Iesaistoties Norvičas etnisko minoritāšu integrācijas programmā „Iekļaušana”, mans pirmais darbiņš bija visus iespējamos materiālus iztulkot latviski, lai arī latviešu etniskajai minoritātei ir saprotami projekta ietvaros pieejamie pakalpojumi. Pirms nedēļas, saņemot no tipogrāfijas pirmos latviski iespiestos materiālus, nevarēju vien beigt nopriecāties un tūdaļ pat steidzu materiālus nogādāt netālu dzīvojošiem tautiešiem. Kas attiecas uz projektu kopumā, savus tautiešus dalībai tajā uzrunāju tikai latviski. Vakar, birojā saņemot zvanu, jau vairs nelikās nekas dīvains, kad zvanītājs, uzsākot sarunu, lūdza vai nevar runāt ar kādu, kas runā latviski vai krieviski (mans kolēģis Andrejs ir Latvijā dzimis krievs, kas runā abās šajās valodās). Šodien man bija tikšanās ar vietējo juridisko pakalpojumu sniedzēju, kam valsts un pašvaldības uzdevumā ir jānodrošina bezmaksas pakalpojumi etniskajām minoritātēm diskriminācijas jautājumos. Viņiem, tāpat kā veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem, kā arī valsts un pašvaldību iestādēm, tulku izmantošana savā ikdienas darbā nav nekas neierasts (jāatzīst, ka pat pašvaldības paziņojumu par daudzdzīvokļu mājas apsaimniekotāja maiņu te piesūta kopā ar paziņojumu vismaz 20 minoritāšu valodās, ka šī pati informācija ir pieejama viņu valodā, ja viņiem nav skaidrs, kas vēstulē rakstīts). Tā kā latviešu te nav pārāk daudz (vai pareizāk sakot - par viņu eksistenci nav daudz zināms), tad līdz šim latviešu valoda nebija starp piedāvātajām valodām. Šodienas pārrunu iemesls bija šīs situācijas maiņa: turpmāk tulkojumi tiks nodrošināti arī latviski un tas nozīmē – arī latviešu etniskā minoritāte tiks ‘iekļauta’.
Prieks un lepnums rotāja manu seju... līdz kāds mans labs draugs, kas labi pārzina Latvijas situāciju, man pajautāja – vai visi tie latvieši, kas Lielbritānijā tagad var saņemt pakalpojumus savā dzimtajā valodā, būtu tik pat priecīgi arī par Latvijā dzīvojošiem krieviem/krievvalodīgajiem un viņu iespēju saņemt pakalpojumus viņu dzimtajā valodā?
Atzīšos, šis jautājums man uzjundīja atmiņas par pēdējiem Rīgas domē pavadītajiem mēnešiem, kur Šlesakovs Rīgas pašvaldības teritorijā daļēji atcēlis Valsts valodas likumu, atļaujot pieņemt iesniegums etnisko minoritāšu valodās bez pienācīga tulkojuma, bet iekšējo noteikumu paredzētā iesnieguma anotācija no iesnieguma 3 lapām oriģinālvalodā sarukusi līdz 1 teikumam: „iesniedzējs sūdzas par aprēķināto nodokli”. Tā kā likums paredz, pieņemot administratīvo aktu, izvērtēt iesniedzēja viedokli un argumentus, tad faktiski tiek prasīts, ka katram Rīgas domes darbiniekam ir jāpārvalda attiecīgā etniskās minoritātes valoda. Protams, cik nu man nācās pieredzēt, tā pārsvarā bija krievu valoda, ko daudzi brīvprātīgi vai piespiedu kārtā reiz ir mācījušies skolās. Bet man vienmēr ir bijusi ķecerīga doma: ja nu Rīgas domei uzraksta sūdzību, teiksim, igbo valodā (cik zinu – Latvijā ir vismaz 3 cilvēki, kas runā šai valodā) – vai arī viņu kā mazākumtautību pārstāvju iesniegums tiktu izskatīts tādā pat kārtībā kā iesniegums krievu valodā? Pārdomas raisa arī tas, vai „laimīgais” domes darbinieks spēs atpazīt vai ķīnisko hieroglifu rakstītais ir Ķīnas mandarīnu vai kantoniešu valodā (tomēr - divas dažādas valodas!), lai spētu sameklēt adekvātu tulku, lai kaut vai uzrakstītu to pašu viena teikuma anotāciju, nemaz nerunājot par viedokļu un argumentu kvalitatīvu izvērtēšanu.
Protams, nesenie notikumi ar Maskavas mēra Lužkova paziņojumiem, nu jau bēdīgi slaveno Satiksmes ministra Kaspara Gerharda nenotikušo interviju TV5 studijā un ar to saistītās publiskās diskusijas arī darījušas savu: latvieša cienīgas šausmu ainiņas no sērijas „krievi nāk!” ir manā acu priekšā.
Jāteic, drauga provokācija izdevās un mums bija gara diskusija, kuras beigās man pat tika pārmesta dubultmorāle: kā tā – par latviešiem Lielbritānijā es priecājos, bet par krieviem Latvijā – nē.
Pārdomājot šo jautājumu dziļāk, nonācu pie secinājuma, ka šai medaļai ir divas ļoti atšķirīgas puses.
No vienas – lielākā daļa Eiropas valstu ir nacionālas valstis, tas ir, tādas valstis, kas veidojušās vienas noteiktas nācijas pašnoteikšanās rezultātā. Valsts pamatnācija arī nosaka valsts valodu un tās lietošanas kārtību. Jebkurai etniskai vai lingviskai minoritātei ir jārespektē pamatnācijas izvēle. Ja var ticēt šī gada Bīriņu konstitucionālās politikas semināra atreferējumam, tad arī mūsu tiesību guru Egils Levits ir atzinis, ka šajā ziņā valsts pamatnācijai ir vairāk tiesību nekā etniskajām minoritātēm. Arī valodas pētniece Dr. philol.Vineta Poriņa diena.lv atzina, ka tas, kas notika ar Kasparu Gerhardu TV5 studijā, nebūtu iedomājams nevienā citā Eiropas valstī. Un patiesi – Lielbritānijā vice-premjers Niks Klegs ir plaši pazīstams ar savām svešvalodu zināšanām (runā arī nīderlandiski, vāciski, franciski un spāniski; ģimenē runā 2 valodās – angliski un spāniski), bet es pat nespēju iedomāties, ka, piemēram, Lielbritānijā dzīvojošo spāņu etniskās minoritātes raidījums izraidītu viņu no studijas, ja viņš uz jautājumiem atbildētu valsts valodā tas ir, angliski (pat neskatoties uz faktu, ka Klegs spāņu valodu pārvalda). Vēl vairāk – neiespējami arī šķiet, ka šie etniskās minoritātes žurnālisti pat iedomātos apzināti gatavoties provokācijai un jau laikus samontēt materiālu ar šīs amatpersonas iepriekš sniegtām intervijām attiecīgajā valodā. Tāpat arī, ņemot vērā arābu vai poļu etniskās minoritātes īpatsvaru Lielbritānijā, nespēju iedomāties, ka katram publiskās pārvaldes darbiniekam būtu jāpārzina arābu vai poļu valoda tādā līmenī, lai spētu izvērtēt iesniegumā paustos viedokļus un argumentus.
No otras puses nevar noliegt, ka gadījumos, ja etniskās minoritātes nepārvalda valsts valodu, tās valodas barjeras dēļ tiek ‘izslēgtas’ no publiskās pārvaldes nodrošinātajiem pakalpojumiem. Veselības aprūpes jomā tas var būt pat dzīvībai bīstami. Tulku nodrošināšana ikvienā publiskās pārvaldes jomā Lielbritānijā tiek uzskatīta par daļu no labas pārvaldības principa realizācijas dzīvē. Tādi projekti kā „Iekļaušana” sākotnēji savus klientus uzrunā to dzimtajās valodās, bet vienlaikus arī aicina apgūt valsts valodu (un nodrošina valsts valodas apguvi par brīvu), skaidrojot etniskajām minoritātēm, ka valsts valodas apguve ir veids, kā iekļauties vietējā sabiedrībā un izprast sistēmu un sabiedrību, kurā dzīvo. Daudzie bukleti, kas tulkoti neskaitāmās valodās, nodrošina, ka saņemot publiskos pakalpojumus, viņi netiks diskriminēti valsts valodas nezināšanas dēļ. Tāpat – katram valsts pārvaldes darbiniekam, kas potenciāli var saskarties ar kādas etniskās minoritātes pārstāvi ir valodu katalogs, kurā šis etniskās minoritātes pārstāvis var iebakstīt ar pirkstu un parādīt kurā valodā tad viņš runā, lai darbinieks var uzmeklēt attiecīgās valodas tulku, kas, ja ne klātienē, tad telefoniski (arī elektroniski) var nodrošināt tulkojumu.
Te nu es sēžu un domāju – kā Latvijai labāk rīkoties, lai vienlaikus gan nodrošinātu labu pārvaldību, pakalpojumu pieejamību un sociālo iekļaušanu etniskajām minoritātēm, tai pašā laikā saglabājot respektu pret latviešu valodu kā valsts valodu? Vai Latvijas gadījumā pakalpojumu tulkošana minoritāšu valodā (īpaši tas attiecas uz krievu valodu) nenozīmēs zaļo gaismu tiem, kas it visur vēlēsies lietas kārtot tikai un vienīgi savā dzimtajā valodā, sagaidot, ka pārējiem ir pat pienākums ar viņiem runāt viņu dzimtajā valodā un nevis valsts valodā. Savukārt, ja netulkojam - cik ilgi Latvija sadzīvos ar diezgan lielu Latvijas iedzīvotāju daļu, kas valodas barjeras dēļ jūtas diskriminēta un nespēj pilnvērtīgi saņemt publiskos pakalpojumus (kaut arī nodokļus maksā vienādi ar pamatnāciju)? Kas būtu tas Latvijas ‘zelta vidusceļš’?
Prieks un lepnums rotāja manu seju... līdz kāds mans labs draugs, kas labi pārzina Latvijas situāciju, man pajautāja – vai visi tie latvieši, kas Lielbritānijā tagad var saņemt pakalpojumus savā dzimtajā valodā, būtu tik pat priecīgi arī par Latvijā dzīvojošiem krieviem/krievvalodīgajiem un viņu iespēju saņemt pakalpojumus viņu dzimtajā valodā?
Atzīšos, šis jautājums man uzjundīja atmiņas par pēdējiem Rīgas domē pavadītajiem mēnešiem, kur Šlesakovs Rīgas pašvaldības teritorijā daļēji atcēlis Valsts valodas likumu, atļaujot pieņemt iesniegums etnisko minoritāšu valodās bez pienācīga tulkojuma, bet iekšējo noteikumu paredzētā iesnieguma anotācija no iesnieguma 3 lapām oriģinālvalodā sarukusi līdz 1 teikumam: „iesniedzējs sūdzas par aprēķināto nodokli”. Tā kā likums paredz, pieņemot administratīvo aktu, izvērtēt iesniedzēja viedokli un argumentus, tad faktiski tiek prasīts, ka katram Rīgas domes darbiniekam ir jāpārvalda attiecīgā etniskās minoritātes valoda. Protams, cik nu man nācās pieredzēt, tā pārsvarā bija krievu valoda, ko daudzi brīvprātīgi vai piespiedu kārtā reiz ir mācījušies skolās. Bet man vienmēr ir bijusi ķecerīga doma: ja nu Rīgas domei uzraksta sūdzību, teiksim, igbo valodā (cik zinu – Latvijā ir vismaz 3 cilvēki, kas runā šai valodā) – vai arī viņu kā mazākumtautību pārstāvju iesniegums tiktu izskatīts tādā pat kārtībā kā iesniegums krievu valodā? Pārdomas raisa arī tas, vai „laimīgais” domes darbinieks spēs atpazīt vai ķīnisko hieroglifu rakstītais ir Ķīnas mandarīnu vai kantoniešu valodā (tomēr - divas dažādas valodas!), lai spētu sameklēt adekvātu tulku, lai kaut vai uzrakstītu to pašu viena teikuma anotāciju, nemaz nerunājot par viedokļu un argumentu kvalitatīvu izvērtēšanu.
Protams, nesenie notikumi ar Maskavas mēra Lužkova paziņojumiem, nu jau bēdīgi slaveno Satiksmes ministra Kaspara Gerharda nenotikušo interviju TV5 studijā un ar to saistītās publiskās diskusijas arī darījušas savu: latvieša cienīgas šausmu ainiņas no sērijas „krievi nāk!” ir manā acu priekšā.
Jāteic, drauga provokācija izdevās un mums bija gara diskusija, kuras beigās man pat tika pārmesta dubultmorāle: kā tā – par latviešiem Lielbritānijā es priecājos, bet par krieviem Latvijā – nē.
Pārdomājot šo jautājumu dziļāk, nonācu pie secinājuma, ka šai medaļai ir divas ļoti atšķirīgas puses.
No vienas – lielākā daļa Eiropas valstu ir nacionālas valstis, tas ir, tādas valstis, kas veidojušās vienas noteiktas nācijas pašnoteikšanās rezultātā. Valsts pamatnācija arī nosaka valsts valodu un tās lietošanas kārtību. Jebkurai etniskai vai lingviskai minoritātei ir jārespektē pamatnācijas izvēle. Ja var ticēt šī gada Bīriņu konstitucionālās politikas semināra atreferējumam, tad arī mūsu tiesību guru Egils Levits ir atzinis, ka šajā ziņā valsts pamatnācijai ir vairāk tiesību nekā etniskajām minoritātēm. Arī valodas pētniece Dr. philol.Vineta Poriņa diena.lv atzina, ka tas, kas notika ar Kasparu Gerhardu TV5 studijā, nebūtu iedomājams nevienā citā Eiropas valstī. Un patiesi – Lielbritānijā vice-premjers Niks Klegs ir plaši pazīstams ar savām svešvalodu zināšanām (runā arī nīderlandiski, vāciski, franciski un spāniski; ģimenē runā 2 valodās – angliski un spāniski), bet es pat nespēju iedomāties, ka, piemēram, Lielbritānijā dzīvojošo spāņu etniskās minoritātes raidījums izraidītu viņu no studijas, ja viņš uz jautājumiem atbildētu valsts valodā tas ir, angliski (pat neskatoties uz faktu, ka Klegs spāņu valodu pārvalda). Vēl vairāk – neiespējami arī šķiet, ka šie etniskās minoritātes žurnālisti pat iedomātos apzināti gatavoties provokācijai un jau laikus samontēt materiālu ar šīs amatpersonas iepriekš sniegtām intervijām attiecīgajā valodā. Tāpat arī, ņemot vērā arābu vai poļu etniskās minoritātes īpatsvaru Lielbritānijā, nespēju iedomāties, ka katram publiskās pārvaldes darbiniekam būtu jāpārzina arābu vai poļu valoda tādā līmenī, lai spētu izvērtēt iesniegumā paustos viedokļus un argumentus.
No otras puses nevar noliegt, ka gadījumos, ja etniskās minoritātes nepārvalda valsts valodu, tās valodas barjeras dēļ tiek ‘izslēgtas’ no publiskās pārvaldes nodrošinātajiem pakalpojumiem. Veselības aprūpes jomā tas var būt pat dzīvībai bīstami. Tulku nodrošināšana ikvienā publiskās pārvaldes jomā Lielbritānijā tiek uzskatīta par daļu no labas pārvaldības principa realizācijas dzīvē. Tādi projekti kā „Iekļaušana” sākotnēji savus klientus uzrunā to dzimtajās valodās, bet vienlaikus arī aicina apgūt valsts valodu (un nodrošina valsts valodas apguvi par brīvu), skaidrojot etniskajām minoritātēm, ka valsts valodas apguve ir veids, kā iekļauties vietējā sabiedrībā un izprast sistēmu un sabiedrību, kurā dzīvo. Daudzie bukleti, kas tulkoti neskaitāmās valodās, nodrošina, ka saņemot publiskos pakalpojumus, viņi netiks diskriminēti valsts valodas nezināšanas dēļ. Tāpat – katram valsts pārvaldes darbiniekam, kas potenciāli var saskarties ar kādas etniskās minoritātes pārstāvi ir valodu katalogs, kurā šis etniskās minoritātes pārstāvis var iebakstīt ar pirkstu un parādīt kurā valodā tad viņš runā, lai darbinieks var uzmeklēt attiecīgās valodas tulku, kas, ja ne klātienē, tad telefoniski (arī elektroniski) var nodrošināt tulkojumu.
Te nu es sēžu un domāju – kā Latvijai labāk rīkoties, lai vienlaikus gan nodrošinātu labu pārvaldību, pakalpojumu pieejamību un sociālo iekļaušanu etniskajām minoritātēm, tai pašā laikā saglabājot respektu pret latviešu valodu kā valsts valodu? Vai Latvijas gadījumā pakalpojumu tulkošana minoritāšu valodā (īpaši tas attiecas uz krievu valodu) nenozīmēs zaļo gaismu tiem, kas it visur vēlēsies lietas kārtot tikai un vienīgi savā dzimtajā valodā, sagaidot, ka pārējiem ir pat pienākums ar viņiem runāt viņu dzimtajā valodā un nevis valsts valodā. Savukārt, ja netulkojam - cik ilgi Latvija sadzīvos ar diezgan lielu Latvijas iedzīvotāju daļu, kas valodas barjeras dēļ jūtas diskriminēta un nespēj pilnvērtīgi saņemt publiskos pakalpojumus (kaut arī nodokļus maksā vienādi ar pamatnāciju)? Kas būtu tas Latvijas ‘zelta vidusceļš’?
Komentāri
Ierakstīt komentāru