Starptautiskās Sieviešu dienas dažādās nozīmes

Pēdējās nedēļas pagājušas ļoti sievišķīgā zīmē – vakar, 18.martā apritēja tieši 100 gadi, kopš pasaule pirmoreiz svinēja Starptautisko Sieviešu dienu. Vērojot un piedaloties daudzajos Starptautiskās Sieviešu dienas pasākumos Lielbritānijā, man nācās atzīt, ka tie būtiski atšķiras no tiem pasākumiem, pie kādiem biju radusi augot postpadomju telpā.

Postpadomju kultūras telpā sieviešu dienas svinības vairāk asociējas ar ziedu dāvināšanu (tas ir, vismaz vienreiz gadā ir tā diena, kad sievietes ir ‘pelnījušas’ uzmanības apliecinājumus), turpretim Lielbritānijā vairāk tiek runāts par dzimumu līdztiesību, sieviešu politiskām, sociālām un ekonomiskām tiesībām, diskrimināciju un citām ar to saistītām lietām.

Te nu jāpiedomā – kuram tad ir taisnība? Kādēļ tik atšķirīga šo svētku izpratne? Kurš novirzījies ‘no ceļa’?

Ja ielūkojamies vēsturē, tad redzam, ka starptautiskā sieviešu diena izveidojās nevis kā sieviešu sumināšanas vai sievietības slavināšanas diena, bet gluži pretēji – kā sieviešu pieteikts protests par viņu tiesību neievērošanu. Kaut arī aktīva sieviešu politisko un ekonomisko tiesību aizstāvība tika uzsākta 18.gadsimtā, tomēr tikai 19.gadsimta beigās, t.i., 1893.gadā Jaunzēlande bija pirmā valsts, kas atzina sieviešu politiskās tiesības, dodot viņām tiesības piedalīties vispārējās vēlēšanās. Eiropā sieviešu tiesības piedalīties vēlēšanās sāka atzīt tikai 20.gadsimta pašā sākumā – Somijā sievietes vēlēšanu tiesības ieguva 1907.gadā, Norvēģijā – 1913.gadā, Dānijā – 1915.gadā (kā redzams, Starptautiskā Sieviešu dienas tradīcija tika iedibināta šajā posmā – 1911.gadā). Starptautiski sieviešu tiesiskā vienlīdzība, politiskās, sociālās un ekonomiskās tiesības tika nostiprinātas tikai 1948.gadā līdz ar Apvienoto Nāciju Vispārējās Cilvēktiesību deklarācijas pieņemšanu. Arī ar deklarācijas pieņemšanu vien nebija gana un problēma netika atrisināta, jo daudzās valstīs bija nepieciešami vēl gadu desmiti, lai šīs tiesības atzītu savās valstīs. Tā piemēram, Omānā sievietes pie vēlēšanu urnām varēja doties tikai sākot ar 2003.gadu, bet Kuveitā – tikai ar 2005.gadu.

Ko šie skaitļi rāda? Tikai to, ka sieviešu politisko, sociālo un ekonomisko tiesību attīstība dažādās valstīs ir atšķirīga. Idejas, kas 20.gadsimta sākumā bija iemesls Starptautiskās Sieviešu dienas tradīcijas iedibināšanai, vēl aizvien ir aktuālas. Sievietes daudzviet pasaulē vēl aizvien nevar būt tiesiski vienlīdzīgas. Daudzviet sievietēm ir liegts izglītoties vai strādāt algotu darbu. Daudzviet sievietēm nav iespējams īstenot savus sapņus, tiek likti šķēršļi viņu izaugsmei un karjerai, viņu darbs ir daudz zemāk atalgots.

Un te es nerunāju tikai par kādām tālām zemēm. Tas notiek arī Latvijā. Šobrīd Augstākās tiesas Senāta plauktos guļ un savu izskatīšanu gaida kādas sievietes diskriminācijas lieta. Šo sievieti darba devējs (valsts iestāde) ar viltīgām manipulācijām izlēma neņemt atpakaļ darbā pēc bērna kopšanas atvaļinājuma. Esmu sekojusi līdzi šai lietai kopš pašiem pirmsākumiem, un man jāatzīst, ka Latvijas tiesām diskriminācijas lietas ir kā karsti kartupeļi – ne apēst, ne ārā spļaut. Tā pirmā instance iemanījās izspriest tiesu (kaut arī pozitīvu cietušajai) ne ar vienu vārdu nepieminot diskrimināciju, bet apgabaltiesa izlēma, ka atšķirībā no parastiem darbiniekiem, uz valsts ierēdņiem neattiecas starptautiskie un Eiropas Savienības regulējumi par sieviešu tiesību aizsardzību (kas skaidri nosaka, ka gadījums, ja sievietei netiek nodrošināta atgriešanās darbā pēc bērna kopšanas atvaļinājuma, pats par sevi uzskatāms par dzimumu diskrimināciju). Tagad nu nekas cits neatliek, kā gaidīt AT Senāta bezgalīgajā rindā uz lietas izskatīšanu un cerēt, ka beidzot kāds skaidri un gaiši pateiks – arī Latvijā sievietes vēl aizvien tiek diskriminētas un tas nav pieļaujami demokrātiskā valstī.

Kamēr arī Latvijā dzimumu līdztiesība nav pilnībā nodrošināta, tikmēr es aicinu visus vīriešus neaizrauties ar masveidīgu ziedu iepirkšanu un dāvināšanu reizi gadā, bet gan visu cauru gadu cienīt sievietes, nodrošināt viņām vienlīdzīgas tiesības uz izaugsmi un karjeru, un neliegt viņām iespēju atgriezties darbā pēc bērnu kopšanas atvaļinājuma. Galā un beigās - sievietes ziedus ir pelnījušas daudz biežāk nekā reizi gadā! :)
Bet visām Starptautiskās Sieviešu dienas svinētājām Latvijā es vēlos atgādināt – tā diena nav par tulpēm vai par sievietību, tā diena ir par ko daudz, daudz lielāku un būtiskāku – par sieviešu tiesībām.

...un varu tikai pievienoties jurista Andra Tauriņa 8.marta tvītam: "Tad kad vīrieši sāks ņemt atpakaļ darbā sievietes pēc bērnu kopšanas atvaļinājuma, tad viņiem būs morālas tiesības dzert 8.martā."