Latvijas 92. dzimšanas diena trimdā

Laikam jau ir jāpadzīvo nedaudz ārpus Latvijas, lai es pati sev atzītos, cik šī zeme un šie ļaudis ir dārgi. Ka esmu tik ļoti latviete, cik vien latviete es varu būt. Es teju 30 gadus dzīvoju Latvijā – vadīju savas dienas, ēdu, dzēru, priecājos par dzīvi, svinēju svētkus un visu uztvēru kā pašu par sevi saprotamu. Es biju Latvijā un Latvija manī. Viss saplūdis kā dabisks veselums, kas ne reizi nelika man pat domāt par to, ko man tas viss nozīmē.

Šodien ir Latvijas dzimšanas diena. Un tā ir viena no dienām, kas man līdz saknei atgādina, ka esmu latviete. Jau no rīta, atverot tviteri, secināju, ka tas piečivināts pilns ar latvju dziesmām: 80-to gadu hītu „Teic kur zeme tā” ar slaveno frāzi „te ir mana dzimtene, smilšainais krasts, te pa baltu miglas stigu ceļu mājup rast...”, ar dziesmu svētku patosu pilno „Saule, pērkons, Daugava” un citiem. YouTube ir viens fantastisks izdomājums – sāc klausīties vienu dziesmu, tā uzreiz piedāvā līdzīgas. Tā nu es te lielu daļu dienas klausījos latvju mūziku – visus R.Paula, I.Kalniņa, Z.Liepiņa u.c. gabalus. Bet visu citu starpā viens bija pavisam, pavisam īpašs: J.Lūsēna un M.Zālītes dziesma „Trīs zvaigznes”. Tas mani, kā nu jau trimdas latvieti, saraudināja līdz asarām. Tomēr ir labi apzināties, ka kāds tevi ļoti gaida – ne pie pulksteņa, bet pie laika... pie mūsu dziesmām, valodas un mūsu mīlestības... ar trīs zvaigznēm rokās. Tas ir tā kā ar ģimeni – viņi gaidīs un mīlēs tevi vienmēr. Un lai kur tu arī nebūtu, cik labi vai slikti tev neklātos, ģimene tevi vienmēr gaidīs. Tas tāds labs atgādinājums.

Un jāpiekrīt arī visiem tiem šodienas runātājiem, ka 18.novembris latviešiem ir svarīgs tieši tādēļ, ka tā ir sava valsts. Vienalga kā Latvijai kā valstij iet vai neiet, vai krīzes vai treknie gadi. Bet tā zeme un tā tauta, tās tradīcijas, prieki un bēdas – tie visi ir mūsējie. Tā ir tā vieta, kurai ar kādām mistiskām saitēm esam piesaitēti, pat tad, ja esam ārpus tās robežām.

Ziemassvētkos būšu Latvijā un jau tagad nevaru vien sagaidīt, kad turēšu rokās īstu rupjmaizi – to, kas smaržo, kas garšo pēc rupjmaizes. Kad varēšu ēst mammas ceptās piparkūkas, pelēkos zirņus, štovētus kāpostus, biezpienu, siļķi un uzdzert kefīru. Tās ir tās mazās lietas, ko es nekad nenovērtēju, kad biju Latvijā, bet pēc kā tik ļoti ilgojos, esot trimdā. Laikam jau būšu līdz kaulam latviete. :)

Un vēlreiz – sveicieni svētkos!