piektdiena, 2013. gada 3. maijs

Pārdomas par pašvaldību vēlēšanām


Kaimiņi aktīvi aicina balsot par Leiboristiem
Vienmēr ir interesanti redzēt un piedzīvot, kā lietas var darīt citādi. Ne labāk, ne sliktāk, bet citādi.
Vakar piedalījos Norfolkas grāfistes pašvaldības vēlēšanās. Tā kā sociālie tīkli un Latvijas elektroniskie masu mediji ir piesātināti ar pašvaldības vēlēšanu tuvošanos Latvijā, nolēmu padalīties pārdomās par piedzīvoto.
Protams, pirmā un lielākā atšķirība ir tajā, ka Latvijā ir proporcionālā vēlēšanu sistēma, bet Lielbritānijā – mažoritārā. Vienkāršoti mažoritāro vēlēšanu sistēmu var skaidrot ABBAs vārdiem: „The Winner Takes It All” (jeb – Uzvarētājs paņem visu). Visa valsts ir sadalīta mazos vēlēšanu apgabalos un no katra apgabala tiek ievēlēts savs pārstāvis – deputāts vai nu pašvaldības domē vai parlamentā. Tā kā ne dome, ne parlaments nav bezizmēra, tad no katra apgabala deputātos tiek tikai viens – uzvarētājs. Otrais, pat tad, ja no uzvarētāja atpaliek kaut vai par vienu balsi, ir un paliek zaudētājs.
Ja šāda sistēma būtu Latvijā, tad Rīgas domes gadījumā tas izskatītos apmēram tā – Purvciemam savs deputāts, Pļavniekiem savs, Teikai vēl savs. Pat tad, ja, piemēram, Vienotība ir ieguvusi stabilu otro vietu visos šajos rajonos ar, piemēram, 23%, bet Saskaņas Centrs to ir apsteidzis par pāris balsīm katrā rajonā un ieguvis, piemēram, 24% balsis, tad no visiem rajoniem ievēlēts būs tikai Saskaņas Centrs, bet Vienotībai nebūs neviena deputāta.
Labums UK sistēmai – katrs vēlētājs zina, kurš ir viņa pārstāvis domē vai parlamentā, un no kura var prasīt atbildību par izdarīto vai neizdarīto. Ja kāds deputāts atkāpjas – tiek rīkotas pārvēlēšanas, jo mandāts nevar pāriet nākamajam „aiz strīpas”. Tāpat arī – nav īpašas nozīmes, kurš ir partijas lokomotīve (mēra kandidāts vai premjerministra kandidāts), jo visu izšķir tas, cik labs vai slikts ir katrs „mazais” deputāta kandidāts savā apgabalā un vai viņš(viņa) spēj iegūt tieši savu vēlētāju balsis tieši savā vēlēšanu apgabalā.
 Negatīvā puse šai sistēmai ir tajā, ka uzvarētājs tiešām paņem visu un pat tad, ja balsu sadalījums būs 50,1% : 49,9%, zaudētāju balsis pārstāvētas nebūs. Tas, protams, nozīmē, ka nedz domē, nedz parlamentā nav pārstāvēta visa sabiedrība visā tās dažādībā.

Tomēr ir interesanti, kādu iespaidu šīs sistēmiskās atšķirības atstāj uz priekšvēlēšanu kampaņu. Pirms šīm pašvaldību vēlēšanām vispār neredzēju pilnīgi nevienu TV reklāmas rullīti. Toties ik pārdienas redzēju, kā pa mūsu rajonu siroja deputātu kandidāti un viņu pārstāvji: klauvēja gandrīz pie katrām durvīm, runājās ar cilvēkiem, uzklausīja viņu vēlmes, vajadzības, pārmetumus un ieteikumus, centās pārliecināt, ka konkrētais deputāts viņu sāpi zina un saprot, un to risinās. Arī mūsu pasta kastītē regulāri parādījās pa lapelei vai avīzītei, kur kāds centās mūs pārliecināt, cik labi konkrētais kandidāts zina mūsu apkaimes problēmas un kā grasās tās atrisināt.
Interesanti, ka kādas konkrētas partijas atbalstītāji bieži izvēlas savas mājas logos vai ceļmalā pie žoga izlikt paziņojumus par ko viņi balsos un par ko aicina balsot kaimiņus. Tā piemēram, varēja redzēt, ka mūsu rajonā daudz aktīvāki ir Leiboristu atbalstītāji, bet rajonā, kur kādreiz dzīvoju, populārāka ir Zaļā partija. Paziņojumi logos atvieglo dzīvi arī kampaņotājiem, jo tad viņi zina, ka tajā mājā vēlētājs jau savu izvēli ir izdarījis un nav ko lieki laiku tērēt un muti dzesēt, cenšoties šo vēlētāju pārvilināt.
Interesanti, ka pie šādas vēlēšanu sistēmas, ikvienam pie varas esošajam deputātam nākas detalizēti atskaitīties par ikkatru savu soli – katru balsojumu un katru ierosinājumu: kādēļ šī iela nav saremontēta, vai kādēļ šai vietējai skolai nav piešķirta nauda, kādēļ rajonā nav kārtīgi noorganizēts sabiedriskais transports vai atkritumu izvākšana, vai arī kādēļ vietējais parks nav pietiekami sakopts. Labums ir arī tajā, ka uzvarētājpartija nevar koncentrēties tikai un vienīgi uz pilsētas centru vai kādiem priviliģētajiem rajoniem. Ja grib uzvarēt visā pilsētā, tad problēmas jārisina pilnīgi visās nomalās. Tas pats attiecas uz valsts vēlēšanām – nevar koncentrēties tikai uz vienu pilsētu vai apvidu, jāatbalsta visi.

Kaut arī, no pupulistiem neizbēgt nekur, arī Lielbritānijā to ir ne mazums, tomēr šāda pieeja padara daudz neiespējamāku bārstīšanos ar nereāliem solījumiem un nevar vēlēšanas uzvarēt izspēlējot tikai vienu kārti. Manuprāt, te lielākie populisti ir UKIP (Lielbritānijas Neatkarības Partija), kuru šī brīža mīļākā kārts ir referendums par izstāšanos no Eiropas Savienības un Austrumeiropiešu (īpaši bulgāru un rumāņu) neielaišana valstī. Tomēr šī UKIP kārts neatbild uz jautājumu – kā tu uzlabosi tieši mūsu apkaimes dzīvi? Vai tas, ka esat pret Eiropas Savienību nozīmē, ka konkrētajā pašvaldībā principa pēc neizmantosiet naudu, kas pieejama no Eiropas struktūrfondiem? Un ko nozīmē būt pret austrumeiropiešiem – vai tas nozīmē, ka tieši šo pašvaldībai apjozīsiet sētu un nevienu iekšā nelaidīsiet? (Jautrības pēc – par cik arī austrumeiropiešiem ir balsstiesības pašvaldību vēlēšanās, tad ar šo kārti ir grūti nomakšķerēt austrumeiropiešu balsis).
Līdzīgi varētu būt arī ar populistiem Latvijā – ja vienīgā kārts ir latviska Rīga (un pret krieviem!), tad kādā veidā tu pārliecināsi to vēlētāju, kura dzimtā valoda nav latviešu? Vai vēl labāk – ja kāds no pašvaldības deputātu kandidātiem sāk stāstīt – mēs esam pret Eiro ieviešanu. Tad kāds ir jūsu plāns? Visur Latvijā lai ir Eiro, bet ap mūsu pilsētu jozīsim žogu, tirgosimies tikai savā starpā ar pilsētas vietējo valūtu? Vai arī – ja pašvaldības deputāti sola, ka jāmaina nodokļu sistēma. Ko tas nozīmē? Visā valstī būs viena nodokļu sistēma, bet konkrētajā pašvaldībā cita?
Un ja arī ar šādiem nereāliem un populistiskiem solījumiem tiks ievēlēti domē, tad kā vēlāk atskaitīsies par padarīto? Ups... solījām mainīt nodokļu sistēmu, bet patiesībā dome ar to nenodarbojas, pie vainas valdība? Ups... ir ekonomiski neizdevīgi vienai pašvaldībai izmantot savu naudu, ja visur citur ir Eiro? :)
Varbūt tomēr deputātu kandidātiem tomēr jāpiedomā tā reālistiski, kas ir un kas nav pašvaldību kompetencē un ko var un ko nevar izdarīt. Un vēl vairāk – es patiesi ieteiktu pašvaldības deputātu kandidātiem apstaigāt rajonu un parunāties ar vēlētājiem – kas konkrētā rajonā uztrauc konkrēto iedzīvotāju un kā konkrētā pašvaldība (un nevis valsts) to var palīdzēt atrisināt.

Attiecībā uz pašu vēlēšanu tehnisko izpildījumu man te arī bija neliels pārsteiguma moments: izrādījās, ka uz vēlēšanu iecirkni pasi līdzi varēja arī neņemt. Nevienam to nebija jāuzrāda. Ierodoties savā (iepriekš norādītā) vēlēšanu iecirknī, man vienkārši pajautāja adresi un vārdu – atzīmēja, ka esmu ieradusies un iedeva vēlēšanu biļetenu, lai balsoju. Interesanti arī, ka vēlēšanu kabīnēs balsošanai tika izmantotas nevis pildspalvas, bet gan zīmuļi.
Manā latvieša prātā šaustījās neticības pilnas domas – tad tak jebkurš var atnākt uz vēlēšanu iecirkni, nosaukt manu adresi un vārdu un nobalsot manā vietā. Un kas tā par balsošanu ar zīmuli – jebkurš tak var pastrādāt ar dzēšgumiju un zīmuli un samainīt rezultātus kā vajag. Bet par tādām lietām laikam satraucos tikai es. Izrādās, ka pases jāuzrāda tikai tad, ja kāds ir apstrīdējis vēlēšanu rezultātus konkrētā apgabalā un tiek organizētas atkārtotas vēlēšanas. Bet par vēlēšanu rezultātu viltošanu te ir paredzēti tik bargi sodi, ka neviens te pat neriskē tos viltot. Laikam jau tās ir uzticības pilnas un nobriedušas demokrātijas pazīmes. ;)