Ziemassvētku laika piedzīvojumi Latvijā: 3.daļa Par sabiedrisko transportu Latvijā

Es jau saprotu, ka ir lietas, ko labāk nesalīdzināt... bet nu tomēr – padzīvojot kādu laiku UK, ir dažas lietas, kas Latvijā TĀ duras acīs, ka nevar par to nerunāt.... šoreiz par sabiedrisko transportu.
Kādēļ nebūtu korekti salīdzināt? Tādēļ, ka UK sabiedriskā transporta cenas ir būtiski augstākas. Ja par ~ 150km ceļojumu (Piem. Rīga-Ezere, Saldus novads) Latvijā man tas izmaksā nedaudz zem Ls 4, tad par līdzvērtīgu attāluma mērošanu UK man tas izmaksātu ap Ls 20, tas ir, vismaz 5 reizes vairāk.
Kādēļ es tomēr nolēmu rakstīt? Manuprāt, tikai tādēļ vien, ka sabiedriskais transports Latvijā ir 5X lētāks, sniegtajam servisam nevajadzētu būt 5X sliktākam.  
Mans stāsts šoreiz būs jau par pieminēto maršrutu Rīga-Ezere (caur Saldu) un atpakaļ. Pārdomas sanāca garas, tādēļ nepacietīgajiem jau laikus saku – runāšu par:
1) šoferīšu nevēlēšanos paziņot gaidāmās pieturas,
2) drošību autobusos un
3) to, kādēļ biļešu pirkšana iepriekš un online nevajadzētu būt dārgākai.

2010.gada 25.decembra rīts Ezerē

1. Kā lai uzmin pieturas?

Dažādu iemeslu dēļ pie ģimenes uz Ezeri es jau biju devusies laicīgāk, bet mans dzīvesbiedrs plānoja mums pievienoties pašā 24.decembra vakarā. Tā kā pa taisno no Rīgas uz Ezeri (caur Kalnciemu, nemērojot garo ceļu caur Jelgavu) ir tikai viens autobuss dienā, tad nu – dzīvesbiedrs ceļoja tieši ar šo vienīgo – „Rīga-Vaiņode-Liepāja” plkst.16.45 no Rīgas.
Nezinu, vai konkurences trūkuma dēļ vai vispārējās prakses dēļ, bet klientu apkalpošana šajā reisā nebija no tām labākajām.
Tā kā mans dzīvesbiedrs ne reizi nebija šo ceļu mērojis sabiedriskā transportā, turklāt viens, viņš bija nedaudz noraizējies par to, vai zinās, kur un kad būs jākāpj laukā. Iekāpjot autobusā nekas neliecināja, ka ir kāds tablo, kas liecina par nākamajām pieturām, tādēļ likās tikai loģiski un pašsaprotami palūgt šoferīti laikus pabrīdināt, kad tā Ezere būs. Par lielu pārsteigumu, šoferis paziņoja, ka tas nav viņa pienākums ziņot par pieturām un ka viņš to nedarīs (vienlaikus viņš arī neslēpa savu nepatiku, ka kāds pasažieris atļāvies traucēt viņa un viņa drauga patīkamo tērzēšanu).
Tā nu ceļiniekam, kas nepārzina Kurzemes āres (īpaši jau tumsā) nācās paļauties uz līdzbraucējiem autobusā – varbūt tie zinās teikt, kad nu viņam būs jākāpj ārā, vai uz sagaidītājiem, kas solījuši uzzvanīt uz mobilo, tiklīdz redzēs autobusu tuvojamies pieturai.
Jautājums tikai – vai tā ir tāda normāla prakse un vai tādam ir jābūt klientu apkalpošanas servisam?
Šī situācija īpaši kontrastēja ar piedzīvoto mājupceļā – autobusā no Stanstedas lidostas uz Norviču. Bija diezgan vēls un šoferītis jau laikus apjautāja visus par pieturām, kurās katrs no mums kāps laikā. Starp mums bija kāds Austrumanglijas Universitātes (UEA) students, kas vēlējās izkāpt universitātes pilsētiņā. Kad iebraucām tur, puisis bija aizmidzis. Šoferītis ne tikai apstājās attiecīgajā pieturā, bet arī uzmeklēja puisi, pamodināja viņu un līdzēja izkāpt & izņemt bagāžu.
Skatoties uz šīm kontrastējošām situācijām, nākas vien secināt, ka Latvijas sabiedriskajam transportam (un īpaši tas attiecas uz Liepājas Autobusu Parku) ir vieta izaugsmei. Es no visas sirds ceru, ka atskārsme par to, cik klienti (t.i. pasažieri) ir svarīgi viņus piemeklēs vēl pirms tam, kad klientu viņiem vairs nebūs vispār.

2. Vai un kam jārūpējas par pasažieru drošību?

Otra stāsta daļa ir par ekstrēmo braucienu maršrutā Ezere-Saldus, kas notika 25.decembra vakarā. Ja kāds atceras, tā bija diena, kas Latvijai iemācīja, ko nozīmē dabas fenomens „sasalstošs lietus”. Jā, tajā dienā ceļi bija – kā latvieši mēdz teikt – kā spoguļi: uz ceļa bija tikai ledus un sniegs (ar pamatīgu sarmas kārtu). Pietiekami dramatiski, lai cerētu uz sabiedriskā transporta šoferīšu profesionālismu un 100% koncentrēšanos uz pasažieru drošību.
Autobusā bijām vienīgie pasažieri, tādēļ neapgrūtinājām sevi ar vietu izvēli un apsēdāmies turpat autobusa priekšā. Par laimi vai par nelaimi, šī vietas izvēle arī bija iemesls, kādēļ pārbrauciens mums šķita ekstrēmāks, nekā mēs to būtu gaidījuši.
Iesākumam – mums par lielu pārsteigumu – izrādījās, ka šajos autobusos vispār nav drošības jostas, ar ko pasažieriem piesprādzēties. Šķiet, kādu laiku dzīvot UK, jau esmu pieradusi, ka tālsatiksmes autobusi vispār no vietas neizkust, kamēr nav pārliecinājušies, ka visi braucēji ir piesprādzējušies. Nu jā... drošības jostu nebija un pieņēmām, ka visticamāk, ka Latvijā par to vēl tik ļoti netiek domāts.
Mūsu ceļojums sākās it kā mierīgi: pārmijām dažus vārdus ar šoferīti, kas izrādās viņš pats reiz dzīvojis Ezerē. Teicās, ka ceļš neesot tik traks un ka visticamāk iekļausimies grafikā un Saldū ieradīsimies laikus. Mūsu patīkamo tērzēšanu pārtrauca šoferīša telefons: viņam pienāca SMS!
To nu gan es zinu droši, ka Latvijā nav atļauts vienlaikus vadīt transporta līdzekli un lietot mobilo telefonu, kas nav aprīkots ar bezroku sarunas ierīci. Bet, šķiet, tas neattiecas uz autobusa šoferiem. Vismaz ne uz Saldus Autobusu Parka šoferiem ne!
Viņš ne tikai nekavējās SMS izlasīt, bet pat centās uzrakstīt atbildi (turklāt - šķiet, ka šoferītis lietoja mazāko Nokia telefonu, kāds pēdējā laikā redzēts!). Atgādināšu, ka situācija uz ceļa bija patiesi dramatiska, braukšana bija (maigi izsakoties) apgrūtināta: ceļu klāja ledus un sniegs. Bet mūsu šoferītim tas nebija šķērslis. Viņa uzmanība vairāk tika veltīta viņa telefonam, nevis mūsu drošībai. Mūsu lūgumi izvēlēties vienu – telefonu vai braukšanu palika bez ievērības. Tā nu – šoferītis apmainījies ar pāris SMS un pakutinājis mūsu nervu sistēmu, mūs bija aizvedis teju līdz Saldum.
Bet, kā smejies, īsi pirms iebraukšanas aplī (pirms Saldus), viņa telefons atkal atgādināja par sevi – šoreiz tas bija zvans... un viņš nekavējās atbildēt!!! Tā nu mūsu šoferītis ar vienu roku turot telefonu, bet ar otru stūrējot, centās iebraukt aplī... lieki piebilst – arī tas bija apledojis un ‘izņemt’ to bija diezgan izaicinoši. Vēl jo vairāk – mūsu ceļš pēc apļa tālāk veda pār šauru tiltiņu (bez margām) gar diezgan lielu ūdens tilpni.
Te nu mums atmiņā ausa tā anekdote, kad mācītājs garlaicīgo un iemidzinošo sprediķu dēļ netika paradīzē, bet ekstrēms šoferis, liekot cilvēkiem lūgt Dievu brauciena laikā, gan tika.
Laimīgā kārtā Saldus jau bija drīz klāt! Netīšām (no viņa telefona sarunas) uzzinājām, ka šoferītis dodas uz garāžu tajā pilsētas virzienā, uz kurieni arī mums jādodas. Tad kā kompensāciju pārbaudījumiem, sarunājām, ka mūs izlaidīs tieši pie tās mājas, uz kuru mēs dodamies.
Labs, kas labi beidzies. Bet neatbildēts paliek jautājums – vai pasažieru drošība kādreiz būs pietiekams iemesls, lai sabiedriskā transporta autobusos tiktu ierīkotas drošības jostas un autobusu šoferiem piešķirti mobilie telefoni ar bezroku sarunas iespējām?

3. Biļešu iepriekšpārdošana - dārgāk vai lētāk?

Un visbeidzot – jautājums, uz kuru jau sen man nav bijusi atbilde – kā tas nākas, ka Latvijā, pērkot sabiedriskā transporta biļetes iepriekšpārdošanā ir jāmaksā vairāk (komisijas maksa 10% + PVN), bet citviet pasaulē (un te nav runa tikai par UK, bet par lielāko daļu ES valstu) – tas ir lētāk? Vēl vairāk – Latvijā arī par biļešu pirkšanu online (www.bezrindas.lv) arī ir jāpiemaksā 10%! Kādēļ???
Lai kā es censtos, bet nesaprotu loģiku, kas zem visa tā slēpjas!

Ja pasažieriem būtu iespēja jau laikus nopirkt biļetes, turklāt vēl internetā, tad manā ieskatā visi no tā tikai iegūtu:

1. Visiem jau laikus būtu skaidrs, ka konkrētie reisi jau ir izpārdoti. Autopārvadātājiem tas dotu garantiju, ka paredzamais pasažieru skaits jau laikus ir nodrošināts, bet pasažieri laikus zinātu ar kuriem reisiem var doties ceļojumā, bet ar kuriem ne. Tas samazinātu to pasažieru skaitu, kas reisu starppieturās gaida uz autobusu, bet tas pienāk tik pilns, ka tajā vietu nav un ka cilvēks nevar nokļūt plānotajā galamērķī. Tāpat tas ļautu izvairīties no situācijām, kad autobusu reisi ir tik pārpildīti, ka pasažieri spiesti mērot 3 (un vairāk) stundu garus ceļojumus stāvus, kas nav nedz ērti, nedz droši.
2. Autobusu parki jau laikus saņemtu samaksu par reisiem, kas būs tikai nākotnē. Pa to laiku, kamēr nauda jau ir iegūta, bet tā vēl nav iztērēta (konkrētam braucienam), šī nauda jau būtu apritē. Tas palielinātu šo kompāniju skaidras naudas apriti, iespēju veikt uzkrājumus, pelnīt no procentiem, palielinātu iespēju laikus apmaksāt citus rēķinus, veikt priekšapmaksas utt. Ja pasažieri zinās, ka iepriekš pērkot biļetes, viņiem tas izmaksās lētāk, viņi būs daudz motivētāki ātrāk iegādāties biļetes, tādējādi daudz lielāka iespēja kompānijai iegūt naudu un laist to apgrozībā ātrāk.
3. Lai mazinātu risku, ka cilvēki varētu pārdomāt un nodot biļetes atpakaļ, tam varētu piemērot noteiktu biļešu apmaiņas kārtību – par to maksājot noteiktu komisijas maksu (kaut vai 20% apmērā), vai zaudējot vispār iespēju atgūt savu naudu (UK nacionālā autopārvadātāju kompānija National Express piedāvā arī īpaši lētas biļetes – Ls 1, Ls 5 vai Ls 10 par 200 km braucienu, bet ar noteikumu – ja pārdomā – naudu atpakaļ saņemt nevar. Biļetes apmainīt var tikai tad, ja pērk par pilnu maksu.)
4. Sniedzot pasažieriem iespēju pirkt biļetes internetā, tas būtiski samazinātu autobusu parku administratīvās izmaksas. Autobusu parkiem būtu nepieciešams mazāks to cilvēku skaits, kas tirgo biļetes, nebūtu jāīrē telpas autoostās un jātērē resursi (kases aparāti, papīrs, inkasācija utt.). Iedrošinot (ar zemākām cenām) pircējus pašus veikt visu administratīvo darbu – nopirkt biļeti, rezervēt konkrētu vietu, izdrukāt biļeti utt., uzņēmums tikai iegūtu.
5. Iespēja pirkt biļetes iepriekšpārdošanā vai online lētāk, arī samazinātu riskus, kas saistīti ar skaidru naudu pie šofera (pakļaujot šoferi aplaupīšanas riskiem), kā arī mazinātu iespēju, ka pasažieris un šoferītis varētu „sarunāt lētāku biļeti”. Domāju, ka ne man vienai nācies piedzīvot situāciju, kad, piemēram, par biļeti pilna cena jāmaksā Ls 2.50, bet šoferītis piedāvā braukt pa Ls 2, bet nedot man biļeti. Nav jau noslēpums, ka tādējādi šī naudiņa nonāk nevis autobusu parka kabatā, bet gan paša šoferīša kabatā. Beigu galā – autobusu parkiem jāalgo zaķu ķērāju komandas un stāstot par nerentabliem reisiem, jāiet pēc papildus dotācijām uz Satiksmes Ministriju un pašvaldībām. Domāju, ja man būtu iespēja uzreiz un legāli iegādāties biļeti pa Ls 2 un šī nauda uzreiz nonāktu autobusu parku kasē – ieguvēji būtu visi – gan es, gan autobusu parki!
6. Un visbeidzot - pasažieri varētu jau laikus plānot savus ceļojumus un paļauties, ka noteiktā dienā un noteiktā laikā viņi patiesi varēs ceļot. Vēl jo vairāk – ja tas ļautu ietaupīt naudu – pasažieri būtu vēl naskāki savus ceļojumus plānot jau laikus.

Tas, par ko es te runāju, nav nekāds jauns velosipēds. Tās ir lietas, kas savu laika pārbaudi jau ir izturējušas citviet pasaulē. Varbūt arī Latvijā būtu laiks par šīm lietām padomāt un pie tā piestrādāt?!