trešdiena, 2010. gada 29. septembris

Par balsošanu vispār un tukšām aploksnēm

Klausos un nevaru saprast – tuvojoties vēlēšanām cilvēki tādi galīgi dīvaini sāk palikt! Pat gudri un inteliģenti cilvēki visādais dīvainas idejas bīda! Kāds neies balsot vispār (jo visā vīlies, visi kretīni, nav par ko balsot), bet kāds balsošot ar tukšu aploksni (iemesli apmēram tie paši, bet gribot parādīt attieksmi).

Eu, ļautiņi mīļie! BALSOT IR JĀIET! Demokrātija ir dārga lieta! Vēl nedaudz vairāk kā 20 gadus atpakaļ balsot iet nebija jēga, jo PSRS balsošanas rezultāti bija zināmi vēl pirms vēlēšanu izsludināšanas. Daudziem miljoniem pasaulē vispār nav tiesības doties vēlēt. Kur nu vēl – demokrātiskās vēlēšanās. Daudzviet pasaulē cilvēki ir gatavi mirt, lai viņi iegūtu brīvību un spētu paši ievēlēt savus priekšstāvjus... bet te – brīvā Latvijā papilnam to, kas savu brīvību nenovērtē, kas nav gatavi izmantot savu balsi, lai ietekmētu savas valsts likteni!
Mīlīši, kam ir jānotiek, lai latvieši novērtētu savu demokrātisku vēlēšanu balsi? Vai tiešām Latvijai atkal ir jāzaudē neatkarība, lai acis atvērtos???


Un tagad par tām tukšajām aploksnēm... 

Nu paklausieties – vai nu balsojiet vai nē! Kas šitā par māžošanos – balsot ar tukšu aploksni? Attieksmi parādīsiet? Kam? Kādu? Ko tā attieksme pateiks un kā palīdzēs risināt Latvijas pašreizējo situāciju?

Pilnīgi un noteikti neatbalstu balsošanu ar tukšu aploksni, jo:
1) ar tukšo balsi tiek pacelts nobalsojušo %... un tas nozīmē, ka tādā gadījumā grūtāk ir tikt ievēlētām mazajām partijām.
2) tas, ka nobalsojušo % ir augsts, vēlāk var 'atspēlēties' referendumos, kad jāsavāc kvorums. Kā mēs zinām - referendumā par tautas tiesībām atlaist Saeimu (2008.gada 2.augustā) ļoti maz pietrūka līdz kvorumam. Tā nu bija reize, kad varējām ‘parādīt attieksmi’ – bet redz – bija ‘par īsu’.
Lai nu kā – esmu droša, ka arī nākotnē mums varētu nākties ‘parādīt attieksmi’ caur referendumiem. Lai domas raitāk rosās - iedomāsimies gadījumu, ka SC nolemj veikt grozījumus Valsts valodas likumā (Rīgas praksi paplašinot pa visu LV, ka valsts un pašvaldību iestādes tagad strādās arī krieviski) vai Pilsonības likumā (atceļot naturalizāciju) un tauta varētu gribēt ‘parādīt attieksmi’... bet ko nu – mūsu ‘attieksmes paudēji ar tukšo aploksni’ būs izdarījuši lāča pakalpojumu – nobalsojuši 10.Saeimas vēlēšanās nebūs, bet nobalsojušo skaitu būs palielinājuši tā, ka atkal mums var būt ‘par īsu’ lai mainītu nesaprātīgus Saeimas likumus. Vai tas ir saprātīgi? Nedomāju viss!
3) nepasakot par to, par ko tu gribi balsot, tu faktiski nobalso par VISĀM tām, kas tikušas pāri 5% barjerai (jo tad pārkļūšanai pāri 5% barjerai ņem vērā visu nobalsojušo skaitam, bet deputātu vietas tiek sadalītas atbilstoši derīgiem biļeteniem). Tas nozīmē, ka šādi Tu nobalso arī tām partijām, par kurām tu noteikti negribētu balsot, tavā vietā izlems tie, kas balsošanas aploksnē liks 1 derīgu balsošanas biļetenu, kas aizpildīts atbilstoši prasībām.

To visu kopā ņemot - neredzu vai balsošana ar tukšu aploksni ir labāka par nebalsošanu vispār. Manā ieskatā – šāda rīcība ir vienlīdz bezatbildīga!

Turklāt, nebalsojot vispār vai balsojot ar tukšu aploksni, tu esi noņēmis no sevis atbildību par to, kas īsti notiek Latvijā. Tad tu ļausi to izlemt citiem. Un šādā gadījumā Tu arī liedz sev iespēju turpmāk sūdzēties un būt neapmierinātam par to, kas notiek. Jo faktiski - Tu pats esi izvairījies no atbildības.

Kā te vienā ziņu raidījumā teica - jābalso par tādu partiju/cilvēku, kam Tu spētu uzticēt savu maciņu vai dzīvokļa atslēgas. Tad nu turpinot šo līdzību – nebalsojot vai nobalsojot ar tukšu aploksni, Tu savu maciņu vai atslēgas tagad vienkārši nomet uz ielas: kas nu pirmais nāks, tas, lai arī ņem to maciņu/atslēgas... apzags tevi, neapzags, izliks tevi no dzīvokļa, vai pacels īres maksu – tad jau tev vienalga... Bet vai tiešām tas tā ir?

Daudzi no jums zina – es šobrīd dzīvoju Norvičā (Lielbritānijā), un, lai nobalsotu, es braukšu uz savu tuvāko vēlēšanu iecirkni (Londonā) vien nieka 200 km... Mana draudzene Sniedze uz Londonu dosies no Bristoles – arī tas ir aptuveni 200 km. Zinu, ka mana kursa biedrene Magda, kas tagad dzīvo Hamburgā (Vācijā), dosies balsot uz Berlīni, kas ir teju 300 km... Un ticiet man, šāda došanās balsot ir ne tikai laikietilpīga, bet arī dārga – manā un Sniedzes gadījumā tas ir 2reiz pa 3 stundām pavadītām ceļā un naudas izteiksmē – tā kā Lielbritānijā sabiedriskais transports nav lēta lieta, mums katrai tas arī izmaksās vismaz kādus Ls 50 vismaz, ja ne vairāk... Pieļauju, ka Magdai tas varētu būt līdzīgi, ja ne vēl dārgāk.

Kādēļ mēs to darām? Tādēļ, ka mums rūp! Tādēļ, ka demokrātija ir dārga lieta! Mēs nedrīkstam izniekot kaut ko tik dārgu, kā mūsu brīvību balsot demokrātiskās vēlēšanās!

Un jā – nešaubieties - arī manā ieskatā neviena no programmām nav ideāla... un ne visi saraksti man šķiet piemērotākie... bet es esmu pieņēmusi lēmumu balsot par to, kas man šķiet daudz maz vispieņemamākais, liekot „+” tiem, kas man patīk un strīpojot tos, kas man noteikti nepatīk!

Uz tā fona - nedomāju, ka tas būtu ļoti godīgi no vietējā latvieša (kam tuvākais iecirknis ir max 10 min pastaigas attālumā) puses vienkārši izmest savu balsi vējā, vai nebalsot vispār! Kā Magda vakar man rakstīja: „Es jau paskatījos, man attālums tāds kā Rīga-Viļņa. Negribu dzirdēt ne par vienu, kas Latvijā neies balsot!”

Lai vai kāda ir Latvija tagad, bet mūsu valsts ir pelnījusi atbildīgu balsojumu par tās nākotni.




otrdiena, 2010. gada 7. septembris

Vai musulmaņi mums var atņemt Ziemassvētkus un par ko īsti satraucas Pujāts

Pēc mana bloga ieraksta un publicētajām bildēm par Dažādības svinēšanu Kultūru festivālā Norvičā, kāda mana bijusī kolēģe un studiju biedrene pauda bažas par dažādo tautu sajaukumu Lielbritānijā, norādot: „Viss jau būtu labi, ja vienā brīdi visas dažādās tautas pēkšņi nesāktu diktēt savus obligātos noteikumus, pamatojoties, ka viņiem taču arī pienākas! LV arī nav tālu līdz tam, ka musulmaņi varētu aizliegt svinēt Z-svētkus skolās, jo tas ievaino viņu ticību, tāpat, kā tas tagad ir Austrālijā!”. Kaut arī tas nav nekas jauns, tomēr šis apgalvojums mani ne tikai izbrīnīja, bet arī satrauca. Vai tiešām musulmaņi var mums atņemt Ziemassvētkus?

Ziemassvētkiem Latvijā ir divējāda nozīme – tie ir gan ziemas saulgrieži, gan tipiski kristiešu svētki – Jēzus Kristus piedzimšanas svētki. Latvijas kalendārā Ziemassvētki tiek atzīmēti 24., 25. un 26.decembrī, tas ir, datumos, kad visā pasaulē Ziemassvētkus svin katoļi, luterāņi un citi protestanti (pareizticīgās un citas ortodoksālās baznīcas svin 7.janvārī). Tātad, svinēšanas laiks diezgan skaidri norāda uz svētku sasaisti ne tikai ar vienu konkrētu ticību (kristietību), bet pat ar konkrētām konfesijām.

Interesanti, ka daudzviet kristīgajā pasaules daļā, kur arī ir norūpējušies par to, ka „musulmaņi var atņemt Ziemassvētkus” pats šo svētku nosaukums ir saistīts ar Kristu vai Dieva (Kristus) dzimšanu – angliski Christmas (cēlies no senangļu valodas vārdiem Cristes mæsse, kas tulkojumā nozīmē Kristus mise/dievkalpojums), nīderlandiski – Kerstmis, krieviski - Рождество Христово, poliski - Boże Narodzenie, utt. Lielbritānijā lielākās diskusijas saistībā ar „Ziemassvētku atņemšanu” saistītas ar šo svētku nosaukuma maiņu no „Christmas” uz politkorektāku un ar konkrētu ticību nesaistītu apzīmējumu „Winter Celebration”, kas tulkojumā nozīmē Ziemas Svētki. Latviešiem šīs raizes atkrīt, jo Latvijā šo svētku nosaukums nekad nav ticis saistīts ar vienu konkrētu ticību – kristietību. Latviešiem tie vienmēr ir bijuši un būs tikai un vienīgi Ziemas Svētki.

Tad nu jājautā – vēl bez neatņemama nosaukuma, kas vēl ir tas, ko musulmaņi var mums atņemt? Vai apdraudēta ir tā Ziemassvētku daļa, kas ir saistīta ar saulgriežiem, vai tā, kas ar kristietību? Ko vispār Latvietim nozīmē kristīgie svētki un kādas latvietim ir attiecības ar baznīcu? Vai tiešām Kristietība ir tik liela latviešu identitātes daļa, ka citu ticību pastāvēšana līdzās, var to apdraudēt?

Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, izveidoju nelielu aptauju, kurā uzdevu virkni jautājums par to, kāds ir īsts latvietis, kas latviešus raksturo, kādus svētkus svin, kādas ir attiecības ar baznīcu un ko varētu uzskatīt par latviskuma apdraudējumu.
Aptaujā apzināti iekļāvu dažus apgalvojuma formas jautājumus, kas sākas ar „Manā ieskatā latvietis ir....” un „Visvairāk latviešus raksturo.... ”, bet kā atbilžu variantus piedāvāju dažādus populārus un pat stereotipiskus apgalvojums par latviešiem, cita starpā iekļaujot apgalvojumu „Manā ieskatā īsts latvietis regulāri apmeklē baznīcu” un „Visvairāk latviešus kā tautu raksturo kristietība” (respondents varēja „atķeksēt” tik apgalvojumus, cik uzskatīja par patiesiem).
Šiem jautājumiem sekoja jautājums par latviešiem būtiskākajiem svētkiem un to svinēšanas tradīcijām, cita starpā, jautājot cik Ziemassvētki un Lieldienas (tradicionāli kristiešiem abi vissvarīgākie svētki) latviešiem tiešām saistās ar baznīcu un cik ar visādām citām lietām. Tāpat tika iekļauti jautājumi par to, kādai konfesijai/ticībai viņi sevi pieskaita un kādi ir baznīcā iešanas paradumi. Un visbeidzot – ko latvieši uzskata par vislielāko apdraudējumu savai identitātei un tradīcijām.
Jautājumus izplatīju savu draugu vidū portālā draugiem.lv un twitter. Trīs dienu laikā saņēmu gandrīz 150 atbildes, ko cītīgi apkopoju. Neņemos pretendēt uz socioloģisku pētījumu precizitāti, kā arī apgalvot, ka aptaujas rezultāti precīzi atspoguļo sabiedrības noskaņojumu Latvijā, tomēr – savu ieskatu tas tomēr dod.

Pasteidzoties notikumiem pa priekšu, varu teikt - pētot rezultātus, man tapa skaidrs, par ko satraucas nu jau bijušais Romas Katoļu kardināls Pujāts, kad ar varītēm (obligāto Bībeles mācību) gribēja piespiest latviešus pievērsties kristietībai.

Jautājumos par identitāti, redzams, ka par īstu latvieti klasiski tiek uzskatīts tāds, kas ir Latvijas patriots, svin latviešu svētkus, zina Latvijas vēsturi. Tāpat bez pārsteigumiem latvieši par sev visraksturīgāko uzskata dziedāšanas tradīcijas, latviešu valodas lietošanu un svētku tradīciju turpināšanu.
Kurā vietā latvieša identitātē ir kristietība? No piedāvātajām atbildēm – pēdējā! Mazāk par 4% respondentu uzskata, ka īsts latvietis regulāri apmeklē baznīcu un mazāk kā 1% uzskata, ka kristietība raksturo latviešus kā tautu. Salīdzinājumam – latvietim 3 reiz svarīgāk par baznīcu ir atbalstīt hokeja klubu „Dinamo”, un 5 reiz svarīgāk ir „ēst rasolu un citu latvieti”.
Skaidrojums, kādēļ kristietība nemaz nav tik liela latvieša identitātes daļa, ir atrodams jautājumos par latviešu un baznīcas attiecībām: 89% no visiem respondentiem tādā vai citādā veidā pieskaita sevi kristiešiem (dažādām konfesijām), bet te nu gan jānorāda, ka trešdaļa no tiem (jeb 25% no visiem respondentiem) sevi pieskaita tādiem ticīgajiem, kas uz baznīcu neiet.
Pētot latviešu baznīcā iešanas tradīcijas skaidri iezīmējas tendence, ka latvieši ir tā saucamie „Ziemassvētku kristieši”, jo absolūtais vairākums – 86% no respondentiem atbild, ka uz baznīcu dodas retāk kā reizi pusgadā, uz Ziemassvētkiem un Lieldienām, baznīcu saista ar lieliem dzīves pagriezieniem (kristības, kāzas, bēres) vai uz baznīcu dodas „pēc sajūtas, kad gribas”. Regulāri baznīcā gājēji ir zem 7% (interesanti, ka 7% cītīgi baznīcā gājēji pēc oficiāliem datiem ir arī Lielbritānijā).
Pētot latviešu svētku svinēšanas tradīcijas, aptauja skaidri parāda, ka latvietim visbūtiskākie svētki ir tieši Ziemassvētki (82%), kas apsteidz gan Jāņus un Līgosvētkus (78%), gan Latvijas Republikas proklamēšanas gadadienu – 18.novembri (64%). Taču pētot šo svētku nozīmīgumu, jāsecina, ka „vidējam latvietim” vienlīdz mazsvarīgi ir – vai tie ir ziemas saulgrieži vai Kristus dzimšana un dievkalpojums baznīcā (katru no tiem kā būtiskāko norādīja tikai 12%). „Vidējam latvietim” Ziemassvētki visvairāk saistās ar ģimenes kopā būšanu, dāvanām, brīvdienām, ballēm, karnevāliem, ķekatām un ziemu kopumā (kopā 73%).
Interesanti, ka svētku svinēšanas un piekopto tradīciju aina Lieldienās (kas vēsturiski kristiešiem bija daudz nozīmīgāki svētki nekā Ziemassvētki) ir nedaudz atšķirīga. To cilvēku skaits, kas šos svētkus saista ar Kristietību ir vairāk nekā dubultojies – 26%, bet absolūtajam vairākumam – 72% tie vienalga saistās ar olu krāsošanu, ripināšanu, un kaujām, šūpošanos, saulgriežiem un dažādām tiem saistītiem ticējumiem, tradīcijām un tautasdziesmām.
Interesanti, ka pēdējā jautājumā – par to, kas tiek uzskatīti par latvisko tradīciju apdraudējuma avotiem, lielākā respondentu daļa norāda, ka vainojama vērtību maiņa sabiedrībā kopumā (49%), tradīciju un svētku komercializācija (11%), citu tautu tradīciju pārņemšana (15%), globalizācija (1%) un pat korupcija (1%). Salīdzinoši mazākā daļa (7%) to saista ar novēršanos no kristīgajām vērtībām, jaunu reliģiju (un imigrantu) ienākšanu Latvijā. Vēl 2% vaino aizbraukušos latviešus.
Kas uzteicami: acīmredzot 12% no visiem respondentiem ir viss kārtībā ar savu identitāti un pašapziņu, jo, viņuprāt, latviskās tradīcijas nemaz netiek apdraudētas.

Kādi secinājumi no šīs aptaujas?
1. Salīdzinot Ziemassvētku un Lieldienu sasaisti ar kristietību un mūsu kristīgo identitāti, jāsecina, ka latviešiem tieši Lieldienas vairāk saistās ar kristietību, nekā Ziemassvētki. Pēdējie galvenokārt tiek uzskatīti par tādiem, kas veltāmi ģimenei. Tad nu jājautā – ja tas saistīts ar ticību (Kristietība vs. Islāms), kādēļ tad neviens neuztraucas, ka „mums var atņemt Lieldienas”? Un vai tiešām kāds musulmanis var atņemt mums iespēju svinēt Ziemassvētkus kopā ar ģimeni? Domāju, ka ne! Ja ģimene ir stipra un vēlas būt kopā, tad nevienam citam (arī musulmanim) nebūs nekādas teikšanas pār to!
2. Pujātam ir pamats satraukties – latvieši patiesi nav regulāri baznīcā gājēji. Cits jautājums – vai obligāta Bībeles mācības iekļaušana vispārizglītojošo skolu programmā to mainīs. Varbūt baznīcai pašai ir jāuzdod jautājums – kādēļ tad cilvēki uz baznīcu nemaz tik naski neiet? Varbūt baznīca pati varētu ko darīt lietas labā (neiesaistot represīvas metodes un nodokļu maksātāju naudu)?
3. Latvietis ir lepns, ka dzied, ir Latvijas patriots, zina Latvijas vēsturi un svin latviešu svētkus. Mans aicinājums būtu – koncentrēties uz pozitīvo – turpināt būt lepniem par sevi un nemēģināt meklēt ārējos ienaidniekus, apdraudējumus un vaininiekus. Ja latvietis pats sargās savas tradīcijas, neviens cits no malas tās apdraudēt nevarēs.


Pilns aptaujas rezultātu apkopojums >>


p.s. Jautājums par pašapziņu arī parādās valodas kontekstā - no vienas puses daudzi latviešu valodu uzskata par vienu no galvenajām lietām, kas raksturo latviešu valodu. No otras puses - tikai 21% uzskata ka Latvijas teritorijā vienmēr un visur būtu jārunā latviski. Kurš gan sargās latviešu valodu kā vērtību, ja ne mēs paši?

piektdiena, 2010. gada 3. septembris

Respekts pret valsts valodas lietošanu vs. tulkošana un labas pārvaldības princips

Iesaistoties Norvičas etnisko minoritāšu integrācijas programmā „Iekļaušana”, mans pirmais darbiņš bija visus iespējamos materiālus iztulkot latviski, lai arī latviešu etniskajai minoritātei ir saprotami projekta ietvaros pieejamie pakalpojumi. Pirms nedēļas, saņemot no tipogrāfijas pirmos latviski iespiestos materiālus, nevarēju vien beigt nopriecāties un tūdaļ pat steidzu materiālus nogādāt netālu dzīvojošiem tautiešiem. Kas attiecas uz projektu kopumā, savus tautiešus dalībai tajā uzrunāju tikai latviski. Vakar, birojā saņemot zvanu, jau vairs nelikās nekas dīvains, kad zvanītājs, uzsākot sarunu, lūdza vai nevar runāt ar kādu, kas runā latviski vai krieviski (mans kolēģis Andrejs ir Latvijā dzimis krievs, kas runā abās šajās valodās). Šodien man bija tikšanās ar vietējo juridisko pakalpojumu sniedzēju, kam valsts un pašvaldības uzdevumā ir jānodrošina bezmaksas pakalpojumi etniskajām minoritātēm diskriminācijas jautājumos. Viņiem, tāpat kā veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem, kā arī valsts un pašvaldību iestādēm, tulku izmantošana savā ikdienas darbā nav nekas neierasts (jāatzīst, ka pat pašvaldības paziņojumu par daudzdzīvokļu mājas apsaimniekotāja maiņu te piesūta kopā ar paziņojumu vismaz 20 minoritāšu valodās, ka šī pati informācija ir pieejama viņu valodā, ja viņiem nav skaidrs, kas vēstulē rakstīts). Tā kā latviešu te nav pārāk daudz (vai pareizāk sakot - par viņu eksistenci nav daudz zināms), tad līdz šim latviešu valoda nebija starp piedāvātajām valodām. Šodienas pārrunu iemesls bija šīs situācijas maiņa: turpmāk tulkojumi tiks nodrošināti arī latviski un tas nozīmē – arī latviešu etniskā minoritāte tiks ‘iekļauta’.

Prieks un lepnums rotāja manu seju... līdz kāds mans labs draugs, kas labi pārzina Latvijas situāciju, man pajautāja – vai visi tie latvieši, kas Lielbritānijā tagad var saņemt pakalpojumus savā dzimtajā valodā, būtu tik pat priecīgi arī par Latvijā dzīvojošiem krieviem/krievvalodīgajiem un viņu iespēju saņemt pakalpojumus viņu dzimtajā valodā?

Atzīšos, šis jautājums man uzjundīja atmiņas par pēdējiem Rīgas domē pavadītajiem mēnešiem, kur Šlesakovs Rīgas pašvaldības teritorijā daļēji atcēlis Valsts valodas likumu, atļaujot pieņemt iesniegums etnisko minoritāšu valodās bez pienācīga tulkojuma, bet iekšējo noteikumu paredzētā iesnieguma anotācija no iesnieguma 3 lapām oriģinālvalodā sarukusi līdz 1 teikumam: „iesniedzējs sūdzas par aprēķināto nodokli”. Tā kā likums paredz, pieņemot administratīvo aktu, izvērtēt iesniedzēja viedokli un argumentus, tad faktiski tiek prasīts, ka katram Rīgas domes darbiniekam ir jāpārvalda attiecīgā etniskās minoritātes valoda. Protams, cik nu man nācās pieredzēt, tā pārsvarā bija krievu valoda, ko daudzi brīvprātīgi vai piespiedu kārtā reiz ir mācījušies skolās. Bet man vienmēr ir bijusi ķecerīga doma: ja nu Rīgas domei uzraksta sūdzību, teiksim, igbo valodā (cik zinu – Latvijā ir vismaz 3 cilvēki, kas runā šai valodā) – vai arī viņu kā mazākumtautību pārstāvju iesniegums tiktu izskatīts tādā pat kārtībā kā iesniegums krievu valodā? Pārdomas raisa arī tas, vai „laimīgais” domes darbinieks spēs atpazīt vai ķīnisko hieroglifu rakstītais ir Ķīnas mandarīnu vai kantoniešu valodā (tomēr - divas dažādas valodas!), lai spētu sameklēt adekvātu tulku, lai kaut vai uzrakstītu to pašu viena teikuma anotāciju, nemaz nerunājot par viedokļu un argumentu kvalitatīvu izvērtēšanu.
Protams, nesenie notikumi ar Maskavas mēra Lužkova paziņojumiem, nu jau bēdīgi slaveno Satiksmes ministra Kaspara Gerharda nenotikušo interviju TV5 studijā un ar to saistītās publiskās diskusijas arī darījušas savu: latvieša cienīgas šausmu ainiņas no sērijas „krievi nāk!” ir manā acu priekšā.

Jāteic, drauga provokācija izdevās un mums bija gara diskusija, kuras beigās man pat tika pārmesta dubultmorāle: kā tā – par latviešiem Lielbritānijā es priecājos, bet par krieviem Latvijā – nē.

Pārdomājot šo jautājumu dziļāk, nonācu pie secinājuma, ka šai medaļai ir divas ļoti atšķirīgas puses.

No vienas – lielākā daļa Eiropas valstu ir nacionālas valstis, tas ir, tādas valstis, kas veidojušās vienas noteiktas nācijas pašnoteikšanās rezultātā. Valsts pamatnācija arī nosaka valsts valodu un tās lietošanas kārtību. Jebkurai etniskai vai lingviskai minoritātei ir jārespektē pamatnācijas izvēle. Ja var ticēt šī gada Bīriņu konstitucionālās politikas semināra atreferējumam, tad arī mūsu tiesību guru Egils Levits ir atzinis, ka šajā ziņā valsts pamatnācijai ir vairāk tiesību nekā etniskajām minoritātēm. Arī valodas pētniece Dr. philol.Vineta Poriņa diena.lv atzina, ka tas, kas notika ar Kasparu Gerhardu TV5 studijā, nebūtu iedomājams nevienā citā Eiropas valstī. Un patiesi – Lielbritānijā vice-premjers Niks Klegs ir plaši pazīstams ar savām svešvalodu zināšanām (runā arī nīderlandiski, vāciski, franciski un spāniski; ģimenē runā 2 valodās – angliski un spāniski), bet es pat nespēju iedomāties, ka, piemēram, Lielbritānijā dzīvojošo spāņu etniskās minoritātes raidījums izraidītu viņu no studijas, ja viņš uz jautājumiem atbildētu valsts valodā tas ir, angliski (pat neskatoties uz faktu, ka Klegs spāņu valodu pārvalda). Vēl vairāk – neiespējami arī šķiet, ka šie etniskās minoritātes žurnālisti pat iedomātos apzināti gatavoties provokācijai un jau laikus samontēt materiālu ar šīs amatpersonas iepriekš sniegtām intervijām attiecīgajā valodā. Tāpat arī, ņemot vērā arābu vai poļu etniskās minoritātes īpatsvaru Lielbritānijā, nespēju iedomāties, ka katram publiskās pārvaldes darbiniekam būtu jāpārzina arābu vai poļu valoda tādā līmenī, lai spētu izvērtēt iesniegumā paustos viedokļus un argumentus.

No otras puses nevar noliegt, ka gadījumos, ja etniskās minoritātes nepārvalda valsts valodu, tās valodas barjeras dēļ tiek ‘izslēgtas’ no publiskās pārvaldes nodrošinātajiem pakalpojumiem. Veselības aprūpes jomā tas var būt pat dzīvībai bīstami. Tulku nodrošināšana ikvienā publiskās pārvaldes jomā Lielbritānijā tiek uzskatīta par daļu no labas pārvaldības principa realizācijas dzīvē. Tādi projekti kā „Iekļaušana” sākotnēji savus klientus uzrunā to dzimtajās valodās, bet vienlaikus arī aicina apgūt valsts valodu (un nodrošina valsts valodas apguvi par brīvu), skaidrojot etniskajām minoritātēm, ka valsts valodas apguve ir veids, kā iekļauties vietējā sabiedrībā un izprast sistēmu un sabiedrību, kurā dzīvo. Daudzie bukleti, kas tulkoti neskaitāmās valodās, nodrošina, ka saņemot publiskos pakalpojumus, viņi netiks diskriminēti valsts valodas nezināšanas dēļ. Tāpat – katram valsts pārvaldes darbiniekam, kas potenciāli var saskarties ar kādas etniskās minoritātes pārstāvi ir valodu katalogs, kurā šis etniskās minoritātes pārstāvis var iebakstīt ar pirkstu un parādīt kurā valodā tad viņš runā, lai darbinieks var uzmeklēt attiecīgās valodas tulku, kas, ja ne klātienē, tad telefoniski (arī elektroniski) var nodrošināt tulkojumu.

Te nu es sēžu un domāju – kā Latvijai labāk rīkoties, lai vienlaikus gan nodrošinātu labu pārvaldību, pakalpojumu pieejamību un sociālo iekļaušanu etniskajām minoritātēm, tai pašā laikā saglabājot respektu pret latviešu valodu kā valsts valodu? Vai Latvijas gadījumā pakalpojumu tulkošana minoritāšu valodā (īpaši tas attiecas uz krievu valodu) nenozīmēs zaļo gaismu tiem, kas it visur vēlēsies lietas kārtot tikai un vienīgi savā dzimtajā valodā, sagaidot, ka pārējiem ir pat pienākums ar viņiem runāt viņu dzimtajā valodā un nevis valsts valodā. Savukārt, ja netulkojam - cik ilgi Latvija sadzīvos ar diezgan lielu Latvijas iedzīvotāju daļu, kas valodas barjeras dēļ jūtas diskriminēta un nespēj pilnvērtīgi saņemt publiskos pakalpojumus (kaut arī nodokļus maksā vienādi ar pamatnāciju)? Kas būtu tas Latvijas ‘zelta vidusceļš’?