Nu jau divas dienas kā ik pa laikam presē parādās ziņa, kas sākas ar vārdiem „Trešdien Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdē deputāti diskutēja par filmu nozares nākotni Latvijā”.
Cik saprotu, šī komisijas sēde nebūtu nekas īpašs, ja vien tajā neizgaismotos pāris kliedzošas patiesības:
Kas bija tie notikumi, kas šīs lietas izgaismoja? Kā noprotams no presē izskanējušā, visasākās diskusijas esot izraisījusi tieši Kaspara Gobas veidotā filma „homo@lv”, bet visaktīvākā diskutētāja bija nu jau bijusī Kultūras ministre Inguna Rībena. Citējot ziņu aģentūru BNS „Viņa gan atzina, ka Gobas filmu nav redzējusi, taču uzskata tajā iekļauto tēmu par tik mazsvarīgu uz kopējo problēmu fona, ka, visticamāk, to arī neskatīsies. Rībena arī pauda bažas, vai "homo@lv" pamattēma - attieksme pret gejiem Latvijas sabiedrībā - tiešām būtu izceļama, domājot par Latvijas nākotni.”
Domāju, ka nav pat vērts iedziļināties Rībenas kundzes praksē „книгу не читал, но мнение имею” (tulk. no krievu val. „grāmatu lasījis neesmu, bet viedoklis man ir”). Šī attieksme tik vien kā liek žēli nopūsties, jo nav grūti iedomāties kā šī deputāte pieņem likumus: visticamāk arī – nav pat izlasījusi, bet viedoklis viņai par to ir un zina kā par to balsot. Dēļ tādiem deputātiem jau mums valsts ir tur, kur ir.
Manā ieskatā daudz būtiskāks ir jautājums ir – vai patiesi tēmas par ko Kaspars Goba veido filmas (tajā skaitā par Latvijas sabiedrības attieksmi pret kādu konkrētu minoritātes grupu) – ir tik mazsvarīgas, lai par to neveidotu filmas?
Man ir tā laime pazīt Kasparu Gobu personīgi un ne reizi vien esmu redzējusi kā top viņa filmas. Es no visas sirds uzskatu, ka Kaspars Goba ir ne vien talantīgs dokumentālo filmu autors, bet viņam arī piemīt īpašs talants ar sirdi saskatīt tās Latvijai aktuālās lietas, kas ir ļoti jūtīgas un par kurām daudzi izvairās runāt vai diskutēt.
Kaspars pirmkārt ir biologs, tādēļ liela daļa viņa filmas ir par dabu: „Lubāns. Cīņa par centimetriem”, „Engure. Jūras dāvātais ezers”, „Pieci stāsti par dabu” – tās visas ir viņa veidotas dokumentālas filmas, kas guvušas atzinību gan Latvijā, gan ārpus tās.
Bet Kaspars ir arī viens no tiem cilvēkiem, kas spēj skatīt dziļāk tās lietas, kas notiek mūsu sabiedrībā. Tā 2004.gadā Kaspars Goba pabeidza darbu pie filmas „Seda. Purva ļaudis”. Tas ir stāsts par tādu kā autonomo kūdras racēju republiku Latvijā, kur dzīve iekonservējusies vēl padomju laikos. Viņš stāsta par cilvēkiem un vietām, kas it kā ir mūsu sabiedrībā, bet mēs (ar to es domāju – lielākā daļa Latvijas sabiedrības) viņus nedz redzam, nedz gribam par viņiem zināt.
Vēl viens tāds Kaspara Gobas stāsts – par cilvēkiem, ko Latvijas sabiedrība labprāt nedz gribētu redzēt, nedz zināt, - nāca klajā pavisam nesen. Kaut arī filmas nosaukums skan provocējoši „homo@lv”, stāsts ir ne tik daudz par pašiem homoseksuāļiem, bet gan par mūsu sabiedrību, kas šo homo-tēmu uztver diezgan slimīgi un neadekvāti saasināti. Tas nav propogandas kino. Ja tā būtu – diez vai filmas tapšanas laikā Kaspars iedzīvotos nelabvēļos gan no praidistu, gan antipraidistu puses. Par ko ir filma? Par to, ka mūsu sabiedrībā trūkst šī dialoga, šīs sapratnes par to, ka mums kopā ir jāveido tāda sabiedrība, kurā katrs no mums varētu justies droši, kurā nebūtu neadekvāts naids un kurā politiķi nemanipulētu ar mums un mūsu viedokļiem, kā ar marionetēm.
Zinu, ka šobrīd Goba strādā vēl pie vienas filmas, kas arī, visticamāk, negūs viennozīmīgas sabiedrības urravas. Viņa nākamā filma „Pirmie” būs par pirmajiem bēgļiem, kas palikuši Latvijā, par viņu spēju iedzīvoties vietējā sabiedrībā, kā arī par rasismu, ar ko viņiem regulāri jāsaskaras.
Jā, Kaspars veido filmas par tēmām, kas nav guvušas sabiedrībā viennozīmīgu atbalstu. Tās ir tēmas, kas prasa iedziļināšanos un plašāku skatījumu. Pieļauju, ka Kaspars, veidojot šīs filmas, pats meklē atbildes uz neskaitāmiem jautājumiem, pats cenšas saprast problēmas sakni.
Un te nu ir mans lielais jautājums – vai tādēļ vien, ka tēmas ir jūtīgas, mums vajadzētu izlikties, ka šīs lietas Latvijā nav, vai tās ir nebūtiskas? Tās ir ļoti būtiskas un svarīgas lietas. Tas skar pavisam konkrētu cilvēku dzīves, viņu drošību un pat dzīvību.
Filma „homo@lv” beidzas ar to, ka mācītājs Māris Sants pamet Latviju un pārceļas dzīvot uz valsti, kur viņš ir pasargāts no regulārām naida izpausmēm, diskriminācijas un pat fiziskas izrēķināšanās. Latvija viņam nevar sniegt drošu vidi. Latvijā viņš cieš dēļ tā, kas viņš ir un ko viņš nevar mainīt.
Tāpat arī zinu neskaitāmas ģimenes, kas Latviju ir pametušas tieši rasisma dēļ. No rasisma cieš ne tikai tumšādaini pieaugušie (kas visbiežāk Latvijā ir ieprecējušies), bet arī viņu bērni. Zinu māmiņu, kas pārcēlās uz dzīvi Vācijā, jo viņas tumšādainajam bērnam tieši viņa ādas krāsas dēļ tika darīts pāri bērnudārzā, bet audzinātājas atteicās ne tikai problēmu risināt, bet pat to atzīt. Zinu vairākus skolas vecuma bērnus (tumšādainus, bet Latvijā dzimušus un latviski runājošus), kam pie skolas ir uzbrukts. Zinu, kādu tumšādainu puiku, kuru pat klases audzinātāja ik pa laikam neuzrunā vārdā, bet nosauc viņu par „nēģerpuiku”. Daudzviet pasaulē šīs lietas bija aktuālas 50 gadus atpakaļ. Šobrīd, 21.gadsimtā tas vairs nebūtu iespējams. Bet, šķiet, šajos jautājumos Latvija vēl aizvien dzīvo aiz dzelzs priekškara.
Minoritāšu pārstāvjiem (vienalga – vai tās ir seksuālās, etniskās vai reliģiskās minoritātes) Latvija nevar nodrošināt drošu vidi. Mūsu politiķu attieksme „neko neredzu (un negribu redzēt!), neko nedzirdu (un negribu dzirdēt), neko nezinu (un negribu zināt!)” ne tikai neuzlabos šo cilvēku dzīvi, bet padarīs to vēl smagāku. Tik smagu, ka cilvēki bažās par savu drošību pametīs šo valsti. Tādēļ man šķiet ironiska šī „ziņnešu šaušana” – uzbrukumi tiem cilvēkiem, kas taisa dokumentālo kino par šīm tik aktuālajām problēmām. Ne jau pa ziņnešiem jāšauj, bet gan jārisina šīs problēmas pašā saknē. Runa tak ir par cilvēku dzīvēm, drošību un pat dzīvību!
Nobeigt es gribētu ar mācītāja J. Cālīša bieži pieminēto Klaiva Stēpla Luisa (C.S.Lewis) līdzību par žurkām: ja noejam pagrabā un strauji atveram durvis – mēs tur redzam žurkas. Bet mēs tās žurkas redzam nevis tādēļ, ka durvis atvērtas strauji, bet gan tādēļ, ka TUR IR ŽURKAS! Un, mīlīši, tieši tas pats ir ar filmām par jūtīgām tēmām – tēmas ir jūtīgas nevis tādēļ, ka Goba vai kāds cits par šīm tēmām taisa filmas, bet gan tādēļ, ka tā ir nopietna problēma mūsu sabiedrībā un izlikšanās, ka problēmu neredzam, to neatrisinās!
Vēl par šo tēmu:
Režisors Goba: deputāti demonstrē padomju domāšanu
Māris Zanders: Nepareizā māksla
Kārlis Streips: Par deputātu intelektu
Cik saprotu, šī komisijas sēde nebūtu nekas īpašs, ja vien tajā neizgaismotos pāris kliedzošas patiesības:
- Deputāti sevi uzskata par filmu nozares ekspertiem pat tad, ja apspriežamās filmas nav pat redzējuši;
- Deputātiem šķiet, ka ir tēmas, par ko var taisīt filmas un par ko nē. Un tieši deputāti būs tie, kas noteiks tēmu atbilstību ‘valsts interesēm’.
 |
| Filmas homo@lv plakāts |
Domāju, ka nav pat vērts iedziļināties Rībenas kundzes praksē „книгу не читал, но мнение имею” (tulk. no krievu val. „grāmatu lasījis neesmu, bet viedoklis man ir”). Šī attieksme tik vien kā liek žēli nopūsties, jo nav grūti iedomāties kā šī deputāte pieņem likumus: visticamāk arī – nav pat izlasījusi, bet viedoklis viņai par to ir un zina kā par to balsot. Dēļ tādiem deputātiem jau mums valsts ir tur, kur ir.
Manā ieskatā daudz būtiskāks ir jautājums ir – vai patiesi tēmas par ko Kaspars Goba veido filmas (tajā skaitā par Latvijas sabiedrības attieksmi pret kādu konkrētu minoritātes grupu) – ir tik mazsvarīgas, lai par to neveidotu filmas?
Man ir tā laime pazīt Kasparu Gobu personīgi un ne reizi vien esmu redzējusi kā top viņa filmas. Es no visas sirds uzskatu, ka Kaspars Goba ir ne vien talantīgs dokumentālo filmu autors, bet viņam arī piemīt īpašs talants ar sirdi saskatīt tās Latvijai aktuālās lietas, kas ir ļoti jūtīgas un par kurām daudzi izvairās runāt vai diskutēt.
Kaspars pirmkārt ir biologs, tādēļ liela daļa viņa filmas ir par dabu: „Lubāns. Cīņa par centimetriem”, „Engure. Jūras dāvātais ezers”, „Pieci stāsti par dabu” – tās visas ir viņa veidotas dokumentālas filmas, kas guvušas atzinību gan Latvijā, gan ārpus tās.
 |
| No labās - es, Kaspars Goba, Rūta Lazdiņa un māc.Juris Cālītis 2004.gada vasarā, Zvanniekos |
Vēl viens tāds Kaspara Gobas stāsts – par cilvēkiem, ko Latvijas sabiedrība labprāt nedz gribētu redzēt, nedz zināt, - nāca klajā pavisam nesen. Kaut arī filmas nosaukums skan provocējoši „homo@lv”, stāsts ir ne tik daudz par pašiem homoseksuāļiem, bet gan par mūsu sabiedrību, kas šo homo-tēmu uztver diezgan slimīgi un neadekvāti saasināti. Tas nav propogandas kino. Ja tā būtu – diez vai filmas tapšanas laikā Kaspars iedzīvotos nelabvēļos gan no praidistu, gan antipraidistu puses. Par ko ir filma? Par to, ka mūsu sabiedrībā trūkst šī dialoga, šīs sapratnes par to, ka mums kopā ir jāveido tāda sabiedrība, kurā katrs no mums varētu justies droši, kurā nebūtu neadekvāts naids un kurā politiķi nemanipulētu ar mums un mūsu viedokļiem, kā ar marionetēm.
Zinu, ka šobrīd Goba strādā vēl pie vienas filmas, kas arī, visticamāk, negūs viennozīmīgas sabiedrības urravas. Viņa nākamā filma „Pirmie” būs par pirmajiem bēgļiem, kas palikuši Latvijā, par viņu spēju iedzīvoties vietējā sabiedrībā, kā arī par rasismu, ar ko viņiem regulāri jāsaskaras.
Jā, Kaspars veido filmas par tēmām, kas nav guvušas sabiedrībā viennozīmīgu atbalstu. Tās ir tēmas, kas prasa iedziļināšanos un plašāku skatījumu. Pieļauju, ka Kaspars, veidojot šīs filmas, pats meklē atbildes uz neskaitāmiem jautājumiem, pats cenšas saprast problēmas sakni.
Un te nu ir mans lielais jautājums – vai tādēļ vien, ka tēmas ir jūtīgas, mums vajadzētu izlikties, ka šīs lietas Latvijā nav, vai tās ir nebūtiskas? Tās ir ļoti būtiskas un svarīgas lietas. Tas skar pavisam konkrētu cilvēku dzīves, viņu drošību un pat dzīvību.
 | ||
| Māris Sants un es 2010.gada 2.okt., Londonā, īsi pēc tam, kad abi bijām nobalsojuši par Vienotību, tātad, arī par Ingunu Rībenu |
Tāpat arī zinu neskaitāmas ģimenes, kas Latviju ir pametušas tieši rasisma dēļ. No rasisma cieš ne tikai tumšādaini pieaugušie (kas visbiežāk Latvijā ir ieprecējušies), bet arī viņu bērni. Zinu māmiņu, kas pārcēlās uz dzīvi Vācijā, jo viņas tumšādainajam bērnam tieši viņa ādas krāsas dēļ tika darīts pāri bērnudārzā, bet audzinātājas atteicās ne tikai problēmu risināt, bet pat to atzīt. Zinu vairākus skolas vecuma bērnus (tumšādainus, bet Latvijā dzimušus un latviski runājošus), kam pie skolas ir uzbrukts. Zinu, kādu tumšādainu puiku, kuru pat klases audzinātāja ik pa laikam neuzrunā vārdā, bet nosauc viņu par „nēģerpuiku”. Daudzviet pasaulē šīs lietas bija aktuālas 50 gadus atpakaļ. Šobrīd, 21.gadsimtā tas vairs nebūtu iespējams. Bet, šķiet, šajos jautājumos Latvija vēl aizvien dzīvo aiz dzelzs priekškara.
Minoritāšu pārstāvjiem (vienalga – vai tās ir seksuālās, etniskās vai reliģiskās minoritātes) Latvija nevar nodrošināt drošu vidi. Mūsu politiķu attieksme „neko neredzu (un negribu redzēt!), neko nedzirdu (un negribu dzirdēt), neko nezinu (un negribu zināt!)” ne tikai neuzlabos šo cilvēku dzīvi, bet padarīs to vēl smagāku. Tik smagu, ka cilvēki bažās par savu drošību pametīs šo valsti. Tādēļ man šķiet ironiska šī „ziņnešu šaušana” – uzbrukumi tiem cilvēkiem, kas taisa dokumentālo kino par šīm tik aktuālajām problēmām. Ne jau pa ziņnešiem jāšauj, bet gan jārisina šīs problēmas pašā saknē. Runa tak ir par cilvēku dzīvēm, drošību un pat dzīvību!
Nobeigt es gribētu ar mācītāja J. Cālīša bieži pieminēto Klaiva Stēpla Luisa (C.S.Lewis) līdzību par žurkām: ja noejam pagrabā un strauji atveram durvis – mēs tur redzam žurkas. Bet mēs tās žurkas redzam nevis tādēļ, ka durvis atvērtas strauji, bet gan tādēļ, ka TUR IR ŽURKAS! Un, mīlīši, tieši tas pats ir ar filmām par jūtīgām tēmām – tēmas ir jūtīgas nevis tādēļ, ka Goba vai kāds cits par šīm tēmām taisa filmas, bet gan tādēļ, ka tā ir nopietna problēma mūsu sabiedrībā un izlikšanās, ka problēmu neredzam, to neatrisinās!
Vēl par šo tēmu:
Režisors Goba: deputāti demonstrē padomju domāšanu
Māris Zanders: Nepareizā māksla
Kārlis Streips: Par deputātu intelektu
Ja kādam vēl nav bijusi iespēja šo filmu noskatīties - no 10.februāra to atkal rādīs K Sunī.
AtbildētDzēstBet tie, kas dzīvo tuvāk Berlīnei, var doties šo filmu skatīties Berlīnes filmu festivālā!
A tiem, kas nedzīvo ne Rīgā, ne Berlīnē, filma ir arī torrentos - http://torrentz.eu/151ae082631467fb7059ad6f150dd8fb896c566f
AtbildētDzēstCeru, ka neiebilsti pret pirātisma propagandu, bet citādi šo filmu grūti redzēt.
Bet es ar tieši par to pašu cepos šo ziņu izlasot. Tā deputātu diskusija izklausās ne pēc politiķu diskusijas, bet pēc tādas sarunas pie kapusvētku galda, kad visi jau manāmi iereibuši. Sakaunējos.
Līdzību par žurkām atcerēšos. Ļoti laba!