Par negribētajiem bērniem Latvijā

Šodien sanāca izlasīt apvienības Par Labu Latviju (turpmāk PLL) politiķa Mārtiņa Zemīša rakstu par to, kas nogalina Latvijas bērnus. Faktiski viņš runā par demogrāfijas celšanu, aizliedzot abortus.
Lasīju un domāju – vai mēs dzīvojam vienās un tajās pašās Latvijas realitātēs vai tomēr dažādās???
Nav jau runa par aborta būtību kā tādu. Manā ieskatā aborts nevar būt kā kontracepcijas metode, bet tā aizliegšana arī var radīt bīstamas sekas – nelegālas darbības antisanitāros apstākļos, kā rezultātā mirs vēl vairāk. Bet vēl būtiskāk aborta aizliegšana radītu situāciju, ka Latvijā dzims vēl vairāk negribētu bērnu.
Un te nu man ir jājautā – kāda šim politiķim ir saite ar reālo Latviju? Nu ar to realitāti, kas ir Latvijas laukos – tur, kur būdā bez logiem un elektrības piedzimuši 13 bērni (vienu no tiem skatīt attēlā)... vai tur, kur atrod bērna galvaskausu... vai tur, kur bērni mirst, jo bāriņtiesa „nevarēja iedomāties, ka var notikt tāda traģēdija”...

Vai cienījamais politiķis vispār zina, cik Latvijā ir negribētu un nemīlētu bērnu? Un ko Latvija dara ar šiem bērniem? Vai zina un apzinās cik no viņiem mirst nepasargāti?
Mana 8 gadu pieredze Zvanniekos saka, ka Latvijā negribēto un pamesto bērnu skaits ir kliedzošs! Mārtiņš Zemītis saka, ka 2009.gadā Latvijā piedzima 21 677 bērni. Bet ko varam secināt, ja šiem cipariem pretnostatām Valsts Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas datus – 2009.gadā Bāriņtiesu redzeslokā nonākuši 3916 bērni, kuru ģimenēs viņiem netiek nodrošināta pienācīga aprūpe, bet 1657 bērnu vecākiem atņemtas bērnu aprūpes tiesības. Ko mēs no tā secinām? Ka teju katrs piektais jau tagad piedzimušais bērns, iespējams, ir negribēts un viņa veselība un dzīvība ir briesmās! Par 8% no šiem bērniem nav nekādu šaubu – viņi ir negribēti un vecāki par viņiem nerūpējas.
Bet jautājums – ir un paliek – vai valstij viņi ir vajadzīgi un vai valsts par tiem rūpējas? Mana pieredze rāda – . Šie bērni nerūpēja valstij ne Zemīša pārstāvētās TP valdīšanas laikā, ne viņu sirdsdraugu LPP/LC valdīšanas laikā, ne viņi tagad kādam rūp. Valstij viņi ir pirmkārt lieki, otrkārt – par dārgu! Bērnunami, kur katra bērna uzturēšana izmaksā ap Ls 500, tiek slēgti. Notiek šo bērnu ‘nogrūšana’ uz aizbildņu un audžuģimeņu pleciem. Visbiežāk – ‘pa lēto’. Cik nu tie varonīgie aizbildņi un audžuģimenes spēj vilkt, tik ir.
2008.gada septembrī es un mācītājs Juris Cālītis rakstījām atklātu vēstuli gan ministriem, gan Saeimas deputātiem – cēlām trauksmi par šo jautājumu, gājām uz Saeimas komisijām un centāmies pārliecināt deputātus par problēmas nopietnību. Parunāt parunājām, bet problēma tik un tā palika neatrisināta. Pa šo laiku situācija ir tikai pasliktinājusies: uz Starptautisko bērnu aizsardzības dienu – 1.jūniju centāmies trauksmi celt no jauna, bet šķiet – tagad to sadzirdēt gatavi vēl mazāk.
Tad nu man jājautā – ja jau tagad nevar atrisināt Latvijas negribēto un nemīlēto bērnu problēmas, tad ko pēc abortu aizliegšanas PLL iesāks ar vēl vairāk negribētiem un nemīlētiem bērniem Latvijā?
Varbūt tomēr valstij iet pretēju ceļu un nelabvēlīgās ģimenes nodrošināt ar bezmaksas kontracepciju?

Komentāri

  1. Lielisks situācijas raksturojums, kas atmasko politikas divkosību priekšvēlēšanu un pēcvēlēšanu periodā. Inese, Jums jāturpina rakstīt un skaidrot situāciju bērnu politikas ieviešanā Latvijā. Šādi entuziasti, kā Jūs, Latvijai ir vajadzīgi.

    AtbildētDzēst
  2. Politiskā apvienība "Par Labu Latviju!" neiestājas par abortu aizliegšanu. Jūsu minētie argumenti skaidri un tieši apliecina, kādas sekas tāds lēmums radīs.

    Es varu saprast Jūsu noliedzošo nostāju pret politiķiem. It īpaši, ja ir iegūta neveiksmīga komunikācijas pieredze.

    Mums ir jāapvieno spēki, lai pārtrauktu šo problēmu ciklu, kuru aprakstījāt savā blogā.

    Lai Jums izdodas iecerētais!

    AtbildētDzēst
  3. Raksts man patika. Pavisam vienkārši spējat izskaidrot pašreizējo situāciju valstī.
    Manuprāt, ja valdība pierādīs, ar lielisku pabalstu ieviešanu vecākiem, ja apgādās bērnus ar solītajām bērnu dārzu vietām, tad nebūs problēmas ar negribētiem bērniem, nebūs negribētu bērnu.
    A.Šķēle ir teicis, ka strādās pie tā, lai Latvijā ikviens jaunietis, kas sasniegs 18 gadus saņemtu 1000 latus, protams, tas nebūs ne šogad, ne nākamo gad, bet 2028. vai 2029.gadā.
    Domājams, PLL politika ir vienīgā, kas spētu īstenot šīs problēmas pozitīvu iznākumu.

    AtbildētDzēst
  4. Māri un Mik,
    Puiši, protams, apsveicama ir jūsu vēlme tiekties pēc ideāliem un ticēt labajiem tēliem Latviešu mitoloģijā... Pasakām ir labi ticēt. Īpaši, ja tās pravieto skaistu nākotni pēc 18 gadiem (kad kas to zina - vai tāds Šķēle vēl vispār dzīvs būs)... bet, nu es atvainojos - jūsu PLL slavināšana manī rada neviltotu smaidu. :)
    Māri, tā 'komunikācija' ar politiķiem man bijusi pat ļoti laba. Īpaši pirms vēlēšanām. Tik tie darbi nekad nav sekojuši. Baštika kungs vienmēr bijis liels Zvannieku draugs. Tas, kamēr viņam neprasa veikt kādas reālas un būtiskas izmaiņas nefektīvās sistēmas uzlabošanai, vai piem. pabalstu, kas nav palielināti 15 gadus palielināšanai. Kad prasa konkrētus darbus un risinājumus - tad ir čuš...
    PLL politiķi ir visrūdītākie politiķi, kas pie stūres bijuši visus šos gadus. Un nekad nav gribējuši reāli kaut ko darīt šajā jomā. Savas 'ģēlas' viņi vienmēr zinājuši kā bīdīt, bet tad kad jārisina tik ķēpīgas lietas, kā Latvijas negribētie bērni, tad tā vairs nav viņu prioritāte.
    Viens piemērs no PLL 'patiesās dabas' - kad gājām ar politiķiem runāt, ka katrs aizbildnis bērna uzturēšanai saņem Ls 32 mēnesī (tas ir Ls 1 dienā) un ka šīs summas apmērs nav mainīts - tad - 13 gadus (tagad jau 15 gadus) - tad - Baštika kungs Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas sēdē 2008.gada 14.oktobrī mums veltīja frāzi: „Nu kad entuziasms ir noplacis, viss paliek tikai pie finansēm”. Tālāk sekoja virkne taisnošanās, kādēļ nekad nav ticis reāli risināts jautājums par pabalsta palielināšanu.
    Deputāte Zommere (TP) bija sašutusi, kā mēs vispār uzdrošināmies nākt un lūgt naudu no valsts. Ja reiz mēs esam nolēmuši ņemt bērnus pie sevis, tad mums par viņiem ir jārūpējas un viņu jāmīl ar vai bez naudas. Ka tā esot mūsu pašu atbildība, ka mēs tos bērnus ņemam. Viņu kaut kā neuztrauca fakts, ka piem. tai pašā gadā tika slēgts Cēsu rajona vienīgais bērnunams un ka faktiski tos bērnus nav kur likt.
    Tad komisija veica aplēses: ja pabalstu palielina no Ls 32 uz Ls 45 mēnesī (t.i. no Ls 1 dienā uz Ls 1.5 dienā, kas manuprāt vēl aizvien ir neadekvāti maza summa bērnu audzināšanai), tad tam vajag papildus 3 miljonus, kas budžetā neesot. Zīmīgi gan, ka vienlaikus tā laika Satiksmes ministrs Šlesers tieši tajās pašās dienās kūrēja 2.5 miljonu dotāciju piešķiršanu airBaltic lidojumiem starp Rīgu un Liepāju. Tam tā nauda budžetā bija. Kā tad tā?
    Ko šis piemērs pasaka? Ne jau to, ka naudas nav, bet gan to, ka bērni nekad nav bijuši šo vīru prioritāte!
    Mani ar skaistiem tekstiem nepārliecināsiet. Arī ar pasakām par skaisto nākotni pēc 18 gadiem ne! Ja šie vīri nespēja sevi pierādīt visus šos pēdējos 15 gadus esot vadošos amatos (domāju - viņiem bija pietiekami daudz laika dots, lai to izdarītu!), tad vienīgais, ko varu teikt - viņu laiks ir pagājis un uzticības kredīts sen izsmelts... sorrī veči... :)

    AtbildētDzēst

Ierakstīt komentāru