Pēc mana bloga ieraksta un publicētajām bildēm par Dažādības svinēšanu Kultūru festivālā Norvičā, kāda mana bijusī kolēģe un studiju biedrene pauda bažas par dažādo tautu sajaukumu Lielbritānijā, norādot: „Viss jau būtu labi, ja vienā brīdi visas dažādās tautas pēkšņi nesāktu diktēt savus obligātos noteikumus, pamatojoties, ka viņiem taču arī pienākas! LV arī nav tālu līdz tam, ka musulmaņi varētu aizliegt svinēt Z-svētkus skolās, jo tas ievaino viņu ticību, tāpat, kā tas tagad ir Austrālijā!”. Kaut arī tas nav nekas jauns, tomēr šis apgalvojums mani ne tikai izbrīnīja, bet arī satrauca. Vai tiešām musulmaņi var mums atņemt Ziemassvētkus?
Ziemassvētkiem Latvijā ir divējāda nozīme – tie ir gan ziemas saulgrieži, gan tipiski kristiešu svētki – Jēzus Kristus piedzimšanas svētki. Latvijas kalendārā Ziemassvētki tiek atzīmēti 24., 25. un 26.decembrī, tas ir, datumos, kad visā pasaulē Ziemassvētkus svin katoļi, luterāņi un citi protestanti (pareizticīgās un citas ortodoksālās baznīcas svin 7.janvārī). Tātad, svinēšanas laiks diezgan skaidri norāda uz svētku sasaisti ne tikai ar vienu konkrētu ticību (kristietību), bet pat ar konkrētām konfesijām.
Interesanti, ka daudzviet kristīgajā pasaules daļā, kur arī ir norūpējušies par to, ka „musulmaņi var atņemt Ziemassvētkus” pats šo svētku nosaukums ir saistīts ar Kristu vai Dieva (Kristus) dzimšanu – angliski Christmas (cēlies no senangļu valodas vārdiem Cristes mæsse, kas tulkojumā nozīmē Kristus mise/dievkalpojums), nīderlandiski – Kerstmis, krieviski - Рождество Христово, poliski - Boże Narodzenie, utt. Lielbritānijā lielākās diskusijas saistībā ar „Ziemassvētku atņemšanu” saistītas ar šo svētku nosaukuma maiņu no „Christmas” uz politkorektāku un ar konkrētu ticību nesaistītu apzīmējumu „Winter Celebration”, kas tulkojumā nozīmē Ziemas Svētki. Latviešiem šīs raizes atkrīt, jo Latvijā šo svētku nosaukums nekad nav ticis saistīts ar vienu konkrētu ticību – kristietību. Latviešiem tie vienmēr ir bijuši un būs tikai un vienīgi Ziemas Svētki.
Tad nu jājautā – vēl bez neatņemama nosaukuma, kas vēl ir tas, ko musulmaņi var mums atņemt? Vai apdraudēta ir tā Ziemassvētku daļa, kas ir saistīta ar saulgriežiem, vai tā, kas ar kristietību? Ko vispār Latvietim nozīmē kristīgie svētki un kādas latvietim ir attiecības ar baznīcu? Vai tiešām Kristietība ir tik liela latviešu identitātes daļa, ka citu ticību pastāvēšana līdzās, var to apdraudēt?
Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, izveidoju nelielu aptauju, kurā uzdevu virkni jautājums par to, kāds ir īsts latvietis, kas latviešus raksturo, kādus svētkus svin, kādas ir attiecības ar baznīcu un ko varētu uzskatīt par latviskuma apdraudējumu.
Aptaujā apzināti iekļāvu dažus apgalvojuma formas jautājumus, kas sākas ar „Manā ieskatā latvietis ir....” un „Visvairāk latviešus raksturo.... ”, bet kā atbilžu variantus piedāvāju dažādus populārus un pat stereotipiskus apgalvojums par latviešiem, cita starpā iekļaujot apgalvojumu „Manā ieskatā īsts latvietis regulāri apmeklē baznīcu” un „Visvairāk latviešus kā tautu raksturo kristietība” (respondents varēja „atķeksēt” tik apgalvojumus, cik uzskatīja par patiesiem).
Šiem jautājumiem sekoja jautājums par latviešiem būtiskākajiem svētkiem un to svinēšanas tradīcijām, cita starpā, jautājot cik Ziemassvētki un Lieldienas (tradicionāli kristiešiem abi vissvarīgākie svētki) latviešiem tiešām saistās ar baznīcu un cik ar visādām citām lietām. Tāpat tika iekļauti jautājumi par to, kādai konfesijai/ticībai viņi sevi pieskaita un kādi ir baznīcā iešanas paradumi. Un visbeidzot – ko latvieši uzskata par vislielāko apdraudējumu savai identitātei un tradīcijām.
Jautājumus izplatīju savu draugu vidū portālā draugiem.lv un twitter. Trīs dienu laikā saņēmu gandrīz 150 atbildes, ko cītīgi apkopoju. Neņemos pretendēt uz socioloģisku pētījumu precizitāti, kā arī apgalvot, ka aptaujas rezultāti precīzi atspoguļo sabiedrības noskaņojumu Latvijā, tomēr – savu ieskatu tas tomēr dod.
Pasteidzoties notikumiem pa priekšu, varu teikt - pētot rezultātus, man tapa skaidrs, par ko satraucas nu jau bijušais Romas Katoļu kardināls Pujāts, kad ar varītēm (obligāto Bībeles mācību) gribēja piespiest latviešus pievērsties kristietībai.
Jautājumos par identitāti, redzams, ka par īstu latvieti klasiski tiek uzskatīts tāds, kas ir Latvijas patriots, svin latviešu svētkus, zina Latvijas vēsturi. Tāpat bez pārsteigumiem latvieši par sev visraksturīgāko uzskata dziedāšanas tradīcijas, latviešu valodas lietošanu un svētku tradīciju turpināšanu.
Kurā vietā latvieša identitātē ir kristietība? No piedāvātajām atbildēm – pēdējā! Mazāk par 4% respondentu uzskata, ka īsts latvietis regulāri apmeklē baznīcu un mazāk kā 1% uzskata, ka kristietība raksturo latviešus kā tautu. Salīdzinājumam – latvietim 3 reiz svarīgāk par baznīcu ir atbalstīt hokeja klubu „Dinamo”, un 5 reiz svarīgāk ir „ēst rasolu un citu latvieti”.
Skaidrojums, kādēļ kristietība nemaz nav tik liela latvieša identitātes daļa, ir atrodams jautājumos par latviešu un baznīcas attiecībām: 89% no visiem respondentiem tādā vai citādā veidā pieskaita sevi kristiešiem (dažādām konfesijām), bet te nu gan jānorāda, ka trešdaļa no tiem (jeb 25% no visiem respondentiem) sevi pieskaita tādiem ticīgajiem, kas uz baznīcu neiet.
Pētot latviešu baznīcā iešanas tradīcijas skaidri iezīmējas tendence, ka latvieši ir tā saucamie „Ziemassvētku kristieši”, jo absolūtais vairākums – 86% no respondentiem atbild, ka uz baznīcu dodas retāk kā reizi pusgadā, uz Ziemassvētkiem un Lieldienām, baznīcu saista ar lieliem dzīves pagriezieniem (kristības, kāzas, bēres) vai uz baznīcu dodas „pēc sajūtas, kad gribas”. Regulāri baznīcā gājēji ir zem 7% (interesanti, ka 7% cītīgi baznīcā gājēji pēc oficiāliem datiem ir arī Lielbritānijā).
Pētot latviešu svētku svinēšanas tradīcijas, aptauja skaidri parāda, ka latvietim visbūtiskākie svētki ir tieši Ziemassvētki (82%), kas apsteidz gan Jāņus un Līgosvētkus (78%), gan Latvijas Republikas proklamēšanas gadadienu – 18.novembri (64%). Taču pētot šo svētku nozīmīgumu, jāsecina, ka „vidējam latvietim” vienlīdz mazsvarīgi ir – vai tie ir ziemas saulgrieži vai Kristus dzimšana un dievkalpojums baznīcā (katru no tiem kā būtiskāko norādīja tikai 12%). „Vidējam latvietim” Ziemassvētki visvairāk saistās ar ģimenes kopā būšanu, dāvanām, brīvdienām, ballēm, karnevāliem, ķekatām un ziemu kopumā (kopā 73%).
Interesanti, ka svētku svinēšanas un piekopto tradīciju aina Lieldienās (kas vēsturiski kristiešiem bija daudz nozīmīgāki svētki nekā Ziemassvētki) ir nedaudz atšķirīga. To cilvēku skaits, kas šos svētkus saista ar Kristietību ir vairāk nekā dubultojies – 26%, bet absolūtajam vairākumam – 72% tie vienalga saistās ar olu krāsošanu, ripināšanu, un kaujām, šūpošanos, saulgriežiem un dažādām tiem saistītiem ticējumiem, tradīcijām un tautasdziesmām.
Interesanti, ka pēdējā jautājumā – par to, kas tiek uzskatīti par latvisko tradīciju apdraudējuma avotiem, lielākā respondentu daļa norāda, ka vainojama vērtību maiņa sabiedrībā kopumā (49%), tradīciju un svētku komercializācija (11%), citu tautu tradīciju pārņemšana (15%), globalizācija (1%) un pat korupcija (1%). Salīdzinoši mazākā daļa (7%) to saista ar novēršanos no kristīgajām vērtībām, jaunu reliģiju (un imigrantu) ienākšanu Latvijā. Vēl 2% vaino aizbraukušos latviešus.
Kas uzteicami: acīmredzot 12% no visiem respondentiem ir viss kārtībā ar savu identitāti un pašapziņu, jo, viņuprāt, latviskās tradīcijas nemaz netiek apdraudētas.
Kādi secinājumi no šīs aptaujas?
1. Salīdzinot Ziemassvētku un Lieldienu sasaisti ar kristietību un mūsu kristīgo identitāti, jāsecina, ka latviešiem tieši Lieldienas vairāk saistās ar kristietību, nekā Ziemassvētki. Pēdējie galvenokārt tiek uzskatīti par tādiem, kas veltāmi ģimenei. Tad nu jājautā – ja tas saistīts ar ticību (Kristietība vs. Islāms), kādēļ tad neviens neuztraucas, ka „mums var atņemt Lieldienas”? Un vai tiešām kāds musulmanis var atņemt mums iespēju svinēt Ziemassvētkus kopā ar ģimeni? Domāju, ka ne! Ja ģimene ir stipra un vēlas būt kopā, tad nevienam citam (arī musulmanim) nebūs nekādas teikšanas pār to!
2. Pujātam ir pamats satraukties – latvieši patiesi nav regulāri baznīcā gājēji. Cits jautājums – vai obligāta Bībeles mācības iekļaušana vispārizglītojošo skolu programmā to mainīs. Varbūt baznīcai pašai ir jāuzdod jautājums – kādēļ tad cilvēki uz baznīcu nemaz tik naski neiet? Varbūt baznīca pati varētu ko darīt lietas labā (neiesaistot represīvas metodes un nodokļu maksātāju naudu)?
3. Latvietis ir lepns, ka dzied, ir Latvijas patriots, zina Latvijas vēsturi un svin latviešu svētkus. Mans aicinājums būtu – koncentrēties uz pozitīvo – turpināt būt lepniem par sevi un nemēģināt meklēt ārējos ienaidniekus, apdraudējumus un vaininiekus. Ja latvietis pats sargās savas tradīcijas, neviens cits no malas tās apdraudēt nevarēs.
Pilns aptaujas rezultātu apkopojums >>
p.s. Jautājums par pašapziņu arī parādās valodas kontekstā - no vienas puses daudzi latviešu valodu uzskata par vienu no galvenajām lietām, kas raksturo latviešu valodu. No otras puses - tikai 21% uzskata ka Latvijas teritorijā vienmēr un visur būtu jārunā latviski. Kurš gan sargās latviešu valodu kā vērtību, ja ne mēs paši?
Ziemassvētkiem Latvijā ir divējāda nozīme – tie ir gan ziemas saulgrieži, gan tipiski kristiešu svētki – Jēzus Kristus piedzimšanas svētki. Latvijas kalendārā Ziemassvētki tiek atzīmēti 24., 25. un 26.decembrī, tas ir, datumos, kad visā pasaulē Ziemassvētkus svin katoļi, luterāņi un citi protestanti (pareizticīgās un citas ortodoksālās baznīcas svin 7.janvārī). Tātad, svinēšanas laiks diezgan skaidri norāda uz svētku sasaisti ne tikai ar vienu konkrētu ticību (kristietību), bet pat ar konkrētām konfesijām.
Interesanti, ka daudzviet kristīgajā pasaules daļā, kur arī ir norūpējušies par to, ka „musulmaņi var atņemt Ziemassvētkus” pats šo svētku nosaukums ir saistīts ar Kristu vai Dieva (Kristus) dzimšanu – angliski Christmas (cēlies no senangļu valodas vārdiem Cristes mæsse, kas tulkojumā nozīmē Kristus mise/dievkalpojums), nīderlandiski – Kerstmis, krieviski - Рождество Христово, poliski - Boże Narodzenie, utt. Lielbritānijā lielākās diskusijas saistībā ar „Ziemassvētku atņemšanu” saistītas ar šo svētku nosaukuma maiņu no „Christmas” uz politkorektāku un ar konkrētu ticību nesaistītu apzīmējumu „Winter Celebration”, kas tulkojumā nozīmē Ziemas Svētki. Latviešiem šīs raizes atkrīt, jo Latvijā šo svētku nosaukums nekad nav ticis saistīts ar vienu konkrētu ticību – kristietību. Latviešiem tie vienmēr ir bijuši un būs tikai un vienīgi Ziemas Svētki.
Tad nu jājautā – vēl bez neatņemama nosaukuma, kas vēl ir tas, ko musulmaņi var mums atņemt? Vai apdraudēta ir tā Ziemassvētku daļa, kas ir saistīta ar saulgriežiem, vai tā, kas ar kristietību? Ko vispār Latvietim nozīmē kristīgie svētki un kādas latvietim ir attiecības ar baznīcu? Vai tiešām Kristietība ir tik liela latviešu identitātes daļa, ka citu ticību pastāvēšana līdzās, var to apdraudēt?
Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, izveidoju nelielu aptauju, kurā uzdevu virkni jautājums par to, kāds ir īsts latvietis, kas latviešus raksturo, kādus svētkus svin, kādas ir attiecības ar baznīcu un ko varētu uzskatīt par latviskuma apdraudējumu.
Aptaujā apzināti iekļāvu dažus apgalvojuma formas jautājumus, kas sākas ar „Manā ieskatā latvietis ir....” un „Visvairāk latviešus raksturo.... ”, bet kā atbilžu variantus piedāvāju dažādus populārus un pat stereotipiskus apgalvojums par latviešiem, cita starpā iekļaujot apgalvojumu „Manā ieskatā īsts latvietis regulāri apmeklē baznīcu” un „Visvairāk latviešus kā tautu raksturo kristietība” (respondents varēja „atķeksēt” tik apgalvojumus, cik uzskatīja par patiesiem).
Šiem jautājumiem sekoja jautājums par latviešiem būtiskākajiem svētkiem un to svinēšanas tradīcijām, cita starpā, jautājot cik Ziemassvētki un Lieldienas (tradicionāli kristiešiem abi vissvarīgākie svētki) latviešiem tiešām saistās ar baznīcu un cik ar visādām citām lietām. Tāpat tika iekļauti jautājumi par to, kādai konfesijai/ticībai viņi sevi pieskaita un kādi ir baznīcā iešanas paradumi. Un visbeidzot – ko latvieši uzskata par vislielāko apdraudējumu savai identitātei un tradīcijām.
Jautājumus izplatīju savu draugu vidū portālā draugiem.lv un twitter. Trīs dienu laikā saņēmu gandrīz 150 atbildes, ko cītīgi apkopoju. Neņemos pretendēt uz socioloģisku pētījumu precizitāti, kā arī apgalvot, ka aptaujas rezultāti precīzi atspoguļo sabiedrības noskaņojumu Latvijā, tomēr – savu ieskatu tas tomēr dod.
Pasteidzoties notikumiem pa priekšu, varu teikt - pētot rezultātus, man tapa skaidrs, par ko satraucas nu jau bijušais Romas Katoļu kardināls Pujāts, kad ar varītēm (obligāto Bībeles mācību) gribēja piespiest latviešus pievērsties kristietībai.
Jautājumos par identitāti, redzams, ka par īstu latvieti klasiski tiek uzskatīts tāds, kas ir Latvijas patriots, svin latviešu svētkus, zina Latvijas vēsturi. Tāpat bez pārsteigumiem latvieši par sev visraksturīgāko uzskata dziedāšanas tradīcijas, latviešu valodas lietošanu un svētku tradīciju turpināšanu.
Kurā vietā latvieša identitātē ir kristietība? No piedāvātajām atbildēm – pēdējā! Mazāk par 4% respondentu uzskata, ka īsts latvietis regulāri apmeklē baznīcu un mazāk kā 1% uzskata, ka kristietība raksturo latviešus kā tautu. Salīdzinājumam – latvietim 3 reiz svarīgāk par baznīcu ir atbalstīt hokeja klubu „Dinamo”, un 5 reiz svarīgāk ir „ēst rasolu un citu latvieti”.
Skaidrojums, kādēļ kristietība nemaz nav tik liela latvieša identitātes daļa, ir atrodams jautājumos par latviešu un baznīcas attiecībām: 89% no visiem respondentiem tādā vai citādā veidā pieskaita sevi kristiešiem (dažādām konfesijām), bet te nu gan jānorāda, ka trešdaļa no tiem (jeb 25% no visiem respondentiem) sevi pieskaita tādiem ticīgajiem, kas uz baznīcu neiet.
Pētot latviešu baznīcā iešanas tradīcijas skaidri iezīmējas tendence, ka latvieši ir tā saucamie „Ziemassvētku kristieši”, jo absolūtais vairākums – 86% no respondentiem atbild, ka uz baznīcu dodas retāk kā reizi pusgadā, uz Ziemassvētkiem un Lieldienām, baznīcu saista ar lieliem dzīves pagriezieniem (kristības, kāzas, bēres) vai uz baznīcu dodas „pēc sajūtas, kad gribas”. Regulāri baznīcā gājēji ir zem 7% (interesanti, ka 7% cītīgi baznīcā gājēji pēc oficiāliem datiem ir arī Lielbritānijā).
Interesanti, ka svētku svinēšanas un piekopto tradīciju aina Lieldienās (kas vēsturiski kristiešiem bija daudz nozīmīgāki svētki nekā Ziemassvētki) ir nedaudz atšķirīga. To cilvēku skaits, kas šos svētkus saista ar Kristietību ir vairāk nekā dubultojies – 26%, bet absolūtajam vairākumam – 72% tie vienalga saistās ar olu krāsošanu, ripināšanu, un kaujām, šūpošanos, saulgriežiem un dažādām tiem saistītiem ticējumiem, tradīcijām un tautasdziesmām.
Interesanti, ka pēdējā jautājumā – par to, kas tiek uzskatīti par latvisko tradīciju apdraudējuma avotiem, lielākā respondentu daļa norāda, ka vainojama vērtību maiņa sabiedrībā kopumā (49%), tradīciju un svētku komercializācija (11%), citu tautu tradīciju pārņemšana (15%), globalizācija (1%) un pat korupcija (1%). Salīdzinoši mazākā daļa (7%) to saista ar novēršanos no kristīgajām vērtībām, jaunu reliģiju (un imigrantu) ienākšanu Latvijā. Vēl 2% vaino aizbraukušos latviešus.
Kas uzteicami: acīmredzot 12% no visiem respondentiem ir viss kārtībā ar savu identitāti un pašapziņu, jo, viņuprāt, latviskās tradīcijas nemaz netiek apdraudētas.
Kādi secinājumi no šīs aptaujas?
1. Salīdzinot Ziemassvētku un Lieldienu sasaisti ar kristietību un mūsu kristīgo identitāti, jāsecina, ka latviešiem tieši Lieldienas vairāk saistās ar kristietību, nekā Ziemassvētki. Pēdējie galvenokārt tiek uzskatīti par tādiem, kas veltāmi ģimenei. Tad nu jājautā – ja tas saistīts ar ticību (Kristietība vs. Islāms), kādēļ tad neviens neuztraucas, ka „mums var atņemt Lieldienas”? Un vai tiešām kāds musulmanis var atņemt mums iespēju svinēt Ziemassvētkus kopā ar ģimeni? Domāju, ka ne! Ja ģimene ir stipra un vēlas būt kopā, tad nevienam citam (arī musulmanim) nebūs nekādas teikšanas pār to!
2. Pujātam ir pamats satraukties – latvieši patiesi nav regulāri baznīcā gājēji. Cits jautājums – vai obligāta Bībeles mācības iekļaušana vispārizglītojošo skolu programmā to mainīs. Varbūt baznīcai pašai ir jāuzdod jautājums – kādēļ tad cilvēki uz baznīcu nemaz tik naski neiet? Varbūt baznīca pati varētu ko darīt lietas labā (neiesaistot represīvas metodes un nodokļu maksātāju naudu)?
3. Latvietis ir lepns, ka dzied, ir Latvijas patriots, zina Latvijas vēsturi un svin latviešu svētkus. Mans aicinājums būtu – koncentrēties uz pozitīvo – turpināt būt lepniem par sevi un nemēģināt meklēt ārējos ienaidniekus, apdraudējumus un vaininiekus. Ja latvietis pats sargās savas tradīcijas, neviens cits no malas tās apdraudēt nevarēs.
Pilns aptaujas rezultātu apkopojums >>
p.s. Jautājums par pašapziņu arī parādās valodas kontekstā - no vienas puses daudzi latviešu valodu uzskata par vienu no galvenajām lietām, kas raksturo latviešu valodu. No otras puses - tikai 21% uzskata ka Latvijas teritorijā vienmēr un visur būtu jārunā latviski. Kurš gan sargās latviešu valodu kā vērtību, ja ne mēs paši?
Komentāri
Ierakstīt komentāru