Palīdzēt ar cieņu jeb cilvēki kastēs

Pirms pāris nedēļām, kad biju Latvijā, sanāca piedalīties seminārā par stereotipiem „Cilvēki kastēs”. Pasākuma īpašais viesis bija Slovēnijas Āfrikas centra vadītājs Max Zimani, kurš dalījās pieredzē, kā Āfrikas centrs Slovēnijā cīnās ar stereotipiem par Āfriku. Viņi ir ieguldījuši fantastisku darbu, izejot cauri visām mācību grāmatām, kur rakstīts par Āfriku, un sniedzot ieteikumus nepieciešamiem uzlabojumiem, lai mācību grāmatas būtu no stereotipiem brīvas, lai nebūtu tā, ka vienīgās lietas, ko cilvēki par Āfriku zina, būtu nabadzība, bads, karš, bēgļi un eksotiski safari dzīvnieki. Neviens nenoliedz, ka šīs lietas ir Āfrikas sastāvdaļa, bet tās nav vienīgās. Šajā milzīgajā un krāšņajā kontinentā ir arī daudz kā laba, priecīga un lepoties vērta.

Tāpat Max Zimani dalījās pieredzē veikto monitoringu presei, bērnu grāmatām un labdarības kampaņām. Tā kā pati esmu vairākus gadus darbojusies labdarības jomā, tad tieši pēdējais mani uzrunāja visvairāk: kā mēs palīdzam? Vai stāstot dramatiskus stāstus un publicējot sirdi plosošas bildes cienām tos, kam vēlamies palīdzēt? Vai nav tā, ka nolūkā uzrunāt ziedotājus, patiesībā tiek kultivēti stereotipi un pazemoti tie, kam palīdzība domāta? Vai palīdzam tādēļ, ka patiesi vēlamies kādam palīdzēt, vai tādēļ, ka vēlamies justies pārāki pār tiem ‘mazajiem un nožēlojamiem cilvēkiem’?

Visā Eiropā, bet jo īpaši te, Lielbritānijā, ir ļoti strikti noteikumi attiecībā uz bērnu fotografēšanu. Bez rakstiskas vecāku atļaujas to nevar darīt. Tāpat obligāta prasība ir izskaidrot gan vecākiem, gan pašam bērnam kādiem nolūkiem šīs fotogrāfijas tiks izmantotas. Un tas tiek darīts, lai neaizskartu šo cilvēku cieņu un pasargātu viņu privātumu. Bet vai tas vienmēr tiek darīts attiecībā uz bērniem, kam it kā vēlamies palīdzēt? Vai tas, kurš fotografējis ubagojošu bērnu Āfrikā, vienmēr iedomājas pajautāt atļauju šī bērna vecākiem un vai ir izskaidrojis, ka šo fotogrāfiju izmantos stāstot par nabadzību visā kontinentā?

Kāda sakritība – tieši šobrīd, kad rakstu šīs rindas, pa TV rāda Save The Children reklāmas klipiņu, kur aicina ziedot naudu bērniem-bada cietējiem. Zīmīgi, ka reklāmā rāda tikai un vienīgi afrikāņu izcelsmes bērnus. Skaidrības labad jāmin, ka Save The Children darbojas visā pasaulē un palīdz ne tikai bērniem Āfrikā, bet arī citviet. Arī tepat Lielbritānijā. Turklāt, reklāmā netika minēts, ka palīdzība domāta badacietējiem tieši Āfrikā. Tad kādēļ reklāmas klipiņā rāda tikai afrikāņu izcelsmes bērnus?

Manā ieskatā šāda reklāma tikai vairo stereotipus, ieliek cilvēkus kastītēs, kurās viņi nemaz nevēlas būt.

Te nu jāsaka, ka katram palīdzēt gribētājam būtu jāatceras teiciens „nedari otram to, ko nevēlies piedzīvot pats” un sev jāuzdod jautājums, vai viņi paši būtu ar mieru apmainīties lomām? Vai spētu iekāpt to cilvēku kurpēs, iejusties tā cilvēka ādā?

Jāteic gan, ka man kā latvietei Norvičā arī nācies piedzīvot to, kā tas ir, ka labdari nodarbojas ar stereotipu kultivēšanu par Latviju un latviešiem. Te ir tāda vietējā labdarības organizācija „Hope for Latvia” (Cerība Latvijai), kas zīmē Latviju kā visnabadzīgāko vietu Eiropā, turklāt to pamatīgi dramatizējot, ka „simtiem tūkstošu” latviešu dzīvo nabadzībā.

Man ir nācies iepazīties ar cilvēkiem, kas ir ziedojuši šai organizācijai, un kas līdzjūtīgi man ir teikuši: „Nu jā, jūsu valstī jau tā nabadzība ir briesmīga. Cik labi, ka esat šeit, prom no tās nabadzības!”
To dzirdot, gribas skaļi kliegt: „Es nebēgu no nabadzības! Es Latvijā dzīvoju labi! Jā, Latvijā ir problēmas! Jā, Latvijā ir arī nabadzība! Jā, daudziem Latvijā nepieciešama palīdzība! Bet nevajag jau visus uzskatīt par nabagiem!”

Norviča nav liela pilsēta, iepazinu arī cilvēkus, kas darbojās šajā organizācijā. Sākumā viņi šķietami bija ieinteresēti sadarboties, tikās ar mani. Izrādās, ka lielākā daļa šo labdaru nemaz nav bijuši Latvijā un nekad paši nav redzējuši reālo situāciju. Viņu raksti top, pamatojoties uz kādu citu atstāstījumiem un dažkārt pat apšaubāmiem interneta avotiem. Bet uzzinot manu viedokli, viņiem tas nelikās simpātisks. Viņiem tak labāk patīk zīmēt Latviju visdrūmākajās krāsās, safotografēt miskastes un netīrību. Viņiem šķiet, ka viņi zina labāk. Bet vai tad miskastes un netīrību nevar atrast pat visbagātākajā valstī?

Dabiski rodas jautājums, vai tiek cienīti tie, kam tiek palīdzēts? Vai ir pajautāts pašiem latviešiem, vai viņi grib sev šādu cerību?

Un te nu katram latvietim, kam nepatīk Hope for Latvia kampaņā izmantotie miskastu skati, var tikai pajautāt sev: vai mēs paši neizmantojam miskastu skatus, kad vēlamies palīdzēt kādam citam, piemēram, Āfrikā? Vai nav tā, ka kultivējam tikai vienu, mūs interesējošo viedokli? Ja tā ir, tad ir laiks mainīt to!  

Taisot jebkuru kampaņu, ir jāatceras,  ka būtiskākais ir nevis kampaņa pati par sevi, bet gan tie cilvēki, kuriem tu grasies palīdzēt. Tāpat vienmēr jāatceras šis pavisam vienkāršais likums - nedari otram to, ko nevēlies piedzīvot pats!