Ziemassvētku laika piedzīvojumi Latvijā: 1.daļa Par tiesām, tiesiskumu, kvalitāti u.c. brīnumiem

Uz Ziemassvētkiem, kā biju solījusi, devos uz Latviju. Gandrīz 3 nedēļas pagāja nemitīgā skrējienā, lietu kārtošanā, radu un draugu apciemošanā. Kaut arī tās bija tikai 3 nedēļas, bet piedzīvojumu, par ko vēlētos padalīties, netrūka. Bet tā kā vairāk biju kustībā, nekā pie datora, tad nu nebija laika savas gaitas un pārdomas fiksēt elektroniski, tādēļ to daru tikai tagad.
Plakāts Rīgas Apgabaltiesā

Piedzīvojumus sākšu hronoloģiskā secībā. Vispirms par tiesām.

Kas zina, kas ne – es vēl aizvien turpinu būt pārstāvis dažās tiesvedības, kuras biju uzsākusi pirms pārcelšanās. Tad nu, nerunājot par pašu lietu būtību, tikai par dažiem aspektiem, kas saistīti ar tām – pastāstiņi par to, kā Latvijas Republikas tiesas izprot tiesiskumu un kā redz, kādai jābūt lietu kārtībai.


Tiesas un likumā noteikto termiņu ievērošana

Stāsta pirmā daļa sākās vēl tad, kad biju UK – Administratīvajā apgabaltiesā 2010.gada 3.novembrī tika izskatīta lieta. Administratīvā procesa likuma 243.pantā skaisti ierakstīts „Tiesa spriedumu sastāda ne vēlāk kā 21 dienas laikā”. Tad nu cītīgi gaidu līdz 2010.gada 24.novembrim, kad nu būs spriedums. Tā kā administratīvo tiesu spriedumi tiek publicēti www.tiesas.lv, tad nu vai katru dienu pētīju šo saiti, vai nav kas jauns. Pienāca 24.novembris – nekā nebija. Zvanu tiesneša palīgam – jautāju – kur spriedums? Sprieduma neesot, jo esot pārslodze. Būšot līdz nākamajai nedēļai.
Lieki piebilst – lieta administratīvajā apgabaltiesā bija jau kopš 2009.gada decembra vidus, tas ir, vairāk kā gadu bija iespēja strādāt ar lietu un sagatavoties sprieduma rakstīšanai. Bet tā domāt laikam jau ir luksuss prasība. Laikam jau lietu sāk skatīt tikai pašā tiesas sēdē, jo pat procesa vidū iesniegtie dokumenti tā arī bija atstāti bez ievērības un lūgumi tiesai izprasīt konkrētus pierādījumus netika ne apmierināti, ne noraidīti. Vienkārši ignorēti.
Zvanu nākamajā nedēļā – sprieduma nav, būšot līdz nedēļas beigām. Zvanu pēc pāris dienām – tas pats. Un tā vairākas reizes. Decembra sākumā jau brīdināju attiecīgo tiesneša palīgu, ka decembra vidū būšu Latvijā un, ja līdz tam laikam spriedums vēl nebūs, tad iešu ar jau oficiālām pretenzijām pie viņu priekšniecības. Uzminiet nu – vai man ierodoties Latvijā tas spriedums bija sastādīts? Protams, ka nē! Kad jau ritēja 43.diena pēc tiesas sēdes (tātad – pagājis 2 reizes ilgāks laiks, nekā likums to paredz!), nolēmu, ka ar telefona zvaniem ir gana – uzrakstīju oficiālu iesniegumu Administratīvās apgabaltiesas priekšsēdētājai, lūdzot izsniegt spriedumu nekavējoties un veikt pārbaudi un sodīt tos darbiniekus un tiesnešus, kas apzināti pārkāpj likumu. Vienlaikus arī iesniegumā paudu savu sašutumu, par to, ja tiesas neievēro likumu šajā valstī, tad kā lai to prasa no visiem pārējiem šajā valstī?
Šķiet, ka tiesas izpratne par ‘nekavējoties’ (īpaši, ja termiņš bijis pirms 22 dienām) arī citādāka, nekā man, jo arī pēc oficiālas sūdzības iesniegšanas nekas nenotika. Tad nu pacietīgi gaidīju, kad būs tā diena, kad tiesas priekšsēdētājai ir pieņemšanas laiks, lai šo jautājumu pārrunātu klātienē. Ironiski, ka zvanu no Administratīvās apgabaltiesas, ka spriedums ir gatavs, saņēmu mirklī, kad jau kāpu tramvajā, lai dotos uz pārrunām ar viņu priekšnieci. Tā nu, 47.dienā, gan netiekoties ar tiesas priekšsēdētāju, es saņēmu savu ilgi gaidīto tiesas spriedumu.
Te nu gan jāpiebilst, ka tiesas priekšsēdētāja bija tik laipna un sniedza arī rakstisku atbildi uz manu iesniegumu, kurā nav ne viena vārda, kas liecinātu, ka tiesas priekšsēdētājai nepatiktu vai ka viņa būtu neapmierināta ar to, ka tiesas pārkāpj likumos norādītos termiņus. Gluži pretēji – vēstule bija pilna ar atrunām par pārslodzi un to, ka man jau tas nokavētais termiņš neko nemaina, ka es tik un tā varu to spriedumu pārsūdzēt. Man tikai neatbildēts palika jautājums – vai tad, ja es nokavēšu termiņu ‘pārslodzes dēļ’ – vai tiesa pieņems manu nokavēto apelācijas vai kasācijas sūdzību? Līdzšinējā prakse rāda, ka nepieņem gan! Tad nu – kādēļ tāda dubultmorāle?

Tiesas un viņu izpratne konfidencialitāti un personu datu aizsardzību

Otra stāsta daļa ir par negaidīto „Ziemassvētku brīnumu”, ko man sagādāja Rīgas Apgabaltiesa. Tai vakarā, kad ierados Rīgā, mans brālis man paziņoja, ka pirms pāris denām pienācis man adresēts sūtījums no Rīgas Apgabaltiesas. Tā kā jau iepriekš biju www.tiesas.lv izpētījusi, ka vienā no lietām otra puse ir iesniegusi kasācijas sūdzību, tad jau sen gaidīju šo sūtījumu. Man tikai bez gala pārsteidza aploksnes izmērs – tā bija negaidīti bieza! Ar lielu interesi vēru aploksni vaļā, brīnīdamās, kas man tik daudz tur sarakstīts. Izrādās, ka man domātas bija tikai pirmās 4 lapas. Bet visas pārējās (65 lapas!) bija sūtītājam ‘nejauši līdzi paķērušās’. Papētīju dokumentus un biju mērenā šokā – tur bija vēl 21 citam adresātam domātas vēstules – kasācijas un blakus sūdzības un paskaidrojumi no citām lietām, tiesas sarakstes ar tiesu izpildītājiem utt. Pilnīgi visi dokumenti saturēja kā aizsargājamus personas datus, tā arī konfidenciālas lietas un pat komercnoslēpumus.
Protams, es kā godīgs un apzinīgs cilvēks, nesu visus šos dokumentus atpakaļ uz tiesu. Tā, kā savu sašutumu par tiesas darbu biju paudusi arī Tviterī, tad man uz tiesu līdzi pieteicās iet arī LTV Panorāma (sižetu skatīt bloga beigās).
Arī šajā gadījumā rakstīju tiesas priekšsēdētājai oficiālu iesniegumu un lūgumu skaidrot, kā tas vispār ir iespējams, ka man tika nosūtītas tik daudz man neadresētas vēstules. Protams, saņēmu arī atbildi no Rīgas Apgabaltiesas. Tajā bija gan pateicība par manu godprātību un dokumentu atdošanu, gan kārtējā attaisnošanās, ka tas viss noticis pārslodzes dēļ. Un tāpat kā iepriekš minētajā gadījumā – nevienā mirklī tiesas priekšsēdētāja neatzīst, ka kaut kas noticis ne tā. Viss ir vislabākajā kārtībā, mūsu problēma ir nevis nolaidība vai nevīžība, bet gan pārslodze un ‘cilvēciskais faktors’. Man jau nu gan šķiet, ka cilvēciskais faktors var būt 1 vai 2 lapu netīša piespraušanās līdzi un nevis 65!

Kādi secinājumi no tā visa? Jā, iespējams, tiesās patiesi ir pārslodze. Bet, kā rāda ziņās, tiesneši arī pārslodzes apstākļos mēdz ceļot pat nepaņemot oficiālus atvaļinājumus (vai agrāk/ilgāk par oficiāli paredzēto). Līdz ar to, šaubos, vai visu vajadzētu norakstīt tikai un vienīgi uz pārslodzi. Ir jāmainās attieksmei un tiesiskai apziņai. Ja tiesas priekšsēdētāji vienā korī ar citiem tiesnešiem dziedās dziesmu, ka pārslodzes dēļ var arī pārkāpt likumu, tad tas būs tikai pašsaprotami, ka Latvijā reiz pienāks tā diena, kad vairs nevienu neuztrauks tas, kas rakstīts likumā. Būs vispārēja patvaļa, nevienam nekas nerūpēs un neviens nekādus nodokļus nemaksās. Un tad arī tiesnešiem pelnīti pienāks tā diena, kad nebūs naudas viņu algu izmaksai. Ne lielo, ne mazo algu, ne to, kas garantē tiesu neatkarību, ne to, kas turēs viņus īsā politiķu saitītē. 

Jāmainās ir mums visiem, jāmainās ir attieksmei un izpratnei par to kā tas ir – dzīvot tiesiskā valstī, ka patiesi visiem ir jāievēro likumi. Mums ir jāsaprot, ka nav tādu, kas attiecībā uz likumpārkāpumiem ir pārāki pār citiem.

Un to arī es no visas sirds novēlu arī visiem Jaunajā Gadā – lai mums visiem kopā izdodas mainīt šo kroplo un puvušo sistēmu, kur kāds domā, ka viņš ir vienlīdzīgāks par pārējiem. Lai mums visiem izdodas!

Komentāri

  1. Forši, ka Latvijā tāds Cilvēcīgais Faktors, kas pie visa vainīgs. Tas jau droši vien visās tiesas prāvās arī ir galvenais apsūdzētais un saņem visbargākos sodus, lai citi tiktu sveikā cauri! :D

    AtbildētDzēst
  2. Inese, Tavs sašutums pārdomu pirmajā daļā norāda vien uz to, ka Tu tik tiešām nezini kas notiek tiesās. Es nedomāju, ka tā tam jabūt vai ka tā ir laba prakse, bet tiesnešiem ir vidēji viena diena katras lietas izskatīšanai (t.i., ieskaitot sagatavošanos sēdei, sēde, spriedums un viss pārējais).
    Būtiskāka problēma ir tajā, ka tiesām nav laika iedzīļināties lietā, nevis tā, kurā brīdī ir spriedums. Nezinu kādās lietās Tu pārstāvi klientus, bet maniem klientiem, esmu droša, ka labāk būtu kaut vai minimāli pārdomāts spriedums nevis spriedums, kurš sastādīts laikus.

    AtbildētDzēst
  3. Nav jau gluži tā, ka nezinu, kas notiek. Zinu! Tik vien, ka man šķiet nepieņemami, ka ir jāizvēlas starp likumā noteiktiem termiņiem vai kvalitāti. Jo bieži vien nav ne viens, ne otrs, bet vajadzētu būt abiem!

    AtbildētDzēst

Ierakstīt komentāru