Ziemassvētku laika piedzīvojumi Latvijā: 2.daļa Par bērnu tiesību aizsardzību, atbildīgiem ierēdņiem un motivāciju

Zvannieku trauksmes zvans :)

Zvannieku komandas attiecības ar kādreizējo Bērnu un ģimenes lietu ministriju (BĢLM) un Valsts Bērnu tiesību aizsardzības inspekciju (VBTAI) jau izsenis bijušas ļoti interesantas. No vienas puses kādreizējais ministrs Baštiks ne reizi vien ciemojās Zvanniekos un aizgūtnēm stāstīja kā viņi novērtē to, ko mēs darām, no otras puses – mēs vienmēr esam bijuši kā skabarga dibenā visiem atbildīgajiem ierēdņiem. Viņiem nekad nav patikusi mūsu institucionālā un finansiālā neatkarība un spēja bez minstināšanās pateikt, ko domājam (arī tad, ja tas nesakrīt ar viņu viedokli).
Ministrijas un VBTAI ierēdņu ieskatā mēs nodarbojamies ar pašdarbību, apejam likumus un visādi citādi dzīvojam ārpus viņu iezīmētajiem rāmjiem. Ne reizi vien esam saukti tā teikt „uz paklājiņa”, strostēti par mūsu uzskatiem vai baudīti mūsu papīri. Bet vienmēr tas beidzies – ar it kā mierīgu līdzāspastāvēšanu. Nekādi pārkāpumi mūsu darbībā tā arī netika atrasti, mūsu viedoklis vienalga viņiem ne vienmēr patika, bet tika atzīts, ka darām daudz laba bērnu interesēs.

Zvannieki saistībā ar bērnu tiesību aizsardzību vairākkārtīgi ir nākuši klajā ar savu viedokli, bet gandrīz nekad nav bijusi sajūta, ka šis viedoklis būtu ne tikai uzklausīts, bet, ka atbildīgās iestādes arī kaut ko darītu.
Tā nu pēc kārtējā sabiedrību satricinošā gadījuma (2-gadīgās meitenītes izvarošanas) mēs Zvannieku komanda apspriedāmies un nolēmām – jāraksta VBTAI vēstule, ka vēlamies tikties un runāt par tām lietām, ko mēs redzam esam greizi & kā mēs redzam, ka to varētu mainīt. Domāts – darīts! Uzrakstījām vēstuli un pat saņēmām atbildi – uzaicinājumu tikties. Laimīgā kārtā tikšanās datums bija nozīmēts tād, kad biju Latvijā, līdz ar to varēju piedalīties sarunā.

Tā nu 2010.gada 15.decembrī mūs (mani, Sandru, Lindu un Ilīti) laipni uzņēma VBTAI priekšsēdētāja Laila Rieksta-Riekstiņa, Bērnu tiesību aizsardzības departamenta vadītāja Inga Millere un Bāriņtiesu un audžuģimeņu departamenta direktore Valentīna Gluščenko. Man par lielu pārsteigumu saruna bija diezgan atvērta un, cerams, arī produktīva.

Būtiskākais, kas mūs vienmēr ir uztraucis, ir tas, vai un kā atbildīgie darbinieki (bāriņtiesas un sociālie darbinieki) konstatē, ka konkrētā ģimene ir vai nav sociālā riska ģimene. Un kas ir tās pazīmes, pēc kurām ģimene būtu identificējama kā tik augsta riska ģimene, kurā bērna turpmāka atrašanās nebūtu pieļaujama. Visvairāk mūs satrauc tās mātes, kurām ir atņemtas aprūpes un pat aizgādības tiesības, bet pēc tam ir piedzimuši citi mazuļi, bet kurām netiek pievērsta pienācīga atbildīgo institūciju uzmanība un viņas netiek uzskatītas par augsta riska ģimenēm. Visbiežāk vērojama tāda situācija, ka it kā tai sievietei iepriekšējās dzīve un bērni nebūtu bijuši.
No vienas puses – jā – katram cilvēkam ir iespēja laboties, pārvērtēt un mainīt savu dzīvi un attieksmi. No otras puses – visbiežāk mēs redzam, ka nekādu pārmaiņu jau nav. Vēl aizvien šīs sievietes dzīvē ir viss ‘komplekts’ (nepiemērots dzīves vieta un veids, alkoholisms, vardarbība, netīrība, utt.), kādēļ viņai ir liegta iespēja rūpēties par vecākiem bērniem. Tik vien, ka tie vecākie bērni viņai atņemti... un no tā brīža viņa palikusi neinteresanta arī sociālajiem dienestiem: neviens ar viņu nav strādājis, lai situācija mainītos. Bieži vien sieviete pat ir mainījusi dzīvesvietu un nevienu vairs neuztrauc ne tas, ka viņai ir bijuši bērni, ne tas, ka nu viņa kaut kur ir piedzīvojusi vēl kādu mazuli. Nav nekādas informācijas apmaiņas starp atbildīgajiem dienestiem, ka šai sievietei vajadzētu pievērst pastiprinātu uzmanību, ka vajadzētu gādāt, lai tikko dzimušais mazulis būtu drošībā. Tā vietā notiek vispārēja nogaidīšana. Sak, pagaidīs, kamēr kaut kas atgadīsies, kamēr būs iemesls bērnu atņemt.
Tas nav viens tāds gadījums, tie pat nav divi. Vairumam Zvanniekos esošajiem bērniem mātes pēc tam ir dzemdējušas vēl mazuļus. Bija gadījums, kad jaunākos (divus!) pie dzērājvecākiem atstāja vēl 2 gadus. Ir tādi, kuru jaunākie brāļi vai māsas vēl aizvien ir pie šiem dzērājvecākiem. Labākajā gadījumā – tiek sūtīti no viena krīzes centra uz otru. Sliktākā – bāriņtiesas saka, ka „bioloģiskā ģimene bērnam vienmēr ir tā labākā” un „nav jau vēl tik traki, lai izņemtu” un gaida, kad tad nu būs TIK traki, lai kaut ko darītu. Tikai mums ir jautājums – nu cik traki tad ir jābūt, lai kaut ko darītu?

Tā nu mēs ar pilnām sirdīm stāstījām atbildīgajām kundzēm, ko mēs par to domājam. Un te nu būs pāris atziņas, ko no šīs sarunas guvu:

1. Ir labi, ka VBTAI, bāriņtiesām un sociālajiem darbiniekiem BEIDZOT ir izstrādāti kritēriji, pēc kuriem tiks konstatēts ģimeņu sociālais risks. Neskaidrs man tikai palika, vai mūsu norādītā kategorija – mātes, kurām jau kurām ir atņemtas aprūpes un aizgādības tiesības, ir iekļautas augsta riska kategorijā vai nav. Vienu mirkli viņas teica, ka tas jau darīts (pagātnes formā), bet citu mirkli solīja, ka tas tikšot darīts (nākotnes formā!). Lai nu kā – vienalga vai tas jau izdarīts vai vēl tiks darīts – būtiskākais, ka tam būs rezultāti.
2. Augsto dāmu mīļākā frāze bija „Te ir Latvija, kamēr darbinieki nezinās, ka viņi var tikt sodīti, tikmēr neko nedarīs, labās prakses piemērus neieviesīs” (tas par lietām, kur regulējums pat nav nepieciešams, bet kur nepieciešama adekvāta tiesību normu piemērošana). Jāteic, ka šī atziņa nebija diez ko glaimojoša. Domāju par burkāna/pātagas teoriju... īpaši kontekstā ar Frederika Herzberga motivācijas teoriju (ar pātagu tu vari panākt, ka cilvēki kustās, bet ne to, ka viņi grib kustēties, ar pareizu motivāciju/burkānu cilvēki ar prieku darīs savu darbu)... un domāju – kaut kas tak tai sistēmā ir greizi! Nu nevar sargāt bērnu intereses un tiesības tikai tādēļ, ka ir bailes būt sodītam. Vai tiešām nav iespējams panākt, ka atbildīgajiem darbiniekiem patiesi rūpētu bērni?
3. VBTAI atbildīgās kundzes mums stāstīja, ka viņas nekad nav uzsvērušas, ka bioloģiskā ģimene vienmēr ir vislabākais bērniem. Vēl vairāk – viņas teicās nezinām, no kurienes tāda ideja vispār radusies un ka pie vainas noteikti ir tas, ko sociālajiem darbiniekiem skolās mācot. Te nu smaids rotāja manu seju, jo atmiņa uzplaiksnīja ne viena vien situācija, kad nu jau bijušās BĢLM un VBTAI darbinieki mums to ir pilnām mutēm stāstījušas. Lai nu tā būtu! Pieņemsim, ka ir notikusi vadošā kursa maiņa! Būtiskākais ir tas, lai turpmāk atbildīgie bāriņtiesu un sociālie darbinieki bioloģiskās ģimenes nozīmību vairs neizmantotu kā ieganstu kaut kā nedarīšanai.

Interesanti, ka vienu vakaru, pētot Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta tiesu praksi, uzdūros interesantam spriedumam, kurā cita starpā izdarīts šāds secinājums:

"Civillikuma 203.panta pirmās daļas 2.punkts noteic, ka bērna aprūpes tiesības vecākiem tiek atņemtas, ja bāriņtiesa atzīst, ka bērns atrodas veselībai vai dzīvībai bīstamos apstākļos vecāku vainas dēļ (vecāku apzinātas rīcības vai nolaidības dēļ). Šīs tiesību normas saturs noskaidrojams kopsakarā ar Civillikuma 177.pantu. Bērns atrodas vecāku aizgādībā; tas nozīmē, ka vecākiem ir pienākums uzturēt bērnu, kopt, izglītot un audzināt, rūpēties par drošību un aizsargāt no apdraudējumiem, izvēlēties mājokli, uzturēt bērna mantu, saglabāt un vairot to, pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās. Nolaidīga rīcība ir šo bērna aprūpes un uzraudzības pienākumu nepildīšana, neapzinoties, ka tie ir jāpilda. Ja vecāks tīšuprāt neīsteno aizgādību pār bērnu, tad tā ir vecāka apzināta rīcība. Ja vecāks neīsteno aizgādību pār bērnu, tas rada bērnam vismaz veselībai bīstamus apstākļus. Ar veselību šeit saprotama ne tikai bērna veselība fiziskās attīstības nozīmē, bet arī intelektuālā attīstība. Pie tam nav nepieciešams, lai veselībai tiktu jau nodarīts kaitējums; bāriņtiesai ir jāiejaucas jau tad, kad ir radušies veselībai bīstami apstākļi."

Jāteic, ka šī AT atziņa turpmāk būs Zvannieku komandas lielais ierocis tajos brīžos, kad atkal sanāks ieslīgt diskusijās par to kas ir un kas nav bērna interesēs, un kad ir vai nav bāriņtiesai kaut kas jādara lietas labā.

Nobeigumā – varat paskatīties mazu daļiņu no filmas „Jumping for the Jelly Beans” par to, kas Frederika Herzberga ieskatā ir labāks – burkāns vai pātaga.