Boikotēt vai neboikotēt Maximu?

Boikotēt vai neboikotēt Maximu tas ir katra paša izšķiršanās un ētikas jautājums. Emociju šobrīd ir daudz. Cilvēki ir dusmīgi, sašutuši un sāpināti. Gribas pēc iespējas ātrāk atrast vainīgo un to sodīt. Kad emocijas ir tik nokaitētas, tad grūti ir spriest racionāli un saprātīgi. Un tomēr – ko darīt? Ka darīt? Kas būtu pareizāk?

Vieni saka – Maximas biznesa prakse ir neētiska, viņi nodarbojas ar modernu vergturību, negādā par cilvēku drošību, tādēļ boikotējam Maximu, sagriežam lojalitātes karti, neiepērkamies Maksimā, bloķējam Maximas loģistikas mašīnas.

Otri saka – mums jādomā par tiem cilvēkiem, kas strādā Maksimā. Ja boikotēsim, viņi paliks bez darba un būs spiesti dzīvot uz valsts pabalstiem vai brauks uz Īriju vai Lielbritāniju.

Abiem viedokļiem ir sava loģika un pamatojums.

Un tomēr... paskaidrošu iemeslus, kādēļ man šķiet, ka attieksmes izrādīšana neiepērkoties, ir labāks variants.

Sen pagājušas ir tās dienas, kad cilvēki vienā darba vietā strādā gadu desmitiem, kad darba vietas saglabāšana ir dzīvības un nāves jautājums. Skarbajā kapitālismā lietas notiek citādi. Biznesi nāk un iet. Darbinieki mainās. Tukša vieta nekad un nekur nepaliek. 

Daudzās vietās pirms Maximas ienākšanas bija vietējie veikali, cilvēki strādāja tajos. Ienāca Maxima, ar savu izmēru, piedāvājumu un dempingotām cenām, izstūma no tirgus citus un nostiprināja savas pozīcijas tirgū.

Ja bija dzīve pirms Maximas, kādēļ lai nebūtu dzīve pēc Maximas? Ja nepirksi maizi un pienu Maximā, bet kādā citā vietējā bodītē un tā darīs vairums cilvēki, tad Maxima nespēs pastāvēt, bet vietējām bodītēm būs jāpaplašinās, lai spētu apkalpot jauno klientu plūsmu. Cilvēki, kurus Maxima vairs nespēs algot, varēs iet strādāt veikalos, kuri ieņems Maximas vietu. Pavisam vienkārši tirgus likumi.

Līdz ar to jājautā – vai rūpes par darbiniekiem patiesi ir pietiekams iemesls, lai turpinātu iepirkties veikalos, kuriem ir neētiska biznesa slava?

Kas attiecās uz Maximas biznesa ētiku – pēdējās dienas arvien vairāk parāda – darba tiesību un drošības jautājumu pārkāpumi ir Maximas neatņemama biznesa sastāvdaļa. Darbinieku nostrādātās stundas bieži nav pienācīgi uzskaitītas un cilvēki nav saņēmuši atbilstošu atalgojumu par nostrādāto laiku. Nav ievērotas cilvēcīgas darba un atpūtas laika proporcijas. Nemaz nerunāsim par pilnīgi ačgārnu izpratni drošības jautājumos, īpaši saistībā ar evakuāciju ugunsdrošības signalizācijas gadījumā. Attiecībā uz drošības jautājumiem Maxima ir spēlējusi krievu ruleti ar visiem – gan darbiniekiem, gan pircējiem. Viņiem peļņa un pircēju maciņi ir vairāk interesējuši, nekā darbinieku un pircēju veselība un drošība. 

Jautājums uz ko mums katram pašam ir jāatbild ir – vai atbalstīt tādu biznesa praksi vai tomēr kaut ko darīt lietas labā? Ja turpinās iepirkties šādā veikalā, tad viņiem tiek nodots skaidrs ziņojums – mums ir vienalga, ka jums ir vienalga. Turpināsim visi dzīvot tādā vienaldzības garā un nebrīnīsimies, ja nākamā nelaime būs te pat aiz stūra. Nebrīnīsimies, ja arī nākamā nelaime būs tik pat traģiska, jo no iepriekšējām mācību stundām neviens neko neiemācījās.

Līdzīgas ētiskās izvēles cilvēki izdara, piemēram, izlemjot vai pirkt preces Latgalītē vai lombardos, zinot, ka tur 95% no visām precēm ir zagtas. Ja atbalstīsi zagtu mantu tirdzniecību, zagļiem būs pārliecība, ka tas ir labs veids kā nopelnīt, tādēļ zagšanas turpināsies. Un tad nevajag brīnīties, kad reiz pienāk arī Tava kārta tikt apzagtam.

Kad jautājums ir par ētisku biznesa praksi, ir jāpārstāj skatīties uz katru koku atsevišķi. Ir jāatkāpjas pāris soļus atpakaļ un jāpaskatās, kā mežs izskatās kopumā. Dažkārt ir jāpārstāj skaitīt ietaupītos santīmus uz maizes klaipu, bet jāpaskatās, kādu ziņu šī izvēle nosūta attiecīgajam biznesam un ko tas viss nodara mums kā sabiedrībai kopumā.

Mana izvēle ir Maximā vairs neiepirkties. Ētisku apsvērumu dēļ.

Kāda ir Tava izvēle?