānis un Uldis vēl nebija ieradušies. Tad nu es zvanīju viņiem, kur viņi ir. Filmētājiem tas iepatikās, bet viņi nepaspēja uzfilmēt reālo zvanu, tādēļ man tas bija jānotēlo vēl kādas 3 reizes. Arī brālēna Jāņa ierašanos filmētāji bija veiksmīgi palaiduši garām, tādēļ mums bija neliels aktierkino: es lūkojos stacijā pēc brālēna, līdz filmētājs deva ziņu, kad es viņu drīkstu ieraudzīt un tad kadrā ierodas viņš – tam seko tuvplāni ar radu laimīgu apskaušanos. Smiekli mums nāca abiem... bet nu – ja jau mums jāpopularizē laba doma – ka balsot ir jābrauc neskatoties uz attālumu – tad nekas cits neatliek – jātēlo vien ir. Brālēns Uldis atsūtīja sms, ka sagaidīs mani tajā metro stacijā, kas pie vēstniecības. Viņu tad vairs negaidījām. Vēl pirms došanās tālākā ceļā, tur pat stacijā arī bija diezgan gara intervija ar mani – par to kāpēc es mēroju tādu gabalu, kāpēc tas vispār ir svarīgi utt.
Pa ceļam starp London Liverpool Street dzelzceļa staciju un Baker Street metro staciju mums pievienojas arī brālēns Uldis, viņa sieva Eng un mana bijusī dzīvokļa biedrene Sniedze (kas arī uz Londonu mēroja teju 200km no Bristoles). No metro stacijas līdz vēstniecībai žurnālisti vēl safilmēja virkni skatus. Lai tie skaistāki, man pat iedalīja Latvijas karodziņu, ar ko pavicināties. Pie vēstniecības mūs pārsteidza lielās rindas. Nu ko – kolektīvi stāvējām rindā. Tur, laimīgā kārtā rindā pāris metrus aiz mums pamanījām arī manu draudzeni Elīzu, ko es brutālā veidā piespiedu pārkāpt UK etiķeti (te neviens nelien rindai priekšā!) un pievienoties mums. Žurnālisti pievērsās arī pārējo ļaužu intervēšanai, bet mēs tajā laikā nebeidzām priecāties par atkalredzēšanos. Tā nu kolektīvi čalojot nosecinājām, ka brālēnam Jancim šīs būs pirmās vēlēšanas dzīvē. Iemesls svinībām tūdaļ pēc svinīgā akta!
Nokļūstot šaurajā vēstniecības foajē, kur bija izvietots vēlēšanu iecirknis, vēstniecības darbinieku pārzinātāja Elīza atzina, ka pilnīgi visi vēstniecības darbinieki ir iesaistīti vēlēšanu procesa nodrošināšanā. Mani vēlētāju sarakstā piereģistrēja vēlēšanu komisijas loceklis, kas ikdienā ir vēstniecības šoferis. LNT kameras turpināja kārti tvert kadrus ar mani parakstāmies, saņemot zīmogu pasē, pētot biļetenus, tos aizpildot un aploksni (pilnu!) iemetot urnā.
Tā kā būtiskākais dienas darbs bija izdarīts – nobalsots... un arī žurnālistiem tika dota iespēja piefilmēt visu nepieciešamo patriotiskai audzināšanai, tad laimīgi atvadījāmies no žurnālistiem un jautrā kompānijā devāmies Soho virzienā.


...kas notika?

Tikai vēlāk uzzināju, ka no visas tās ņemšanās un intervēšanās žurnālisti parādīja tikai vilciena skatus. No garās intervijas ar mani ne miņas. Un tad nu man bija no sirds jāsmejas: es vienkārši nerunāju tos tekstus, ko viņi visu laiku sagaidīja un, patiesībā, visu laiku mutē lika.
Nu iedomājaties: lielākoties, jau uzdodot jautājumu, man jau tika piedāvāti atbilžu varianti: „Kādēļ jūs devāties tik lielu gabalu, lai nobalsotu? Vai jūsuprāt šīs vēlēšanas ir būtiskas un izšķirošas Latvijas nākotnei?” Un tā vietā lai es ar lielu dramatismu paziņotu, ka Latvija ir briesmās, es viņiem teicu, ka, manuprāt, iespēja balsot demokrātiskās vēlēšanās ir privilēģija, ko mēs nedrīkstam nenovērtēt. Atgādināju, ka tieši šobrīd Z-Korejā valsts vadītājs tiek nozīmēts kompartijas kongresā, kur vara jau 3 paaudzē tiek nodota vienai ģimenei. Atgādināju, ka vēl pirms 20 gadiem Latvijā nevarēja tā brīvi balsot, ka tiesības balsot ir vērtība, kas ir jāizmanto. Bet, šķiet, priekš viņiem es iebraucu pārāk dziļos un filozofiskos ūdeņos.
Nu jā, vēl jau bija jautājumi no sērijas – „Kā skaidrot to, ka jau pirmajās stundās Latvijas vēstniecībā Londonā ir nobalsojis rekordliels vēlētāju skaits? Kādēļ Lielbritānijas latviešiem ir tik svarīgi balsot? Iepriekšējos gados tāda aktivitāte nav vērota, kādēļ tieši šogad tāda aktivitāte?” Un, protams, es atkal nesāku stāstīt, ka Latvija briesmās un ka trimdīšiem jāmetas palīgā. Es tikai pasmaidīju un teicu, ka, manuprāt, šobrīd Lielbritānijā dzīvo daudz vairāk latviešu nekā tas bija pirms 4 gadiem, tādēļ arī vairāk balsotāju. Nu redz, atkal nekāda dramatisma manis teiktajā. Neinteresanti.
Savukārt, kad mani lūdza komentēt to, ka iecirkņi Lielbritānijā ir tik maz un lielai daļai latviešu tie ir grūti sasniedzami, es atbildēju, ka tas jau ir tikai loģiski un ka aizbraucējiem ar to jārēķinās. Mēs neesam Latvijā, bet gan pavisam citā valstī, līdz ar to Latvijas valsts nevar mums nodrošināt vēlēšanu iecirkņus ik uz soļa. Pat tad, ja mūsu te ir daudz. Katram latvietim trimdā ir jārēķinās, ka balsošana var sagādāt neērtības.
Tas nu pilnīgi noteikti nebija tas, ko viņš bija gaidījis.
Nu tad žurnālists ķērās pie pēdējā salmiņa – viņam dikti patika manā iepriekšējā bloga ierakstā minētā līdzība ar maciņu un atslēgām. Viņš dikti gribēja, lai es to atkārtoju. Tas gan man bija grūti – nespēju precīzi atcerēties rakstīto vārds pa vārdam! Pārrakstījām šo te vairākas reizes. Bet es tak neesmu robots – es tak nerunāju iepriekš iekodētus tekstus! Beigās viņi likās mierā.
Lai nu kā – sausais atlikums no visas garās intervijas – bija tas, ka nebija nekas. Rādīja sižetu, kur es staigāju pa tukšiem vagoniem, kur vicinos ar karodziņu, bet nesaku neviena paša vārda. Toties runāja citi – tie, kas teica, ka jābalso, lai glābtu Latviju un lai varētu atgriezties Latvijā. Dramatisms bija panākts.
Bet nu, štrunts ar visiem tiem žurnālistiem!


...tusiņš

Dodoties Soho virzienā mums bija 2 mērķi – paēst un apciemot manu dārgo draugu Māri. Tā kā Māris bija apciemojams tikai pēc 2iem, tad izvēlējāmies vispirms doties paēst. Uldiņa sieva Eng ir īstena austrumu virtuves pārzinātāja, kuras eksperta viedoklim ļaujos ne pirmo reizi. Un to nekad neesmu nožēlojusi. Arī šoreiz viņas izvēli varu tikai slavēt un slavēt. Viņa mūs aizveda uz China town, kur kādā no neskaitāmajiem ķīniešu restorāniem viņa pasūtīja virkni eksotisku ēdienu, bet mēs visi baudījām pa bišķītim no visa kā. Tā nu es uzzināju, kā garšo pīļu mēlītes un ka tajās ir kauliņš. Tāpat uzzināju, cik daudz dažādos un bezgala garšīgos veidos var pagatavot garneles, liellopu, dārzeņus un daudz ko citu. Siekalas saskrien mutē, atceroties vien!
Pēc fantastiskās maltītes visi kolektīvi devāmies ciemos pie Mārīša. Viņš gan zināja, ka es nākšu ciemos, bet viņš nezināja, ka būsim 6. Viņš bija tik bez gala priecīgs par tādu latviešu piebirumu, ka nekavējoties sameklēja Latvijas sarkan-balt-sarkano karogu un piesprauda pie sienas, bet no skapīša izvilka īpaši latvisko piedevu – Latvijas Melno Balzāmu. Ja jau atzīmējam Latvijas Republikas 10.Saeimas vēlēšanas, tad tā kārtīgi un pa latvisko! :)
Māris ir izcils paraugs viesmīlībai un iekļaušanai. Mēs visi tikām iesaistīti visā – gan kafijas taisīšanā, gan galdu un sēdvietu sabīdīšanā, gan galdu nokopšanā, gan citu klientu apkalpošanā. Atmosfēra absolūti nepiespiesta un bezgala priecīga. Katram, kas pie Mārīša ieradās, viņš ar lepnumu stāstīja un rādīja: tas viss stūris pilns ar latviešiem! Un tauta sajūsmā uzgavilē! :)
Tā nu pāris stundas priecīgi čalojām pie Mārīša, līdz Uldis un Eng devās savās gaitās, bet mēs ārējie – pavadīt Sniedzi uz autobusu. Tikai vēlāk uzzināju, ka tas, izrādās, bijis viņai jebkad garākais ceļš no Londonas līdz Bristolei: viņa izbrauca ap 5iem vakarā, bet mājās bija pēc 1iem naktī, jo uz ceļa bija nopietni sastrēgumi.
Tad nu mēs – atlikusī trijotne – Elīza, Jancis un es nolēmām doties skatīt kādu galeriju, ko Jancis zināja teikt kā labu esam. Diemžēl kad ieradāmies tur, redzējām tikai durvju sargu, kurš mūs aicināja nākt rīt. Nu ne ko! Laika jau vēl bija un nolēmām doties uz Daugavas Vanagu bāru, jo tur esot sagaidāms latviešu tusiņš. Pa ceļam Elīzu sazvanīja draugi, kas arī vēlējās viņu redzēt vēl šajā vēlēšanu dienā, tad nu mēs ar Janci palikām divatā.

...mājupceļš

Kaut arī Daugavas Vanagu bārs bija pilns ar latviešiem un gaisā nepārprotami virmoja alus aroms, tomēr par īpaši sirsnīgu latviešu kopā sanākšanu tur nekas neliecināja. Tā kā man līdz mājupceļa vilcienam (ar fiksēto biļeti plkst.20:00) bija palikusi nedaudz vairāk kā stunda, tad kļuvu nedaudz tramīga un nolēmām tur ilgi neuzkavēties. Kā izrādījās, tuvākā metro līnija 'Central' slēgta. Arī Piccadilly un vēl viena slēgta. Pamanījām autobusu, kas dodas uz King’s Cross (kas ir kādas 3 metro pieturas no manas Liverpool Street dzelzceļa stacijas), tad nu nolēmām lekt iekšā autobusā. Protams, bez lieliem pārsteigumiem – Londonas virszemes transports ir i z c i l i lēns. Diemžēl autobusa maršruts ved pa ielām gar Hyde Park un Oxfrord Street, t.i. ielām, kur vienīgā tuvākā metro līnija ir tā pati Central, kas nestrādā. Tuvāk Oxfrord Street gan parādās citas metro līnijas, bet tās galīgi nevar mani aizvest pa taisno uz Liverpool Street. Laiks iet un es kļūstu arvien nervozāka. Līdz King’s Cross laikā varam arī nenokļūt. Kad līdz manam vilcienam ir atlikusi mazāk kā ½ stunda, bet autobuss knapi veicis pusi no ceļa līdz King’s Cross, tiek pieņemts radikāls lēmums – ņemt taksi.
Taksis gan uzreiz saka, ka negalvo, ka mūsu prasītajās 15 min iekļausies, bet darīs ko varēs. Gods, kam gods – taksists laikam jau ne pirmo dienu Londonā strādā – izvēlās visādas mazas ieliņas & apvedceļus, lai apbrauktu sastrēgumus. Viss jau šķita labi, līdz vienā mirklī kā nez no kurienes iznirst liels uzraksts „Ceļš ir slēgts” un liela bulta atpakaļ uz galvenajām, sastrēgumiem pilnajām ielām. Nu neko darīt! Taksists turpina visādus viltīgos manevrus un ved pa visādām interesantām ielām... bet manas acis neatraujas no pulksteņa. Mans rokas pulkstenis ir ar „psiholoģisko elementu”, t.i. vismaz 3 minūtes ātrāks, turklāt – bez konkrētas, skaidri saskatāmas ciparnīcas. Tas manu stresu tikai palielina. Paralēli jau tiek tapināti plāni „B” un „C”. No jauna pirkt vilciena biļeti pēdējā mirklī ir ļoti dārgi – vairāk kā Ls 40. Tad nu domāju: varbūt, ja paspēju kaut kā vismaz aptuveni tai laikā izskriet cari elektroiekārtām, kas pārbauda biļetes, tad varēšu vismaz mēģināt iesēsties nākamajā, kas aties pēc 30 min, bet konduktoram lauzītā pusangļu valodā tēlot tūristu, kas tikko nokavējis vilcienu un nezina, ka ar tā biļete neder nākamajam braucienam. Tas 20:30 gan, laikam ir viens no pēdējiem vilcieniem, kas vispār iet uz Norwich. Bet nu neko. Jāmēģina. Ja tas neizdodas, tad nekas cits neatliek, kā braukt mājās ar autobusu, bet par to arī vairs neesmu pārliecināta, ka tik vēlu vēl kursē. Jancis piedāvā, ka varu mēģināt palikt pie viņa kojās. Ērti jau nebūšot, bet nu vismaz kaut kas. Plāni „B” un „C” uzcepti... bet vēl aizvien ceram uz brīnumu. Kad tuvojamies stacijai – iegrūžu visu savu naudu, kas man makā bija, Jancim rokās un lūdzu, lai viņš samaksā, bet es skriešu uz vilcienu un mēģināšu darīt, ko varēt. Sarunājam, ka viņš, pēc norēķināšanās ar taksistu arī dosies uz staciju (uz 9. vai 10. platformu) lūkot, kas man izdevies un kas ne. Sirds sitas tik strauji kā vēl nekad: mans rokas pulkstenis rāda, ka viss jau nokavēts, bet tik un tā skrienu. Stacijā ierodos 20:02. Teorētiski par vēlu. Bet izmisumā meklēju uz tablo – no kuras platformas (9. vai 10.) vilciens atgājis, lai mēģinātu vēl iečekoties. Man par lielu pārsteigumu uz tablo redzams uzraksts, ka vilciena London-Norwich, kam jāatiet 20:00, atiešanas laiks atlikts uz 20:02(?!?). Bet platformas numurs nav norādīts. Pie 9 platformas, no kuras parasti atiet vilcieni uz Norwich milzīga ļaužu drūzma. Man galvā tikai viena doma – jāpaspēj! Pieskrienu pie platformas – bet tur novilkti norobežojumi priekšā peronam un darbinieks kaut ko cītīgi stāsta. Tā kā esmu ieradusies uz stāsta beigām – neko daudz nesaprotu. Dzirdu tikai pēdējos vārdus: „vilciens noteikti aties tuvāko 60 minūšu laikā, jums ir jāuzgaida kaut kur netālu!”. Tfū! Vismaz neesmu nokavējusi!!!! Pēc tam, kad lielākā drūzma izklīdusi, pie darbinieka vēlreiz precizēju, kas ir noticis. Izrādās maršrutā London-Norwich kaut kur ir noticis nelaimes gadījums – vilciens ir notriecis cilvēku, tādēļ tur šobrīd strādā ārsti un policisti, bet līnija ir uz laiku slēgta. Pa to laiku man pievienojies arī Jancis un mēs kopīgi priecājamies, ka mums neizprotamā kārtā tomēr esam paspējuši un nav jāpērk jaunas biļetes, nav jāmeklē autobusu saraksti un nav jānakšņo kojās. Protams, bez gala žēl cilvēka, kas notriekts (kā pēc tam teica ar vilciena kompāniju saistīti cilvēki – kārtējais pašnāvnieks!). Lai nu kā – paspējām iepirkt vēl kaut ko uzkožamu un dzeramu vakariņām un tad arī sekoja paziņojums, ka visi pasažieri uz Norwich’as vilcienu tiek aicināti kāpt vilcienā. Nepagāja ne 40 min un vilciens devās Norwich’as virzienā. Vilciens mājupceļā gan nedevās pa parasto London-Norwich maršrutu, bet gan kādu posmu pa apkārtceļiem, apbraucot negadījuma vietu. Tas, protams, nozīmēja, ka vilciens brauca ilgāk un mājās biju krietni, krietni vēlāk. Norwich mani sagaidīja ar pamatīgu lietu, kā rezultāta nācās nožēlot rīta lēmumu atstāt mājās lietussargu. Tā nu izmirkusi un piekusi biju mājās īsi pirms pusnakts.
Toties – mājās mani sagaidīja prieka vēsts par Vienotības uzvaru. Pārsteigums par ZZS necerēti lielo atbalstu, PLL sakāvi un citādiem vēlēšanu niekiem.

Kopumā ņemot – diena piedzīvojumiem pilna un to pavisam noteikti vēl ilgi atcerēšos! :)


LNT sižetu par balsotājiem Londonā skati ŠEIT>> 

trešdiena, 2010. gada 29. septembris

Par balsošanu vispār un tukšām aploksnēm

Klausos un nevaru saprast – tuvojoties vēlēšanām cilvēki tādi galīgi dīvaini sāk palikt! Pat gudri un inteliģenti cilvēki visādais dīvainas idejas bīda! Kāds neies balsot vispār (jo visā vīlies, visi kretīni, nav par ko balsot), bet kāds balsošot ar tukšu aploksni (iemesli apmēram tie paši, bet gribot parādīt attieksmi).

Eu, ļautiņi mīļie! BALSOT IR JĀIET! Demokrātija ir dārga lieta! Vēl nedaudz vairāk kā 20 gadus atpakaļ balsot iet nebija jēga, jo PSRS balsošanas rezultāti bija zināmi vēl pirms vēlēšanu izsludināšanas. Daudziem miljoniem pasaulē vispār nav tiesības doties vēlēt. Kur nu vēl – demokrātiskās vēlēšanās. Daudzviet pasaulē cilvēki ir gatavi mirt, lai viņi iegūtu brīvību un spētu paši ievēlēt savus priekšstāvjus... bet te – brīvā Latvijā papilnam to, kas savu brīvību nenovērtē, kas nav gatavi izmantot savu balsi, lai ietekmētu savas valsts likteni!
Mīlīši, kam ir jānotiek, lai latvieši novērtētu savu demokrātisku vēlēšanu balsi? Vai tiešām Latvijai atkal ir jāzaudē neatkarība, lai acis atvērtos???


Un tagad par tām tukšajām aploksnēm... 

Nu paklausieties – vai nu balsojiet vai nē! Kas šitā par māžošanos – balsot ar tukšu aploksni? Attieksmi parādīsiet? Kam? Kādu? Ko tā attieksme pateiks un kā palīdzēs risināt Latvijas pašreizējo situāciju?

Pilnīgi un noteikti neatbalstu balsošanu ar tukšu aploksni, jo:
1) ar tukšo balsi tiek pacelts nobalsojušo %... un tas nozīmē, ka tādā gadījumā grūtāk ir tikt ievēlētām mazajām partijām.
2) tas, ka nobalsojušo % ir augsts, vēlāk var 'atspēlēties' referendumos, kad jāsavāc kvorums. Kā mēs zinām - referendumā par tautas tiesībām atlaist Saeimu (2008.gada 2.augustā) ļoti maz pietrūka līdz kvorumam. Tā nu bija reize, kad varējām ‘parādīt attieksmi’ – bet redz – bija ‘par īsu’.
Lai nu kā – esmu droša, ka arī nākotnē mums varētu nākties ‘parādīt attieksmi’ caur referendumiem. Lai domas raitāk rosās - iedomāsimies gadījumu, ka SC nolemj veikt grozījumus Valsts valodas likumā (Rīgas praksi paplašinot pa visu LV, ka valsts un pašvaldību iestādes tagad strādās arī krieviski) vai Pilsonības likumā (atceļot naturalizāciju) un tauta varētu gribēt ‘parādīt attieksmi’... bet ko nu – mūsu ‘attieksmes paudēji ar tukšo aploksni’ būs izdarījuši lāča pakalpojumu – nobalsojuši 10.Saeimas vēlēšanās nebūs, bet nobalsojušo skaitu būs palielinājuši tā, ka atkal mums var būt ‘par īsu’ lai mainītu nesaprātīgus Saeimas likumus. Vai tas ir saprātīgi? Nedomāju viss!
3) nepasakot par to, par ko tu gribi balsot, tu faktiski nobalso par VISĀM tām, kas tikušas pāri 5% barjerai (jo tad pārkļūšanai pāri 5% barjerai ņem vērā visu nobalsojušo skaitam, bet deputātu vietas tiek sadalītas atbilstoši derīgiem biļeteniem). Tas nozīmē, ka šādi Tu nobalso arī tām partijām, par kurām tu noteikti negribētu balsot, tavā vietā izlems tie, kas balsošanas aploksnē liks 1 derīgu balsošanas biļetenu, kas aizpildīts atbilstoši prasībām.

To visu kopā ņemot - neredzu vai balsošana ar tukšu aploksni ir labāka par nebalsošanu vispār. Manā ieskatā – šāda rīcība ir vienlīdz bezatbildīga!

Turklāt, nebalsojot vispār vai balsojot ar tukšu aploksni, tu esi noņēmis no sevis atbildību par to, kas īsti notiek Latvijā. Tad tu ļausi to izlemt citiem. Un šādā gadījumā Tu arī liedz sev iespēju turpmāk sūdzēties un būt neapmierinātam par to, kas notiek. Jo faktiski - Tu pats esi izvairījies no atbildības.

Kā te vienā ziņu raidījumā teica - jābalso par tādu partiju/cilvēku, kam Tu spētu uzticēt savu maciņu vai dzīvokļa atslēgas. Tad nu turpinot šo līdzību – nebalsojot vai nobalsojot ar tukšu aploksni, Tu savu maciņu vai atslēgas tagad vienkārši nomet uz ielas: kas nu pirmais nāks, tas, lai arī ņem to maciņu/atslēgas... apzags tevi, neapzags, izliks tevi no dzīvokļa, vai pacels īres maksu – tad jau tev vienalga... Bet vai tiešām tas tā ir?

Daudzi no jums zina – es šobrīd dzīvoju Norvičā (Lielbritānijā), un, lai nobalsotu, es braukšu uz savu tuvāko vēlēšanu iecirkni (Londonā) vien nieka 200 km... Mana draudzene Sniedze uz Londonu dosies no Bristoles – arī tas ir aptuveni 200 km. Zinu, ka mana kursa biedrene Magda, kas tagad dzīvo Hamburgā (Vācijā), dosies balsot uz Berlīni, kas ir teju 300 km... Un ticiet man, šāda došanās balsot ir ne tikai laikietilpīga, bet arī dārga – manā un Sniedzes gadījumā tas ir 2reiz pa 3 stundām pavadītām ceļā un naudas izteiksmē – tā kā Lielbritānijā sabiedriskais transports nav lēta lieta, mums katrai tas arī izmaksās vismaz kādus Ls 50 vismaz, ja ne vairāk... Pieļauju, ka Magdai tas varētu būt līdzīgi, ja ne vēl dārgāk.

Kādēļ mēs to darām? Tādēļ, ka mums rūp! Tādēļ, ka demokrātija ir dārga lieta! Mēs nedrīkstam izniekot kaut ko tik dārgu, kā mūsu brīvību balsot demokrātiskās vēlēšanās!

Un jā – nešaubieties - arī manā ieskatā neviena no programmām nav ideāla... un ne visi saraksti man šķiet piemērotākie... bet es esmu pieņēmusi lēmumu balsot par to, kas man šķiet daudz maz vispieņemamākais, liekot „+” tiem, kas man patīk un strīpojot tos, kas man noteikti nepatīk!

Uz tā fona - nedomāju, ka tas būtu ļoti godīgi no vietējā latvieša (kam tuvākais iecirknis ir max 10 min pastaigas attālumā) puses vienkārši izmest savu balsi vējā, vai nebalsot vispār! Kā Magda vakar man rakstīja: „Es jau paskatījos, man attālums tāds kā Rīga-Viļņa. Negribu dzirdēt ne par vienu, kas Latvijā neies balsot!”

Lai vai kāda ir Latvija tagad, bet mūsu valsts ir pelnījusi atbildīgu balsojumu par tās nākotni.




otrdiena, 2010. gada 7. septembris

Vai musulmaņi mums var atņemt Ziemassvētkus un par ko īsti satraucas Pujāts

Pēc mana bloga ieraksta un publicētajām bildēm par Dažādības svinēšanu Kultūru festivālā Norvičā, kāda mana bijusī kolēģe un studiju biedrene pauda bažas par dažādo tautu sajaukumu Lielbritānijā, norādot: „Viss jau būtu labi, ja vienā brīdi visas dažādās tautas pēkšņi nesāktu diktēt savus obligātos noteikumus, pamatojoties, ka viņiem taču arī pienākas! LV arī nav tālu līdz tam, ka musulmaņi varētu aizliegt svinēt Z-svētkus skolās, jo tas ievaino viņu ticību, tāpat, kā tas tagad ir Austrālijā!”. Kaut arī tas nav nekas jauns, tomēr šis apgalvojums mani ne tikai izbrīnīja, bet arī satrauca. Vai tiešām musulmaņi var mums atņemt Ziemassvētkus?

Ziemassvētkiem Latvijā ir divējāda nozīme – tie ir gan ziemas saulgrieži, gan tipiski kristiešu svētki – Jēzus Kristus piedzimšanas svētki. Latvijas kalendārā Ziemassvētki tiek atzīmēti 24., 25. un 26.decembrī, tas ir, datumos, kad visā pasaulē Ziemassvētkus svin katoļi, luterāņi un citi protestanti (pareizticīgās un citas ortodoksālās baznīcas svin 7.janvārī). Tātad, svinēšanas laiks diezgan skaidri norāda uz svētku sasaisti ne tikai ar vienu konkrētu ticību (kristietību), bet pat ar konkrētām konfesijām.

Interesanti, ka daudzviet kristīgajā pasaules daļā, kur arī ir norūpējušies par to, ka „musulmaņi var atņemt Ziemassvētkus” pats šo svētku nosaukums ir saistīts ar Kristu vai Dieva (Kristus) dzimšanu – angliski Christmas (cēlies no senangļu valodas vārdiem Cristes mæsse, kas tulkojumā nozīmē Kristus mise/dievkalpojums), nīderlandiski – Kerstmis, krieviski - Рождество Христово, poliski - Boże Narodzenie, utt. Lielbritānijā lielākās diskusijas saistībā ar „Ziemassvētku atņemšanu” saistītas ar šo svētku nosaukuma maiņu no „Christmas” uz politkorektāku un ar konkrētu ticību nesaistītu apzīmējumu „Winter Celebration”, kas tulkojumā nozīmē Ziemas Svētki. Latviešiem šīs raizes atkrīt, jo Latvijā šo svētku nosaukums nekad nav ticis saistīts ar vienu konkrētu ticību – kristietību. Latviešiem tie vienmēr ir bijuši un būs tikai un vienīgi Ziemas Svētki.

Tad nu jājautā – vēl bez neatņemama nosaukuma, kas vēl ir tas, ko musulmaņi var mums atņemt? Vai apdraudēta ir tā Ziemassvētku daļa, kas ir saistīta ar saulgriežiem, vai tā, kas ar kristietību? Ko vispār Latvietim nozīmē kristīgie svētki un kādas latvietim ir attiecības ar baznīcu? Vai tiešām Kristietība ir tik liela latviešu identitātes daļa, ka citu ticību pastāvēšana līdzās, var to apdraudēt?

Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, izveidoju nelielu aptauju, kurā uzdevu virkni jautājums par to, kāds ir īsts latvietis, kas latviešus raksturo, kādus svētkus svin, kādas ir attiecības ar baznīcu un ko varētu uzskatīt par latviskuma apdraudējumu.
Aptaujā apzināti iekļāvu dažus apgalvojuma formas jautājumus, kas sākas ar „Manā ieskatā latvietis ir....” un „Visvairāk latviešus raksturo.... ”, bet kā atbilžu variantus piedāvāju dažādus populārus un pat stereotipiskus apgalvojums par latviešiem, cita starpā iekļaujot apgalvojumu „Manā ieskatā īsts latvietis regulāri apmeklē baznīcu” un „Visvairāk latviešus kā tautu raksturo kristietība” (respondents varēja „atķeksēt” tik apgalvojumus, cik uzskatīja par patiesiem).
Šiem jautājumiem sekoja jautājums par latviešiem būtiskākajiem svētkiem un to svinēšanas tradīcijām, cita starpā, jautājot cik Ziemassvētki un Lieldienas (tradicionāli kristiešiem abi vissvarīgākie svētki) latviešiem tiešām saistās ar baznīcu un cik ar visādām citām lietām. Tāpat tika iekļauti jautājumi par to, kādai konfesijai/ticībai viņi sevi pieskaita un kādi ir baznīcā iešanas paradumi. Un visbeidzot – ko latvieši uzskata par vislielāko apdraudējumu savai identitātei un tradīcijām.
Jautājumus izplatīju savu draugu vidū portālā draugiem.lv un twitter. Trīs dienu laikā saņēmu gandrīz 150 atbildes, ko cītīgi apkopoju. Neņemos pretendēt uz socioloģisku pētījumu precizitāti, kā arī apgalvot, ka aptaujas rezultāti precīzi atspoguļo sabiedrības noskaņojumu Latvijā, tomēr – savu ieskatu tas tomēr dod.

Pasteidzoties notikumiem pa priekšu, varu teikt - pētot rezultātus, man tapa skaidrs, par ko satraucas nu jau bijušais Romas Katoļu kardināls Pujāts, kad ar varītēm (obligāto Bībeles mācību) gribēja piespiest latviešus pievērsties kristietībai.

Jautājumos par identitāti, redzams, ka par īstu latvieti klasiski tiek uzskatīts tāds, kas ir Latvijas patriots, svin latviešu svētkus, zina Latvijas vēsturi. Tāpat bez pārsteigumiem latvieši par sev visraksturīgāko uzskata dziedāšanas tradīcijas, latviešu valodas lietošanu un svētku tradīciju turpināšanu.
Kurā vietā latvieša identitātē ir kristietība? No piedāvātajām atbildēm – pēdējā! Mazāk par 4% respondentu uzskata, ka īsts latvietis regulāri apmeklē baznīcu un mazāk kā 1% uzskata, ka kristietība raksturo latviešus kā tautu. Salīdzinājumam – latvietim 3 reiz svarīgāk par baznīcu ir atbalstīt hokeja klubu „Dinamo”, un 5 reiz svarīgāk ir „ēst rasolu un citu latvieti”.
Skaidrojums, kādēļ kristietība nemaz nav tik liela latvieša identitātes daļa, ir atrodams jautājumos par latviešu un baznīcas attiecībām: 89% no visiem respondentiem tādā vai citādā veidā pieskaita sevi kristiešiem (dažādām konfesijām), bet te nu gan jānorāda, ka trešdaļa no tiem (jeb 25% no visiem respondentiem) sevi pieskaita tādiem ticīgajiem, kas uz baznīcu neiet.
Pētot latviešu baznīcā iešanas tradīcijas skaidri iezīmējas tendence, ka latvieši ir tā saucamie „Ziemassvētku kristieši”, jo absolūtais vairākums – 86% no respondentiem atbild, ka uz baznīcu dodas retāk kā reizi pusgadā, uz Ziemassvētkiem un Lieldienām, baznīcu saista ar lieliem dzīves pagriezieniem (kristības, kāzas, bēres) vai uz baznīcu dodas „pēc sajūtas, kad gribas”. Regulāri baznīcā gājēji ir zem 7% (interesanti, ka 7% cītīgi baznīcā gājēji pēc oficiāliem datiem ir arī Lielbritānijā).
Pētot latviešu svētku svinēšanas tradīcijas, aptauja skaidri parāda, ka latvietim visbūtiskākie svētki ir tieši Ziemassvētki (82%), kas apsteidz gan Jāņus un Līgosvētkus (78%), gan Latvijas Republikas proklamēšanas gadadienu – 18.novembri (64%). Taču pētot šo svētku nozīmīgumu, jāsecina, ka „vidējam latvietim” vienlīdz mazsvarīgi ir – vai tie ir ziemas saulgrieži vai Kristus dzimšana un dievkalpojums baznīcā (katru no tiem kā būtiskāko norādīja tikai 12%). „Vidējam latvietim” Ziemassvētki visvairāk saistās ar ģimenes kopā būšanu, dāvanām, brīvdienām, ballēm, karnevāliem, ķekatām un ziemu kopumā (kopā 73%).
Interesanti, ka svētku svinēšanas un piekopto tradīciju aina Lieldienās (kas vēsturiski kristiešiem bija daudz nozīmīgāki svētki nekā Ziemassvētki) ir nedaudz atšķirīga. To cilvēku skaits, kas šos svētkus saista ar Kristietību ir vairāk nekā dubultojies – 26%, bet absolūtajam vairākumam – 72% tie vienalga saistās ar olu krāsošanu, ripināšanu, un kaujām, šūpošanos, saulgriežiem un dažādām tiem saistītiem ticējumiem, tradīcijām un tautasdziesmām.
Interesanti, ka pēdējā jautājumā – par to, kas tiek uzskatīti par latvisko tradīciju apdraudējuma avotiem, lielākā respondentu daļa norāda, ka vainojama vērtību maiņa sabiedrībā kopumā (49%), tradīciju un svētku komercializācija (11%), citu tautu tradīciju pārņemšana (15%), globalizācija (1%) un pat korupcija (1%). Salīdzinoši mazākā daļa (7%) to saista ar novēršanos no kristīgajām vērtībām, jaunu reliģiju (un imigrantu) ienākšanu Latvijā. Vēl 2% vaino aizbraukušos latviešus.
Kas uzteicami: acīmredzot 12% no visiem respondentiem ir viss kārtībā ar savu identitāti un pašapziņu, jo, viņuprāt, latviskās tradīcijas nemaz netiek apdraudētas.

Kādi secinājumi no šīs aptaujas?
1. Salīdzinot Ziemassvētku un Lieldienu sasaisti ar kristietību un mūsu kristīgo identitāti, jāsecina, ka latviešiem tieši Lieldienas vairāk saistās ar kristietību, nekā Ziemassvētki. Pēdējie galvenokārt tiek uzskatīti par tādiem, kas veltāmi ģimenei. Tad nu jājautā – ja tas saistīts ar ticību (Kristietība vs. Islāms), kādēļ tad neviens neuztraucas, ka „mums var atņemt Lieldienas”? Un vai tiešām kāds musulmanis var atņemt mums iespēju svinēt Ziemassvētkus kopā ar ģimeni? Domāju, ka ne! Ja ģimene ir stipra un vēlas būt kopā, tad nevienam citam (arī musulmanim) nebūs nekādas teikšanas pār to!
2. Pujātam ir pamats satraukties – latvieši patiesi nav regulāri baznīcā gājēji. Cits jautājums – vai obligāta Bībeles mācības iekļaušana vispārizglītojošo skolu programmā to mainīs. Varbūt baznīcai pašai ir jāuzdod jautājums – kādēļ tad cilvēki uz baznīcu nemaz tik naski neiet? Varbūt baznīca pati varētu ko darīt lietas labā (neiesaistot represīvas metodes un nodokļu maksātāju naudu)?
3. Latvietis ir lepns, ka dzied, ir Latvijas patriots, zina Latvijas vēsturi un svin latviešu svētkus. Mans aicinājums būtu – koncentrēties uz pozitīvo – turpināt būt lepniem par sevi un nemēģināt meklēt ārējos ienaidniekus, apdraudējumus un vaininiekus. Ja latvietis pats sargās savas tradīcijas, neviens cits no malas tās apdraudēt nevarēs.


Pilns aptaujas rezultātu apkopojums >>


p.s. Jautājums par pašapziņu arī parādās valodas kontekstā - no vienas puses daudzi latviešu valodu uzskata par vienu no galvenajām lietām, kas raksturo latviešu valodu. No otras puses - tikai 21% uzskata ka Latvijas teritorijā vienmēr un visur būtu jārunā latviski. Kurš gan sargās latviešu valodu kā vērtību, ja ne mēs paši?

piektdiena, 2010. gada 3. septembris

Respekts pret valsts valodas lietošanu vs. tulkošana un labas pārvaldības princips

Iesaistoties Norvičas etnisko minoritāšu integrācijas programmā „Iekļaušana”, mans pirmais darbiņš bija visus iespējamos materiālus iztulkot latviski, lai arī latviešu etniskajai minoritātei ir saprotami projekta ietvaros pieejamie pakalpojumi. Pirms nedēļas, saņemot no tipogrāfijas pirmos latviski iespiestos materiālus, nevarēju vien beigt nopriecāties un tūdaļ pat steidzu materiālus nogādāt netālu dzīvojošiem tautiešiem. Kas attiecas uz projektu kopumā, savus tautiešus dalībai tajā uzrunāju tikai latviski. Vakar, birojā saņemot zvanu, jau vairs nelikās nekas dīvains, kad zvanītājs, uzsākot sarunu, lūdza vai nevar runāt ar kādu, kas runā latviski vai krieviski (mans kolēģis Andrejs ir Latvijā dzimis krievs, kas runā abās šajās valodās). Šodien man bija tikšanās ar vietējo juridisko pakalpojumu sniedzēju, kam valsts un pašvaldības uzdevumā ir jānodrošina bezmaksas pakalpojumi etniskajām minoritātēm diskriminācijas jautājumos. Viņiem, tāpat kā veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem, kā arī valsts un pašvaldību iestādēm, tulku izmantošana savā ikdienas darbā nav nekas neierasts (jāatzīst, ka pat pašvaldības paziņojumu par daudzdzīvokļu mājas apsaimniekotāja maiņu te piesūta kopā ar paziņojumu vismaz 20 minoritāšu valodās, ka šī pati informācija ir pieejama viņu valodā, ja viņiem nav skaidrs, kas vēstulē rakstīts). Tā kā latviešu te nav pārāk daudz (vai pareizāk sakot - par viņu eksistenci nav daudz zināms), tad līdz šim latviešu valoda nebija starp piedāvātajām valodām. Šodienas pārrunu iemesls bija šīs situācijas maiņa: turpmāk tulkojumi tiks nodrošināti arī latviski un tas nozīmē – arī latviešu etniskā minoritāte tiks ‘iekļauta’.

Prieks un lepnums rotāja manu seju... līdz kāds mans labs draugs, kas labi pārzina Latvijas situāciju, man pajautāja – vai visi tie latvieši, kas Lielbritānijā tagad var saņemt pakalpojumus savā dzimtajā valodā, būtu tik pat priecīgi arī par Latvijā dzīvojošiem krieviem/krievvalodīgajiem un viņu iespēju saņemt pakalpojumus viņu dzimtajā valodā?

Atzīšos, šis jautājums man uzjundīja atmiņas par pēdējiem Rīgas domē pavadītajiem mēnešiem, kur Šlesakovs Rīgas pašvaldības teritorijā daļēji atcēlis Valsts valodas likumu, atļaujot pieņemt iesniegums etnisko minoritāšu valodās bez pienācīga tulkojuma, bet iekšējo noteikumu paredzētā iesnieguma anotācija no iesnieguma 3 lapām oriģinālvalodā sarukusi līdz 1 teikumam: „iesniedzējs sūdzas par aprēķināto nodokli”. Tā kā likums paredz, pieņemot administratīvo aktu, izvērtēt iesniedzēja viedokli un argumentus, tad faktiski tiek prasīts, ka katram Rīgas domes darbiniekam ir jāpārvalda attiecīgā etniskās minoritātes valoda. Protams, cik nu man nācās pieredzēt, tā pārsvarā bija krievu valoda, ko daudzi brīvprātīgi vai piespiedu kārtā reiz ir mācījušies skolās. Bet man vienmēr ir bijusi ķecerīga doma: ja nu Rīgas domei uzraksta sūdzību, teiksim, igbo valodā (cik zinu – Latvijā ir vismaz 3 cilvēki, kas runā šai valodā) – vai arī viņu kā mazākumtautību pārstāvju iesniegums tiktu izskatīts tādā pat kārtībā kā iesniegums krievu valodā? Pārdomas raisa arī tas, vai „laimīgais” domes darbinieks spēs atpazīt vai ķīnisko hieroglifu rakstītais ir Ķīnas mandarīnu vai kantoniešu valodā (tomēr - divas dažādas valodas!), lai spētu sameklēt adekvātu tulku, lai kaut vai uzrakstītu to pašu viena teikuma anotāciju, nemaz nerunājot par viedokļu un argumentu kvalitatīvu izvērtēšanu.
Protams, nesenie notikumi ar Maskavas mēra Lužkova paziņojumiem, nu jau bēdīgi slaveno Satiksmes ministra Kaspara Gerharda nenotikušo interviju TV5 studijā un ar to saistītās publiskās diskusijas arī darījušas savu: latvieša cienīgas šausmu ainiņas no sērijas „krievi nāk!” ir manā acu priekšā.

Jāteic, drauga provokācija izdevās un mums bija gara diskusija, kuras beigās man pat tika pārmesta dubultmorāle: kā tā – par latviešiem Lielbritānijā es priecājos, bet par krieviem Latvijā – nē.

Pārdomājot šo jautājumu dziļāk, nonācu pie secinājuma, ka šai medaļai ir divas ļoti atšķirīgas puses.

No vienas – lielākā daļa Eiropas valstu ir nacionālas valstis, tas ir, tādas valstis, kas veidojušās vienas noteiktas nācijas pašnoteikšanās rezultātā. Valsts pamatnācija arī nosaka valsts valodu un tās lietošanas kārtību. Jebkurai etniskai vai lingviskai minoritātei ir jārespektē pamatnācijas izvēle. Ja var ticēt šī gada Bīriņu konstitucionālās politikas semināra atreferējumam, tad arī mūsu tiesību guru Egils Levits ir atzinis, ka šajā ziņā valsts pamatnācijai ir vairāk tiesību nekā etniskajām minoritātēm. Arī valodas pētniece Dr. philol.Vineta Poriņa diena.lv atzina, ka tas, kas notika ar Kasparu Gerhardu TV5 studijā, nebūtu iedomājams nevienā citā Eiropas valstī. Un patiesi – Lielbritānijā vice-premjers Niks Klegs ir plaši pazīstams ar savām svešvalodu zināšanām (runā arī nīderlandiski, vāciski, franciski un spāniski; ģimenē runā 2 valodās – angliski un spāniski), bet es pat nespēju iedomāties, ka, piemēram, Lielbritānijā dzīvojošo spāņu etniskās minoritātes raidījums izraidītu viņu no studijas, ja viņš uz jautājumiem atbildētu valsts valodā tas ir, angliski (pat neskatoties uz faktu, ka Klegs spāņu valodu pārvalda). Vēl vairāk – neiespējami arī šķiet, ka šie etniskās minoritātes žurnālisti pat iedomātos apzināti gatavoties provokācijai un jau laikus samontēt materiālu ar šīs amatpersonas iepriekš sniegtām intervijām attiecīgajā valodā. Tāpat arī, ņemot vērā arābu vai poļu etniskās minoritātes īpatsvaru Lielbritānijā, nespēju iedomāties, ka katram publiskās pārvaldes darbiniekam būtu jāpārzina arābu vai poļu valoda tādā līmenī, lai spētu izvērtēt iesniegumā paustos viedokļus un argumentus.

No otras puses nevar noliegt, ka gadījumos, ja etniskās minoritātes nepārvalda valsts valodu, tās valodas barjeras dēļ tiek ‘izslēgtas’ no publiskās pārvaldes nodrošinātajiem pakalpojumiem. Veselības aprūpes jomā tas var būt pat dzīvībai bīstami. Tulku nodrošināšana ikvienā publiskās pārvaldes jomā Lielbritānijā tiek uzskatīta par daļu no labas pārvaldības principa realizācijas dzīvē. Tādi projekti kā „Iekļaušana” sākotnēji savus klientus uzrunā to dzimtajās valodās, bet vienlaikus arī aicina apgūt valsts valodu (un nodrošina valsts valodas apguvi par brīvu), skaidrojot etniskajām minoritātēm, ka valsts valodas apguve ir veids, kā iekļauties vietējā sabiedrībā un izprast sistēmu un sabiedrību, kurā dzīvo. Daudzie bukleti, kas tulkoti neskaitāmās valodās, nodrošina, ka saņemot publiskos pakalpojumus, viņi netiks diskriminēti valsts valodas nezināšanas dēļ. Tāpat – katram valsts pārvaldes darbiniekam, kas potenciāli var saskarties ar kādas etniskās minoritātes pārstāvi ir valodu katalogs, kurā šis etniskās minoritātes pārstāvis var iebakstīt ar pirkstu un parādīt kurā valodā tad viņš runā, lai darbinieks var uzmeklēt attiecīgās valodas tulku, kas, ja ne klātienē, tad telefoniski (arī elektroniski) var nodrošināt tulkojumu.

Te nu es sēžu un domāju – kā Latvijai labāk rīkoties, lai vienlaikus gan nodrošinātu labu pārvaldību, pakalpojumu pieejamību un sociālo iekļaušanu etniskajām minoritātēm, tai pašā laikā saglabājot respektu pret latviešu valodu kā valsts valodu? Vai Latvijas gadījumā pakalpojumu tulkošana minoritāšu valodā (īpaši tas attiecas uz krievu valodu) nenozīmēs zaļo gaismu tiem, kas it visur vēlēsies lietas kārtot tikai un vienīgi savā dzimtajā valodā, sagaidot, ka pārējiem ir pat pienākums ar viņiem runāt viņu dzimtajā valodā un nevis valsts valodā. Savukārt, ja netulkojam - cik ilgi Latvija sadzīvos ar diezgan lielu Latvijas iedzīvotāju daļu, kas valodas barjeras dēļ jūtas diskriminēta un nespēj pilnvērtīgi saņemt publiskos pakalpojumus (kaut arī nodokļus maksā vienādi ar pamatnāciju)? Kas būtu tas Latvijas ‘zelta vidusceļš’?

piektdiena, 2010. gada 20. augusts

Dažādības svinēšana



 Nu jau ir pagājusi teju vai nedēļa kopš Kultūru Festivāla Norvičā, tomēr prieks un pacilājums nekur nav zudis. Kultūru Festivāls ir tāda dažādu tautību kopā sanākšana, kur katrs prezentēja savu kultūru, tradīcijas, dziesmas, dejas un ēdienus. Milzu burziņš ar daudz pozitīvām emocijām. Daudz kas man atgādināja Afrolat ikgadējās Āfrikas dienas svinības, tikai te bija daudz vairāk etnisko grupu, lielāka dažādība, ko svinēt. Bez prieka un pacilājuma, pasākums man arī raisīja daudz pārdomu, tādēļ vēlos tajās padalīties. 
Esot vairākus gadus iesaistītai etnisko minoritāšu (mazākumtautību) integrācijas procesos Latvijā, kā arī vērojot mūsu politiķu aktivitātes (īpaši pirms vēlēšanām), zinu, ka mazākumtautību integrācija ir ļoti, ļoti smags process. Bieži vien Latvijā nācies saskarties kā ar politiskās gribas, tā arī ar izpratnes trūkumu par šo jautājumu nozīmību.
Braukājot pa starptautiskām konferencēm, biju izveidojusi sev tādu kā mītu, ka tur – ārzemēs, tur nu gan šie jautājumi tiek risināti citādi, ka tur nu nav etniskās spriedzes un tādu problēmu, kādas ir Latvijā. Dzīvojot Lielbritānijā saprotu, ka attiecībā tieši uz šo valsti - tā ir tikai daļēja taisnība. Šī valsts ir viens no dažādības paraugiem Eiropā, tomēr daudzviet problēmas vēl aizvien pastāv. Londona ir etniski visdažādākā pilsēta pasaulē un tāda jau bijusi krietnu laiku, tādēļ šī pilsēta etnisko jautājumu risināšanā ir krietnu soli priekšā visām pārējām pilsētām. Salīdzinājumam Norviča ir ļoti maza un izteikti ‘balto britu’ pilsēta, kur etniskā dažādība pilsētā ir parādījusies tikai pēdējā gadu desmitā. Vietējie saka, ka Norviča etniskās dažādības ziņā tagad risina tās problēmas, ko Londona risināja 40 gadus atpakaļ. No mana skatu punkta, daudzos jautājumos problēmas Norvičā varu salīdzināt ar problēmām Latvijā (precīzāk būtu teikt – Rīgā).
Pēdējā mēneša laikā esmu aktīvi iesaistījusies etniskās iekļaušanas projektā Norvičā (Inclusion Norwich Mind) un esmu iepazinusi šo jautājumus labāk. Kā jau minēju, problēmas te ir, bet būtiskā atšķirība ir tā, ka te ir izpratne par jautājuma būtību un nozīmīgumu, kā arī – ir politiskā griba problēmas risināt. Tas ir tas, kas Latvijā ļoti pietrūkst.
Nevar noliegt Latvijas nevalstisko organizāciju centienus risināt integrācijas problēmas Latvijā. Īpaši šajā ziņā jāuzsaka visi, kas iesaistījusies Tolerances Alianses veidošanā. BET, citējot vienas organizācijas līderes teikto, „dažkārt ir tāda sajūta, ka cīnāmies ar vējdzirnavām un no šīs cīņas nogurstam”. Nevalstiskais sektors viens pats nevar neko izdarīt, ja politiķu vidū nav dzirdīgu ausu, ja nav neviens, kas vēlētos šos jautājumus risināt valstiskā līmenī. Ar entuziasmu vien nepietiek, lai patiesi mainītu lietas.
Esmu patiesi priecīga, redzot politisko gribu veidot iekļaujošu un atvērtu sabiedrību Norvičā. Gan valsts, gan vietējās pašvaldības, gan privāti fondi finansē virkni sabiedrības integrācijas projektus, kas vērsti uz jebkāda veida iekļaušanu. Tiek domāts gan par etniskām minoritātēm, gan cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, gan seksuālām minoritātēm (vietējā Praidā piedalījās pat pilsētas mērs!), gan par sabiedrību kopumā. Caur dažādām aktivitātēm un pasākumiem tiek skaidri nodota ziņa: mums IKVIENS cilvēks ir svarīgs, mums rūp katra cilvēka labklājība un vienādas iespējas. Mēs saprotam, ka cilvēki, kas jūtas droši un pasargāti, ir daudz lojālāki valstij un sabiedrībai kopumā, spēj uzņemties atbildību, strādāt ražīgāk, gādāt par sevi un sev tuvajiem.
Protams, nevar noliegt faktu, ka diskriminācijas un aizspriedumu problēmas Lielbritānijā vēl aizvien pastāv. BET būtiskākais ir tas, ka valsts atzīst šo problēmu esamību un cenšas risināt.
Inclusion Norwich Mind projekta ietvaros tiek atbalstītas tieši etniskās minoritātes Norvičā. Apzinoties, ka daudziem pilnvērtīgi iekļauties sabiedrībā traucē tieši nepietiekamas angļu valodas zināšanas, projekta ietvaros tiek nodrošinātas bezmaksas angļu valodas nodarbības. Tāpat tiek sniegti padomi britu stila CV rakstīšanā un darba interviju tehnikās, padomi karjeras izveidei un sava biznesa uzsākšanai. Ir iespējams saņemt dzīves trenera (life coach) psihologa un psihoterapeita palīdzību, lai tiktu galā ar emocionālām problēmām. Bet ja stress ir ietekmējis veselību, tad tiek piedāvātas arī dažāda veida masāžas. No sākuma, kad uzzināju par šo projektu, man tas pat šķita neticami. Bet tagad pati saņemu masāžas stresa mazināšanai – un ticiet vai nē – tas strādā. :)
Projektā līdz šim nebija iesaistīti daudz latviešu. Ja godīgi – man pašai likās, ka te Norvičā jau nemaz nav daudz latviešu (līdz šim zināju tikai 1 - savu kaimiņieni Inesi). Bet pēc pāris uzsaukumiem Draugiem.lv domubiedru grupās biju pārsteigta – vakar vien uz bezmaksas Angļu valodas kursiem pieteicās jau teju divi desmiti latviešu. Arī uz Kultūru festivālu bija ieradušies pāris latvieši. Šogad mums vēl savs stends nebija, bet esmu droša – ja tā turpināsim, gan jau, ka nākamgad arī stends būs! Priecāsimies gan mēs, gan arī vietējie priecāsies par etnisko dažādību pilsētā. :)
Vairāk bildes varat aplūkot http://www.facebook.com/InclusionNorwichMind

piektdiena, 2010. gada 30. jūlijs

Etniskais bubulis

Kamēr veltīju laiku jaunu zināšanu ieguvei un jaunajai Zvannieku mājas lapai, nesanāca laika blogošanai. Bet nu esmu atpakaļ ar pārdomām par etnisko bubuli Latvijā.

Pēdējā laikā Latvijas masu saziņas līdzekļos arvien vairāk sanāk lasīt dīvainas lietas: vieni politiķi priekšvēlēšanu skurbumā aicina latviešus vairoties, citādi Latvijai vajadzēšot atvērt durvis imigrācijai. Citi, savukārt, pēta etnisko spriedzi Latvijā un draud ar pilsoņu kariem kā Biškekā. Vēl citi, pa ieradumam, pirms vēlēšanām kliedz "krievi nāk".

Bet man kā tādam runcim Leopoldam gribas teikt "bērni, dzīvosim draudzīgi!"

Vēsture mums rāda, ka cilvēki ir ceļojuši, mainījuši dzīvesvietas laiku laikos. Migrācija nav nekas svešs jau gadu tūkstošiem. Arī latvieši ir ceļojuši un uz dzīvi citur pārcēlušies izsenis. Un tomēr - kādēļ tāda pretestība imigrācijai? Kādēļ tāda etniskā spriedze?
Nav jau šaubu - Latvijas vēsture ir tāda, kāda tā ir. Un tieši vēsture (īpaši pagājušā gadsimta notikumi - okupācija un politiskā režīma maiņa) ir galvenais iemesls latviešu bailēm no iebraucējiem un ar to saistīto etnisko spriedzi. Vēsturi mēs mainīt nevaram. To mēs visi mācamies, lai nepieļautu iepriekš pieļautās kļūdas. Bet vislielākā kļūda ir iestrēgt vēsturē un atteikties skatīties šodienas realitātei acīs.
Jā, Latvija pus gadsimtu bija okupēta, mākslīgi tika ievesti cilvēki no visas plašās PSRS, kas līdz pat šai baltai dienai nespēj asociēt sevi ar šo valsti - neatkarīgo Latviju. Daudzi no viņiem nevēlējās Latvijas neatkarību un vēl aizvien dzīvo atmiņās par labajiem PSRS laikiem. Tai pašā laikā - viņu neapmierinātība ar politiskā režīma maiņu nebija tik liela, lai viņi dotos uz vietu, ko uzskata par savu etnisko dzimteni. Viņi palika.
Protams, saprotamu politisku apsvērumu dēļ viņiem Latvijas pilsonību nepiešķīra. Atļaušos apgalvot - tas tajā brīdī bija pamatots un attaisnojams lēmums, jo faktiski tas bija vienīgais veids, kā tad 'noturēt' Latvijas jaunatgūto neatkarību.
Un tomēr - tas radīja milzīgu plaisu sabiedrībā. Tā ir plaisa, kas vēl tagad - pēc 20 neatkarības gadiem ir kā asiņojoša brūce, kurā katrs, kam nav slinkums, var iekaisīt sāli.
Es nebūšu oriģināla, sakot, ka šajos 20 neatkarības gados Latvijā faktiski nav realizēta efektīva integrācijas politika. Redzot, kā Integrācijas lietu sekretariāts dalīja integrācijas naudu etnisko minoritāšu nacionālajiem tusiņiem un nevis pasākumiem, kas ir patiesi uz integrāciju vērsti, bija skaidrs - Latvijā ar vārdu integrācija tiek saprasts: tu tur pa sevi, es te pa sevi.
Un te nu mēs esam - katrs pats par sevi - divkopienu valstī ar etnisko spriedzi. Vieniem ir aizvainojums par pagātnes nodarījumu (okupāciju), citiem ir aizvainojums par šodienu (nepilsoņa statusu, utt). Bet cik ilgi tas tā turpināsies? Šāda spriedze nav palīdzoša ne vieniem ne otriem. Vai tiešām nav pienācis laiks norakt pagātnes kara cirvi un skatīties kā mēs varam veidot nākotni kopā tā, lai visi ir ieguvēji?
Kaut arī Saskaņas Centra pētījums man šķiet ļoti tendenciozs un daudzviet arī naidu kurinošs, tomēr - uzskatu, ka šo jautājumu pētīt vajadzētu. Nevis partijām, lai tās varētu ar šiem datiem manipulēt un radīt vēl lielāku etnisko spriedzi, bet gan valdībai un valsts politikas realizētājiem - ierēdņiem. Labāk vēlu nekā nekad, mums ir jānoskaidro iemesli kādēļ vēl aizvien tik liela Latvijas sabiedrība jūtas atstumta un nepieņemta, kādēļ vēl aizvien ir tik daudz to, kas nav naturalizējušies un ieguvuši Latvijas pilsonību. Un vēl vairāk - šis jautājums ir ne tikai jāpēta, bet ir jāizstrādā arī darbības plāns mērķtiecīgai sociālās un etniskās iekļaušanas programmai.
Bez tam - integrācija  ir divvirzienu process - gribēšanai un sapratnei ir jābūt no abām pusēm - gan imigrantiem jāvēlas integrēties, gan latviešiem jāgrib viņus pieņemt. Bet galvenajam integrācijas impulsam jābūt politiskās gribas līmenī. Ir jābūt skaidrai izpratnei - migrācija ir šīsdienas realitāte un mums ir jābūt skaidram plānam kā mēs imigrantus integrējam.
Piemēram, Lielbritānijā, kur ir ļoti liels imigrantu skaits (tajā skaitā kādi 70 tk letiņu) par šo jautājumu tiek nopietni domāts: iebraucējiem ir iespēja par brīvu apgūt angļu valodu, īpašos kursos iegūt pamatzināšanas par valsti, tās vēsturi un likumiem. Daudz tiek domāts par to, lai sadzīvei nepieciešamo informāciju (īpaši tas attiecas uz pašvaldību nodrošinātajiem pakalpojumiem) un tiesisko aizsardzību (īpaši diskriminācijas lietās) imigranti varētu saņemt savā dzimtajā valodā. Imigrantiem tiek nodrošināti karjeras konsultanti (lai cilvēki strādā un nevis dzīvo uz pabalstiem) un psiholoģisks atbalsts, lai tiktu galā ar stresu, kas saistīts ar dzīvošanu svešumā.
Es jau zinu, ka pateicoties Sabiedrības integrācijas fondam arī Latvijā daudzviet var apgūt latviešu valodu. Bet, manuprāt, šo iespēju vajadzētu nodrošināt daudz plašākam cilvēku lokam turklāt tam vajadzētu būt bezmaksas pakalpojumam visiem, ne tikai maznodrošinātajiem.
Mēs, latvieši, jau varam turpināt lepnumā teikt - lai viņi paši mācās latviešu valodu, lai nāk un iegūst pilsonību. Lai viņi vispirms iemācās latviešu valodu un tad varēs saņemt visus pakalpojumus viņiem saprotamā valodā, utt. Bet būsim godīgi -20 gadi ar šādu latviešu lepnumu mūs nekur tālu nav aizveduši. Latvijā vēl aizvien ir divkopienu sabiedrība, kur visi tiek dalīti savējos un viņējos. Ja tas mums nav palīdzoši, tad kādēļ to turpināt?
Varbūt tomēr ir vērts pievērsties nopietnai integrācijas politikai, likt saprast, ka ik viens, neskatoties uz viņa rasi vai etnisko piederību ir gaidīts un gribēts? Sociāli iekļauts un gribēts cilvēks nav tik agresīvs. Ja viņš sapratīs, ka ir šai valstij vajadzīgs, mazināsies aizvainojums un vēlme veikt pretvalstiskas darbības.

Cilvēki, veidosim labāku Latviju, dzīvojot draudzīgāk!

ceturtdiena, 2010. gada 8. jūlijs

Kas liktu aizbraucējiem atgriezies?

Pēc mana iepriekšējā ieraksta izvērsās diskusija par to, kas tieši būtu jādara, lai cilvēki neaizbrauktu, un kas aizbraukušajiem liktu atgriezties? Providus pētniece Dace Akule norādīja, ka emigrējušo iemeslus risinot, risina arī jautājumu par tālākas emigrācijas ierobežošanu. Tad nu šoreiz par aizbraucējiem un to iespējamiem iemesliem atgriezties.

Mans skats uz notiekošo nav diez ko cerīgs: kā jau rakstīju iepriekš – cilvēki aizbrauc un turpinās aizbraukt. Manuprāt, tie, kas aizbraukuši, lēmumu jau ir pieņēmuši. Parasti tas ir vienā virzienā: prom.
Un tomēr, lai tas nebūtu tikai mans viedoklis, nolēmu veikt tādu kā mazu aptauju – sociālajā tīklā Draugiem.lv vairākās domubiedru grupās – aptaujāju cilvēkus, kas aizbraukuši uz Lielbritāniju, Īriju un Kanādu. Jautājums bija pavisam vienkāršs - Kam būtu jānotiek Latvijā, lai jūs vēlētos tur atgriezties?
Aptaujas rezultāti nebūt nav pārsteidzoši – atbildēs bija tieši tas, ko mēs jau visi zinām. Dominēja vispārējs pesimisms un neticība Latvijai, reti kurš izteica vēlmi atgriezties. Daudzi norāda, ka pārcelšanās uz citu valsti (īpaši, ja tas bijis ar visu ģimeni) ir bijis pietiekami sarežģīts un smags process, un nevēlas tam atkal iet cauri.
Apkopojot atbildes, tās varētu iedalīt tādās kā 3 kategorijās:

1) Jāmainās cilvēkiem, to attieksmei. Ar to visbiežāk domāta kultūra un cilvēku savstarpējās attiecības – spēja atvainoties, būt laipnam, tolerantam un godīgam. Cilvēki, kas ir iedzīvojušies Īrijā un Lielbritānijā, uzsver šo nāciju spēju uzticēties. Tieši uzticēšanās ir iemesls, kādēļ tur dzīve ir daudz vienkāršāka, kādēļ ir mazāk birokrātijas. Tam iepretim tiek stādīta Latvijā dominējošā vēlme krāpties, mānīties, kukuļot, un tam sekojošā tendence visu birokratizēt un kontrolēt.

2) Nepieciešamas būtiskas izmaiņas Latvijas politikā. Atbildēs izskan milzīga vilšanās esošajos politiķos, neticība. Ja citās valstīs valsts ir priekš cilvēkiem, tad Latvijā cilvēki ir priekš valsts un valstsvīru iegribu apmierināšanas un maku piepildīšanas. Daudzi uzsver nespēju ietekmēt politiķu lēmumus, politiķu nevēlēšanos sadzirdēt tautas vēlmes, politiķu dubulto dabu pirms un pēc vēlēšanām. Šajā sakarā izskan arī 2 galēji pretēji aicinājumi – boikotēt vēlēšanas, jo ‘nav par ko balsot’ (visi ir blēži) un gluži pretēji – ir jāsaņemas un jādodas balsot, lai kaut ko patiesi mainītu.

3) Un protams, bez pārsteigumiem – galvenais apspriežamais jautājums ir ekonomiskā situācija un ar to saistītās sociālās drošības garantijas. Cilvēki ir gatavi atgriezties, ja viņiem tiktu garantēts darbs un regulāri un pietiekami ienākumi (ar to domāta alga virs Ls 400 ‘uz rokas’, kas turklāt patiesi pārskaitīta uz kontu), ja zinātu, ka slimības vai bezdarba gadījumā valsts spētu parūpēties gan par viņiem, gan par viņu bērniem. Visbiežāk izskanējusī frāze: „vēlos dzīvot un nevis eksistēt”. Salīdzinājumam tiek minēts, ka Latvijā par minimālo algu cilvēkam ir jāizvēlas – pabarot izsalkušos bērnus vai apmaksāt elektrības rēķinu, lai neatslēdz. Turpretim Lielbritānijā ar minimālo algu var ne tikai visus rēķinus apmaksāt, bet pat dzīvot kaut cik cilvēcīgu dzīvi (Lielbritānijā minimālā alga par pilnas slodzes darbu ir apmēram Ls 700).
Bija arī tādi, kas dalījās pieredzē – bija kādu laiku dzīvojuši Lielbritānijā, bet sentimenta vadīti atgriezušies Latvijā. Kādu laiku mēģinājuši cīnīties un dzīvojuši „ar tukšu maku, bez darba, bez nākotnes”, līdz atkal devušies uz Lielbritāniju.
Izskanēja pat doma, ka patiesībā Latvija nemaz nav gatava uzņemt atpakaļ tos aizbraucēju tūkstošus, jo jau tagad reāli Latvijā trūkst gan darba vietas, gan bērnudārzi un labas skolas. Ja Latvija vēlas realizēt mērķtiecīgu tautiešu atgriešanos Latvijā, tad būtu jābūvē rūpnīcas, jārada darbavietas, lai, cilvēkiem atgriežoties, būtu šī garantija par darbu un drošības sajūta par nākotni.
Tāpat kā šķērslis tika norādīts tas, ka atgriežoties Latvijā būtu jāmaksā izveidojusies nodokļu starpība, ko daudzi uzskata par netaisnīgu.
Protams, vienlaikus izvērtās arī diskusija par to, kuram tad šīs izmaiņas jānodrošina – palicējiem vai aizbraucējiem. Daudzi atzina, ka pārmaiņas jāsāk ar sevi: mainoties pašiem cilvēkiem, mainīsies arī valsts. Tajā pašā laikā pārmaiņas ne vienmēr viegli nāk, piedzīvojot neveiksmes un vilšanos Latvijā, cilvēki galvenokārt nolēmuši būt paši savas laimes kalēji – ja nevar mainīt Latviju, tad brauc prom un paši maina savus dzīves apstākļus.

Kā jau minēju – aptaujā neizskanēja nekas tāds, ko mēs jau nezinātu.

Atliek vien skumji secināt: kamēr Latvija nemitīgi meklē savu Nokia un pārbauda Latvijas uzņēmēju spēju izdzīvot ekstrēmos apstākļos (nemitīgos nodokļu palielinājumos un korumpētā vidē) tikmēr Latviju pamet tie, kam pietiek uzņēmības mainīt, ja ne valsts, tad vismaz savu dzīvi.

pirmdiena, 2010. gada 5. jūlijs

Par dzimstību un migrāciju

Šķiet nevar nepamanīt pēdējā laikā publiskajā telpā aktualizēto jautājumu par dzimstības problēmām Latvijā un anti-abortu kampaņu. Un kā likums, pie katras ziņas tiek piedraudēts – ja neuzlabosies demogrāfija, tad piedraud ar migrāciju.
Protams, nebūsim jau naivi – skaidri redzams, ka šīs kampaņas autori ir PLL, bet rupori – viņiem piederošie mēdiji. Var tikai minēt par iemesliem, kādēļ PLL politiķi šādas kampaņas veic. Bet ne par to es gribētu runāt. Mani vairāk uztrauc, vai patiesi tiek meklēti īstie cēloņi.
Par to, ka abortu aizliegšana neglābs Latviju, bet gan iegrūdīs vēl lielākās problēmās, jau rakstīju iepriekšējā bloga ierakstā. Šoreiz vairāk dzimstību un migrāciju.
Latvijas iedzīvotāju skaits sarūk. Par to nav šaubu. Protams, kad tiek rādītas statistikas līknes, redzam, ka dzimstība samazinās, mirstība pieaug. Tik tālu viss šķiet primitīvi un vienkārši. Tam seko arī politiķu visprimitīvākais aicinājums paaugstināt dzimstību, ierobežojot abortus. Bet vai viss tiešām ir tik vienkārši un primitīvi?

Man šķiet, ka politiķiem, kas tik naski baida latviešus ar iebraucējiem, garām paslīdējuši dati par pašu latviešu (korekti laikam būtu teikt – Latvijas valstspiederīgo) aizbraukšanu. Protams, precīzu ziņu jau nav, bet Īrijas Sociālo un ģimenes lietu ministrijas apkopotie dati liecina, ka uz Īriju pēdējos gados izbraukuši vairāk 44 tūkstoši, savukārt Lielbritānijas Iekšlietu ministrijas (Home Office) dati liecina, ka uz Lielbritāniju pārcēlušies aptuveni 70 tūkstoši (mani ieskaitot). Salīdzinājumam – uz šīm 2 valstīm vien izbraukuši visi Liepājas, Kuldīgas un Saldus iedzīvotāji kopā ņemot. Un cilvēki turpina izbraukt. Un turpinās.
Slavenais Neo jebšu Ilmārs Poikāns šodien tvīto, ka salīdzinot 2007.gada jūlijā nodarbināto un 2010.gada marta bezdarbnieku skaitu, 3 gadu laikā kaut kur pa vidu pazuduši ir aptuveni 116 līdz 146 tūkstoši iedzīvotāju (tā kā Daugavpils un Rēzekne kopā ņemot). Mans pieņēmums – lielākā daļa vai nu ir izbraukuši no valsts vai arī strādā nelegāli.
Un te nu ir jājautā – ko dos klaigāšana par abortiem un dzimstību, ja cilvēki turpinās aizbraukt. Kuri tad būs tie dzemdētāji? Un ko dos, ja piedzemdēs un drīz vien sakrāmēs čemodānus un aizbrauks?

Līdzībās runājot – politiķi tagad mudina atgriezt vairāk krānu, domājot, ka piepildīs krūzi, kura ir saplīsusi. Varbūt vispirms salīmēt to saplīsušo krūzi un tad domāt par plašāku krāna atgriešanu?
Un to jau mēs zinām, kas ir ‘izsitis caurumu krūzei’ – aizbraukšanas iemesli ir dažādi – vieni aizbrauc mācīties, citi aizprecas, citi bēgot no rasisma Latvijā, citi piekusuši no Latvijas korumpētās un beztiesiskās vides, bet visbiežāk – ekonomisku iemeslu dēļ.
Bet ko darīt? Kā apstādināt aizbraucēju plūsmu? Nedomāju, ka te palīdzēs kaunināšana vai Grūtupa neaizbraukšanas reklāmas klipiņi. Kur nu vēl solījumi par skaisto nākotni pēc 18 gadiem.
Kāda kaunināšana vai kādas kampaņas palīdzēs ģimenēm, kam vienkārši nav ko ēst? Tām, kurām nav ko ēst TAGAD. Vai solījumi par skaistāku nākotni pēc 18 gadiem piepildīs viņu tukšos vēderus tagad?
Kas Latvijā noturēs tos skolotājus un ārstus, kuru darba vietas likvidē, bet alternatīvas nepiedāvā?
Un kas Latvijā noturēs ģimeni, kas ticēja Latvijai un uzsāka savu biznesu, bet kā izrādījās – krīzes un milzīgo nodokļu dēļ bizness ir apstājies, bet bankās ņemto kredītu piedzinēji klauvē pie durvīm?
Ko darīt tiem, kam visa ģimene jau ir prom un viņš viens Latvijā sitās kā pliks pa nātrēm?

Kāda kampaņa noturēs Latvijā cilvēku, kas par korupcijas gadījumu ziņoja KNAB un viņam skaidri un gaiši pateica – Latvijā viņš vairs darbu nedabūs (un nedabūja ar’ – vienmēr bija kāds, kas jaunajam darba devējam pačukstēja, ka šis bīstams cilvēks, jo var aiziet uz KNAB/VID utt.)?
Kas noturēs Latvijā sievieti, kas no darba valsts iestādē atlaista, kamēr bija bērna kopšanas atvaļinājumā un kura pēc tam nevar atrast citu darbu, kur maksātu vismaz tik, lai pietiktu Ls 200 par privātu bērnudārzu un Ls 150 par dzīvokļa īri un vēl kaut ko, ko ēst un apģērbties?
Kāda kampaņa palīdzēs Latvijā palikt sievietei, kuras tumšādaino bērnu uz ielas sit? Un kam pietiks dūšas mudināt Latvijā palikt geju, kam uz ielas uzbrūk dēļ tā, kas viņš ir?
Šos jautājumus varētu turpināt un turpināt... tik vien, ka Latvijas politiķi atbildes uz šiem jautājumiem nepiedāvā. Latvijas politiķi izvēlās fokusēties uz neīstajiem iemesliem demogrāfijas sarukumam. Vieglāk taču ir vainot abortus, nekā pašu radīto koruptīvo vidi Latvijā vai iznīcināto ekonomiku. Vieglāk solīt skaistu nākotni pēc 18 gadiem, nekā atzīt savas kļūdas 15 gadu garumā.
Cilvēki ir vīlušies Latvijā un aizbrauc. Un turpinās aizbraukt. Zinu ģimenes, kas ar saviem bērniem ārvalstīs pat vairs nerunā latviski. Kad jautāju kādēļ, atbilde bija: „Mēs tāpat neplānojam vairs Latvijā atgriezties un viņam ir Lielbritānijas pase”. Atļaušos minēt: lielākā daļa Latvijā neatgriezīsies. Skumji, bet fakts.
Tā vietā lai klaigātu par abortiem, vajadzētu gādāt, lai Latvija būtu tāda vieta, kur cilvēki gribētu dzīvot, bērnus dzemdēt un audzināt. Lai cilvēkiem nebūtu vēlme pamest šo valsti.
Un vēl kas – derētu arī domāt par dubultpilsonības atļaušanu. Tad nu pie Latvijas pilsonības noturētu aizbraucējus, kas ir gatavi pieņemt jaunās mītnes valsts pilsonību. Un kas zina – varbūt vecuma sentimenta vadīti arī atbrauks uz Latvijas laukiem savus pensijas gadus tur pavadīt (protams, par pensiju un uzkrājumiem, kas iegūti citā valstī).

pirmdiena, 2010. gada 28. jūnijs

Par negribētajiem bērniem Latvijā

Šodien sanāca izlasīt apvienības Par Labu Latviju (turpmāk PLL) politiķa Mārtiņa Zemīša rakstu par to, kas nogalina Latvijas bērnus. Faktiski viņš runā par demogrāfijas celšanu, aizliedzot abortus.
Lasīju un domāju – vai mēs dzīvojam vienās un tajās pašās Latvijas realitātēs vai tomēr dažādās???
Nav jau runa par aborta būtību kā tādu. Manā ieskatā aborts nevar būt kā kontracepcijas metode, bet tā aizliegšana arī var radīt bīstamas sekas – nelegālas darbības antisanitāros apstākļos, kā rezultātā mirs vēl vairāk. Bet vēl būtiskāk aborta aizliegšana radītu situāciju, ka Latvijā dzims vēl vairāk negribētu bērnu.
Un te nu man ir jājautā – kāda šim politiķim ir saite ar reālo Latviju? Nu ar to realitāti, kas ir Latvijas laukos – tur, kur būdā bez logiem un elektrības piedzimuši 13 bērni (vienu no tiem skatīt attēlā)... vai tur, kur atrod bērna galvaskausu... vai tur, kur bērni mirst, jo bāriņtiesa „nevarēja iedomāties, ka var notikt tāda traģēdija”...

Vai cienījamais politiķis vispār zina, cik Latvijā ir negribētu un nemīlētu bērnu? Un ko Latvija dara ar šiem bērniem? Vai zina un apzinās cik no viņiem mirst nepasargāti?
Mana 8 gadu pieredze Zvanniekos saka, ka Latvijā negribēto un pamesto bērnu skaits ir kliedzošs! Mārtiņš Zemītis saka, ka 2009.gadā Latvijā piedzima 21 677 bērni. Bet ko varam secināt, ja šiem cipariem pretnostatām Valsts Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas datus – 2009.gadā Bāriņtiesu redzeslokā nonākuši 3916 bērni, kuru ģimenēs viņiem netiek nodrošināta pienācīga aprūpe, bet 1657 bērnu vecākiem atņemtas bērnu aprūpes tiesības. Ko mēs no tā secinām? Ka teju katrs piektais jau tagad piedzimušais bērns, iespējams, ir negribēts un viņa veselība un dzīvība ir briesmās! Par 8% no šiem bērniem nav nekādu šaubu – viņi ir negribēti un vecāki par viņiem nerūpējas.
Bet jautājums – ir un paliek – vai valstij viņi ir vajadzīgi un vai valsts par tiem rūpējas? Mana pieredze rāda – . Šie bērni nerūpēja valstij ne Zemīša pārstāvētās TP valdīšanas laikā, ne viņu sirdsdraugu LPP/LC valdīšanas laikā, ne viņi tagad kādam rūp. Valstij viņi ir pirmkārt lieki, otrkārt – par dārgu! Bērnunami, kur katra bērna uzturēšana izmaksā ap Ls 500, tiek slēgti. Notiek šo bērnu ‘nogrūšana’ uz aizbildņu un audžuģimeņu pleciem. Visbiežāk – ‘pa lēto’. Cik nu tie varonīgie aizbildņi un audžuģimenes spēj vilkt, tik ir.
2008.gada septembrī es un mācītājs Juris Cālītis rakstījām atklātu vēstuli gan ministriem, gan Saeimas deputātiem – cēlām trauksmi par šo jautājumu, gājām uz Saeimas komisijām un centāmies pārliecināt deputātus par problēmas nopietnību. Parunāt parunājām, bet problēma tik un tā palika neatrisināta. Pa šo laiku situācija ir tikai pasliktinājusies: uz Starptautisko bērnu aizsardzības dienu – 1.jūniju centāmies trauksmi celt no jauna, bet šķiet – tagad to sadzirdēt gatavi vēl mazāk.
Tad nu man jājautā – ja jau tagad nevar atrisināt Latvijas negribēto un nemīlēto bērnu problēmas, tad ko pēc abortu aizliegšanas PLL iesāks ar vēl vairāk negribētiem un nemīlētiem bērniem Latvijā?
Varbūt tomēr valstij iet pretēju ceļu un nelabvēlīgās ģimenes nodrošināt ar bezmaksas kontracepciju?

pirmdiena, 2010. gada 21. jūnijs

Ievadam - par mani

Draugu un apstākļu mudināta arī es esmu sākusi blogot. Kādēļ? Tādēļ, ka esmu sabiedriski aktīva, man nav vienalga, kas notek man līdzās. Man parasti ir viedoklis un ļoti bieži - vēlme to paust skaļi.

Tiem, kas mani pazīst, nebūs nekāds pārsteigums, ka mans sabiedrisko aktivitāšu saraksts ir diezgan pagarš. Tomēr priekš tiem, kas mani iepazīs tikai caur šo blogu - sniegšu nelielu ieskatu manā biogrāfijā.

Esmu dzimusi un augusi daudzbērnu ģimenē (man ir 4 brāļi) un mācījusies labās skolās - Ezeres vidusskolā, Jelgavas Spīdolas skolā-ģimnāzijā un Saldus pilsētas ģimnāzijā. Savu profesionālo un maģistra grādu jurisprudencē ieguvu Latvijas Universitātē.
Mani skolas un kursabiedri nav nebūt sliktāki kā slavenie 'politiķa Jaunupa kursabiedri'! Manējie ir pat labāki! :)

Studiju sākuma gados biju aktīva studenšu korporācijas "Dzintra" biedre, bet vēlāk vairāk pievērsos, manuprāt, sabiedriski nozīmīgākām aktivitātēm - Latvijas pamestībā esošo bērnu glābšanai kopā ar biedrību "Zvannieku mājas".


Zvannieki ir bijis lielākais un būtiskākais pagrieziens manā dzīvē. Tieši Zvanniekos es sapratu, cik priviliģēti es dzīvoju. Dievs ir devis man tik daudz - mīlošu ģimeni, labu izglītību un spēju strādāt & pelnīt. Bet ir tik daudzi, kam dažādu iemeslu dēļ nekā no tā nav. Un man ir iespēja dot un palīdzēt. Cilvēki līdzās ir mūsu spēks un bagātība. Kopā strādājot un ejot uz vienotu mērķi, mēs varam sasniegt šķietami neiespējamo - izmainīt daudzu bērnu dzīves uz labu.

Būdama atvērta un aktīva, iesaistījos arī dažādās citās sabiedriskās aktivitātēs: Kristīgo Jauniešu biedrībā "Krista", EYCE, International Synergy Group, AfroLat, UNITED for intercultural action u.c.

Daudziem var rasties jautājums - kā tik daudz ko var paspēt? Mana atbilde ir - ja sirds ir īstajā vietā un ir vēlme kaut ko darīt - visu var paspēt.
Nemitīga vēlme uzlabot sabiedrību man līdzās, palīdzēt vājākajam, vairot savstarpēju cieņu, mīlestību un iecietību un novērst jebkādu diskrimināciju - tas ir mans dzīves dzinulis.

Tā nu ir sanācis, ka dzīve mani ir aizvedusi prom no Latvijas uz Lielbritāniju. Bet neskatoties uz adreses maiņu - mana interese uzlabot sabiedrību man līdzās (t.sk.Latvijā) nav mainījusies. Tik vien, ka dzīvesvietas maiņa ir devusi man iespēju paskatīties uz daudzām lietām no citas perspektīvas.

Par to tad arī blogošu - par lietām, kas man šķiet būtiskas un uz kurām varu skatīties no dažādām perspektīvām.

Ceru, jums patiks! :)