Kamēr veltīju laiku jaunu zināšanu ieguvei un jaunajai Zvannieku mājas lapai, nesanāca laika blogošanai. Bet nu esmu atpakaļ ar pārdomām par etnisko bubuli Latvijā.
Pēdējā laikā Latvijas masu saziņas līdzekļos arvien vairāk sanāk lasīt dīvainas lietas: vieni politiķi priekšvēlēšanu skurbumā aicina latviešus vairoties, citādi Latvijai vajadzēšot atvērt durvis imigrācijai. Citi, savukārt, pēta etnisko spriedzi Latvijā un draud ar pilsoņu kariem kā Biškekā. Vēl citi, pa ieradumam, pirms vēlēšanām kliedz "krievi nāk".
Bet man kā tādam runcim Leopoldam gribas teikt "bērni, dzīvosim draudzīgi!"
Vēsture mums rāda, ka cilvēki ir ceļojuši, mainījuši dzīvesvietas laiku laikos. Migrācija nav nekas svešs jau gadu tūkstošiem. Arī latvieši ir ceļojuši un uz dzīvi citur pārcēlušies izsenis. Un tomēr - kādēļ tāda pretestība imigrācijai? Kādēļ tāda etniskā spriedze?
Nav jau šaubu - Latvijas vēsture ir tāda, kāda tā ir. Un tieši vēsture (īpaši pagājušā gadsimta notikumi - okupācija un politiskā režīma maiņa) ir galvenais iemesls latviešu bailēm no iebraucējiem un ar to saistīto etnisko spriedzi. Vēsturi mēs mainīt nevaram. To mēs visi mācamies, lai nepieļautu iepriekš pieļautās kļūdas. Bet vislielākā kļūda ir iestrēgt vēsturē un atteikties skatīties šodienas realitātei acīs.
Jā, Latvija pus gadsimtu bija okupēta, mākslīgi tika ievesti cilvēki no visas plašās PSRS, kas līdz pat šai baltai dienai nespēj asociēt sevi ar šo valsti - neatkarīgo Latviju. Daudzi no viņiem nevēlējās Latvijas neatkarību un vēl aizvien dzīvo atmiņās par labajiem PSRS laikiem. Tai pašā laikā - viņu neapmierinātība ar politiskā režīma maiņu nebija tik liela, lai viņi dotos uz vietu, ko uzskata par savu etnisko dzimteni. Viņi palika.
Protams, saprotamu politisku apsvērumu dēļ viņiem Latvijas pilsonību nepiešķīra. Atļaušos apgalvot - tas tajā brīdī bija pamatots un attaisnojams lēmums, jo faktiski tas bija vienīgais veids, kā tad 'noturēt' Latvijas jaunatgūto neatkarību.
Un tomēr - tas radīja milzīgu plaisu sabiedrībā. Tā ir plaisa, kas vēl tagad - pēc 20 neatkarības gadiem ir kā asiņojoša brūce, kurā katrs, kam nav slinkums, var iekaisīt sāli.
Es nebūšu oriģināla, sakot, ka šajos 20 neatkarības gados Latvijā faktiski nav realizēta efektīva integrācijas politika. Redzot, kā Integrācijas lietu sekretariāts dalīja integrācijas naudu etnisko minoritāšu nacionālajiem tusiņiem un nevis pasākumiem, kas ir patiesi uz integrāciju vērsti, bija skaidrs - Latvijā ar vārdu integrācija tiek saprasts: tu tur pa sevi, es te pa sevi.
Un te nu mēs esam - katrs pats par sevi - divkopienu valstī ar etnisko spriedzi. Vieniem ir aizvainojums par pagātnes nodarījumu (okupāciju), citiem ir aizvainojums par šodienu (nepilsoņa statusu, utt). Bet cik ilgi tas tā turpināsies? Šāda spriedze nav palīdzoša ne vieniem ne otriem. Vai tiešām nav pienācis laiks norakt pagātnes kara cirvi un skatīties kā mēs varam veidot nākotni kopā tā, lai visi ir ieguvēji?
Kaut arī Saskaņas Centra pētījums man šķiet ļoti tendenciozs un daudzviet arī naidu kurinošs, tomēr - uzskatu, ka šo jautājumu pētīt vajadzētu. Nevis partijām, lai tās varētu ar šiem datiem manipulēt un radīt vēl lielāku etnisko spriedzi, bet gan valdībai un valsts politikas realizētājiem - ierēdņiem. Labāk vēlu nekā nekad, mums ir jānoskaidro iemesli kādēļ vēl aizvien tik liela Latvijas sabiedrība jūtas atstumta un nepieņemta, kādēļ vēl aizvien ir tik daudz to, kas nav naturalizējušies un ieguvuši Latvijas pilsonību. Un vēl vairāk - šis jautājums ir ne tikai jāpēta, bet ir jāizstrādā arī darbības plāns mērķtiecīgai sociālās un etniskās iekļaušanas programmai.
Bez tam - integrācija ir divvirzienu process - gribēšanai un sapratnei ir jābūt no abām pusēm - gan imigrantiem jāvēlas integrēties, gan latviešiem jāgrib viņus pieņemt. Bet galvenajam integrācijas impulsam jābūt politiskās gribas līmenī. Ir jābūt skaidrai izpratnei - migrācija ir šīsdienas realitāte un mums ir jābūt skaidram plānam kā mēs imigrantus integrējam.
Piemēram, Lielbritānijā, kur ir ļoti liels imigrantu skaits (tajā skaitā kādi 70 tk letiņu) par šo jautājumu tiek nopietni domāts: iebraucējiem ir iespēja par brīvu apgūt angļu valodu, īpašos kursos iegūt pamatzināšanas par valsti, tās vēsturi un likumiem. Daudz tiek domāts par to, lai sadzīvei nepieciešamo informāciju (īpaši tas attiecas uz pašvaldību nodrošinātajiem pakalpojumiem) un tiesisko aizsardzību (īpaši diskriminācijas lietās) imigranti varētu saņemt savā dzimtajā valodā. Imigrantiem tiek nodrošināti karjeras konsultanti (lai cilvēki strādā un nevis dzīvo uz pabalstiem) un psiholoģisks atbalsts, lai tiktu galā ar stresu, kas saistīts ar dzīvošanu svešumā.
Es jau zinu, ka pateicoties Sabiedrības integrācijas fondam arī Latvijā daudzviet var apgūt latviešu valodu. Bet, manuprāt, šo iespēju vajadzētu nodrošināt daudz plašākam cilvēku lokam turklāt tam vajadzētu būt bezmaksas pakalpojumam visiem, ne tikai maznodrošinātajiem.
Mēs, latvieši, jau varam turpināt lepnumā teikt - lai viņi paši mācās latviešu valodu, lai nāk un iegūst pilsonību. Lai viņi vispirms iemācās latviešu valodu un tad varēs saņemt visus pakalpojumus viņiem saprotamā valodā, utt. Bet būsim godīgi -20 gadi ar šādu latviešu lepnumu mūs nekur tālu nav aizveduši. Latvijā vēl aizvien ir divkopienu sabiedrība, kur visi tiek dalīti savējos un viņējos. Ja tas mums nav palīdzoši, tad kādēļ to turpināt?
Varbūt tomēr ir vērts pievērsties nopietnai integrācijas politikai, likt saprast, ka ik viens, neskatoties uz viņa rasi vai etnisko piederību ir gaidīts un gribēts? Sociāli iekļauts un gribēts cilvēks nav tik agresīvs. Ja viņš sapratīs, ka ir šai valstij vajadzīgs, mazināsies aizvainojums un vēlme veikt pretvalstiskas darbības.
Cilvēki, veidosim labāku Latviju, dzīvojot draudzīgāk!
Pēdējā laikā Latvijas masu saziņas līdzekļos arvien vairāk sanāk lasīt dīvainas lietas: vieni politiķi priekšvēlēšanu skurbumā aicina latviešus vairoties, citādi Latvijai vajadzēšot atvērt durvis imigrācijai. Citi, savukārt, pēta etnisko spriedzi Latvijā un draud ar pilsoņu kariem kā Biškekā. Vēl citi, pa ieradumam, pirms vēlēšanām kliedz "krievi nāk".
Bet man kā tādam runcim Leopoldam gribas teikt "bērni, dzīvosim draudzīgi!"
Vēsture mums rāda, ka cilvēki ir ceļojuši, mainījuši dzīvesvietas laiku laikos. Migrācija nav nekas svešs jau gadu tūkstošiem. Arī latvieši ir ceļojuši un uz dzīvi citur pārcēlušies izsenis. Un tomēr - kādēļ tāda pretestība imigrācijai? Kādēļ tāda etniskā spriedze?
Nav jau šaubu - Latvijas vēsture ir tāda, kāda tā ir. Un tieši vēsture (īpaši pagājušā gadsimta notikumi - okupācija un politiskā režīma maiņa) ir galvenais iemesls latviešu bailēm no iebraucējiem un ar to saistīto etnisko spriedzi. Vēsturi mēs mainīt nevaram. To mēs visi mācamies, lai nepieļautu iepriekš pieļautās kļūdas. Bet vislielākā kļūda ir iestrēgt vēsturē un atteikties skatīties šodienas realitātei acīs.
Jā, Latvija pus gadsimtu bija okupēta, mākslīgi tika ievesti cilvēki no visas plašās PSRS, kas līdz pat šai baltai dienai nespēj asociēt sevi ar šo valsti - neatkarīgo Latviju. Daudzi no viņiem nevēlējās Latvijas neatkarību un vēl aizvien dzīvo atmiņās par labajiem PSRS laikiem. Tai pašā laikā - viņu neapmierinātība ar politiskā režīma maiņu nebija tik liela, lai viņi dotos uz vietu, ko uzskata par savu etnisko dzimteni. Viņi palika.
Protams, saprotamu politisku apsvērumu dēļ viņiem Latvijas pilsonību nepiešķīra. Atļaušos apgalvot - tas tajā brīdī bija pamatots un attaisnojams lēmums, jo faktiski tas bija vienīgais veids, kā tad 'noturēt' Latvijas jaunatgūto neatkarību.
Un tomēr - tas radīja milzīgu plaisu sabiedrībā. Tā ir plaisa, kas vēl tagad - pēc 20 neatkarības gadiem ir kā asiņojoša brūce, kurā katrs, kam nav slinkums, var iekaisīt sāli.
Es nebūšu oriģināla, sakot, ka šajos 20 neatkarības gados Latvijā faktiski nav realizēta efektīva integrācijas politika. Redzot, kā Integrācijas lietu sekretariāts dalīja integrācijas naudu etnisko minoritāšu nacionālajiem tusiņiem un nevis pasākumiem, kas ir patiesi uz integrāciju vērsti, bija skaidrs - Latvijā ar vārdu integrācija tiek saprasts: tu tur pa sevi, es te pa sevi.
Un te nu mēs esam - katrs pats par sevi - divkopienu valstī ar etnisko spriedzi. Vieniem ir aizvainojums par pagātnes nodarījumu (okupāciju), citiem ir aizvainojums par šodienu (nepilsoņa statusu, utt). Bet cik ilgi tas tā turpināsies? Šāda spriedze nav palīdzoša ne vieniem ne otriem. Vai tiešām nav pienācis laiks norakt pagātnes kara cirvi un skatīties kā mēs varam veidot nākotni kopā tā, lai visi ir ieguvēji?
Kaut arī Saskaņas Centra pētījums man šķiet ļoti tendenciozs un daudzviet arī naidu kurinošs, tomēr - uzskatu, ka šo jautājumu pētīt vajadzētu. Nevis partijām, lai tās varētu ar šiem datiem manipulēt un radīt vēl lielāku etnisko spriedzi, bet gan valdībai un valsts politikas realizētājiem - ierēdņiem. Labāk vēlu nekā nekad, mums ir jānoskaidro iemesli kādēļ vēl aizvien tik liela Latvijas sabiedrība jūtas atstumta un nepieņemta, kādēļ vēl aizvien ir tik daudz to, kas nav naturalizējušies un ieguvuši Latvijas pilsonību. Un vēl vairāk - šis jautājums ir ne tikai jāpēta, bet ir jāizstrādā arī darbības plāns mērķtiecīgai sociālās un etniskās iekļaušanas programmai.
Bez tam - integrācija ir divvirzienu process - gribēšanai un sapratnei ir jābūt no abām pusēm - gan imigrantiem jāvēlas integrēties, gan latviešiem jāgrib viņus pieņemt. Bet galvenajam integrācijas impulsam jābūt politiskās gribas līmenī. Ir jābūt skaidrai izpratnei - migrācija ir šīsdienas realitāte un mums ir jābūt skaidram plānam kā mēs imigrantus integrējam.
Piemēram, Lielbritānijā, kur ir ļoti liels imigrantu skaits (tajā skaitā kādi 70 tk letiņu) par šo jautājumu tiek nopietni domāts: iebraucējiem ir iespēja par brīvu apgūt angļu valodu, īpašos kursos iegūt pamatzināšanas par valsti, tās vēsturi un likumiem. Daudz tiek domāts par to, lai sadzīvei nepieciešamo informāciju (īpaši tas attiecas uz pašvaldību nodrošinātajiem pakalpojumiem) un tiesisko aizsardzību (īpaši diskriminācijas lietās) imigranti varētu saņemt savā dzimtajā valodā. Imigrantiem tiek nodrošināti karjeras konsultanti (lai cilvēki strādā un nevis dzīvo uz pabalstiem) un psiholoģisks atbalsts, lai tiktu galā ar stresu, kas saistīts ar dzīvošanu svešumā.
Es jau zinu, ka pateicoties Sabiedrības integrācijas fondam arī Latvijā daudzviet var apgūt latviešu valodu. Bet, manuprāt, šo iespēju vajadzētu nodrošināt daudz plašākam cilvēku lokam turklāt tam vajadzētu būt bezmaksas pakalpojumam visiem, ne tikai maznodrošinātajiem.
Mēs, latvieši, jau varam turpināt lepnumā teikt - lai viņi paši mācās latviešu valodu, lai nāk un iegūst pilsonību. Lai viņi vispirms iemācās latviešu valodu un tad varēs saņemt visus pakalpojumus viņiem saprotamā valodā, utt. Bet būsim godīgi -20 gadi ar šādu latviešu lepnumu mūs nekur tālu nav aizveduši. Latvijā vēl aizvien ir divkopienu sabiedrība, kur visi tiek dalīti savējos un viņējos. Ja tas mums nav palīdzoši, tad kādēļ to turpināt?
Varbūt tomēr ir vērts pievērsties nopietnai integrācijas politikai, likt saprast, ka ik viens, neskatoties uz viņa rasi vai etnisko piederību ir gaidīts un gribēts? Sociāli iekļauts un gribēts cilvēks nav tik agresīvs. Ja viņš sapratīs, ka ir šai valstij vajadzīgs, mazināsies aizvainojums un vēlme veikt pretvalstiskas darbības.
Cilvēki, veidosim labāku Latviju, dzīvojot draudzīgāk!
Komentāri
Ierakstīt komentāru