Rīga māmiņas acīm - iespējamā vai neiespējamā misija?

Ir pagājuši nedaudz vairāk kā divi gadi, kopš neesmu blogojusi. Kopš tā laika daudz kas ir manā dzīvē noticis un izmainījies. Dzīve ir ritējusi tieši tik strauji, ka blogošanai nav pieticis laika. Svarīgākais – kopš pagājušā gada oktobra esmu kļuvusi par māmiņu burvīgam puisēnam.

Īsi pirms Lieldienām mums ar dēlēnu bija pirmā ciemošanās reize Latvijā. Tur piedzīvotais arī bija pamudinājums šim bloga ierakstam.

Jau paredzēdama, ka uz Rīgu došos ar bērnu ratiem un man diezgan daudz laika būs jāpavada Rīgas centrā, tiekoties ar dažādiem cilvēkiem, es jau laikus Tviterī apjautājos, lai cilvēki iesaka man bērniem draudzīgas vietas, proti, tādas, kurās var viegli piekļūt ar bērnu ratiņiem un kur būtu nodrošināta vieta bērnu autiņu pārtīšanai, barošanai ar krūti utt. Uz manu jautājumu atsaucās divi – Jānis Roze man ieteica virkni lielveikalus, t.sk. Galeriju Rīga, Tirdzniecības centrus Origo, Mols, Alfa un Spice, bet Krista Baumane man ieteica muzeju Rīgas Birža. Līdz muzejam diemžēl tā arī netiku, bet pāris tirdzniecības centrus gan izdevās iemēģināt. Arī daudzas citas vietas. Secinājumi skarbi:

1. Viegli pierast pie vieglas dzīves. Dzīve Lielbritānijā (un konkrēti Noričā) ir mani izlutinājusi. Līdz šim bez problēmām ar bērnu ratos esmu dzīvojusies caurām dienām pa pilsētu – gandrīz vienmēr visur ir padomāts par piekļuvi (gan māmiņām ar ratiem, gan invalīdiem), vienmēr ir bijis kur bērnu pabarot un arī pārģērbt (ir gan speciālas krūts barošanas istabas, gan pārtinamās istabas, gan nodrošinātas vietas bērnu ēdiena un pudelīšu uzsildīšanai). Un tas neaprobežojas tikai ar lielveikaliem, tas attiecināms ir uz  jebkuru sabiedrisku vietu: valsts un pašvaldību iestādēm, bibliotēkām, veikaliem, kafejnīcām, restorāniem...
2. Rīga diemžēl nav bēbīšiem un māmiņām draudzīga vieta (labā ziņa – Rīgai ir vieta izaugsmei!). Es domāju infrastruktūras, ne cilvēku ziņā. Bez laipniem un atsaucīgiem līdzcilvēkiem māmiņām Rīgā iespējas pārvietoties gandrīz vispār nebūtu. Tādēļ paldies visiem, kas palīdzēja!
3. Visas Rīgas māmiņas, kuras uzdrošinās būt mobilas, ir pelnījušas ordeni!

Bet tagad par visu pēc kārtas:

Trepes, trepītes... un lifti...

Bija sarunāts, ka Rīgā paliksim pie manas draudzenes, kura dzīvo pavisam parastā Rīgas daudzdzīvokļu mājā. Man atmiņā bija, ka tajā mājā ir lifts, tādēļ tā likās ļoti laba izvēle.

Izrādās, ka lifta esamība pati par sevi vēl nenozīmē, ka tas ir parocīgs izmantošanai. Visupirms jau pārsteigums bija pie mājas ieejas – izrādās, lai mājā iekļūtu, vispirms ir jātiek augšā pa nieka 6 pakāpieniem. Tālāk nācās atklāt, ka patiesībā lifts ir nevis no stāva uz stāvu, bet gan apstājas starp stāviem. Arī tā vēl būtu pusbēda. Pats interesantākais bija tas, ka mūsu ratiņi bija par platu, lai tai liftā vispār iekļūtu. Tā nu katru dienu došanās ārā un atpakaļ man bija īsti spēka un izveicības vingrinājumi: nēsājot bērnu + ratus + somas augšā un lejā uz trešo stāvu (un labi, ka tikai trešo!).

Lai nu kā man gāja ar trešo stāvu, apbrīnu man izraisa tā mana draudzene, kura ar diviem maziem bērniem (un trešo puncī) dzīvo 6.stāvā tādai Rīgas centra mājai, kur ne tikai nav lifta, bet kur ir arī augstie griesti. Uh, malace!

Manas pirmās dienas plānojums mani izveda cauri tā saucamam Miera parkam jeb Jēkaba un Pokrova kapiem (pie Miera un Klusās ielām). Tas, ka atšķirībā no citiem Rīgas parkiem, šim ietves nebija tīrītas, mani pat īpaši nepārsteidza. Arī te uz Britu salas neviens neniekojas ar sniega tīrīšanu un gaida, kamēr tas pats nokusīs (tikai te, UK, tas notiek daudz ātrāk, nekā arktiskajā Latvijā). Toties mani pārsteidza fakts, ka pat iekļūšanai un izkļūšanai no parka visi ir laipni gaidīti izmanot............... (3x varat minēt!)..... Jā! Trepītes! Nu vai nav jauka doma?!? :)

 Sabiedriskais transports

Pievarējusi trepītes un caur sniega vaļņiem izspraukusies, gribēju paspēt uz slaveno zemās grīdas tramvaju, kas bija redzams iztālēm tuvojamies. Bet kas tev deva? Klusās ielas sākumā gājēju pārejas nav, auto satiksme ir tieši tik intensīva, ka uz drošu ceļu šķērsošanu bija jāgaida tieši tik ilgi, ka uz tramvaju nepaspēt! Tas bija lieks atgādinājums man, ka Rīga nav nekāda Noriča, kur autovadītāji, redzot kājāmgājējus gribam šķērsot ielu, vienkārši mēdz apstāties un tos palaist. Ne tādēļ, ka to prasa noteikumi, bet tāpat vien, pieklājības pēc. 

Nu neko... lai gaidot nākamo tramvaju nebūtu jāsalst pieturā, gāju uz nākamo pieturu.

Nonākot Ēveles ielas pieturā redzu, ka nākamais sabiedriskais transports centra virzienā ir nevis tramvajs, bet autobuss, esmu apņēmības pilna izmantot to. Neba nu pirmo vai pēdējo reizi ar ratiem pilsētas autobusā braukšu. Bet kas tev deva?! Autobusa šoferis iemanījās pieturai piebraukt tieši tā, ka iekļūšana autobusā bija vienkārši neiespējama. Proti, Ēveles ielā trotuārs salīdzinājumā ar brauktuves daļu ir diezgan augsts - nu ~30cm (ja ne vairāk!) – aptuveni tik pat, cik augstu ir autobusa un zemās grīdas tramvaja grīda. Tik vien, ka autobuss apstājās vismaz kādu ½ metru no šī trotuāra, kā rezultātā – tas bija par tālu, lai ar ratiem vienkārši „iebrauktu” autobusā, bet par tuvu, lai es varētu ratus nolikt lejā uz brauktuves un tad iecelt iekšā autobusā. Nu neko – autobuss devās centra virzienā bez manis. Labi, ka zemajam tramvajam nav tādas iespējas nostāties pārāk tālu no trotuāra. :) Tā nu sagaidījusi slaveno zemās grīdas tramvaju, devos centra virzienā. Izkļūšana no tramvaja Brīvības ielas pieturā gan bija nedaudz nervu kutinoša, jo tur vairs augstie trotuāri nebija, un rati no tramvaja bija jāizceļ visā tā augstumā, bet lielie cilvēku pūļi, kas ar elkoņiem centās izkarot savu iekļūšanu un izkļūšanu no tramvaja, panāca to, ka rati man sasvērās un bērns gandrīz no ratiem izvēlās ārā. Labi, ka viss beidzās labi!

Tā nu es pamazām sāku apgūt Rīgas sabiedrisko transportu – atklāju, ka vēl aizvien ne visi trolejbusi un autobusi ir ar zemajām grīdām, par atsevišķām tramvaju līnijām (4., 5., 10.tramvajs) nemaz nerunājot. Tāpat arī bieži nācās atskārt, ka sabiedriskais transports ir tieši tik pārpildīts, ka māmiņai ar ratiem tur vispār nav kur iespraukties.

Secināju, ka vairāk kā nedēļu esot Rīgā un intensīvi izmantojot sabiedrisko transportu, tikai divas reizes autobusa un trolejbusa šoferīši „nolaida” grīdu zemāk, lai ar ratiem būtu vieglāk iekāpt (salīdzinājumam – sešu mēnešu laikā Noričā labi ja divas reizes tas nav izdarīts!). Un tās pogas, kurā norādīti ratiņi, spiešana sabiedriskajā transportā man vēl aizvien ir neskaidra mistērija – spied vai nespied, no tā pilnīgi nekas nemainās. (Gribu pie viena arī piebilst: reiz trolejbusā braucu kopā ar kādu invalīdu, kurš piespieda invalīdiem domāto pogu un smagi nopūtās: „nu jā, atkal nestrādā!”. Tad nu es aizgāju līdz šoferītim un aprādīju, ka poga nestrādā, bet cilvēkam ir jāizkāpj. Kaut arī šoferīša dzelžainā sejas izteiksme nenoliedzami vēstīja: „kā tu uzdrošinies mani traucēt?”, tomēr rezultāts bija sasniegts un invalīdiem paredzētā nobrauktuve tika izlaista!)

 Tikšanās vietas

Tā kā neko daudz tviterī neuzzināju par bērniem draudzīgām vietām, tad man nācās runāt randiņus vietās, kuras kaut kādu iemeslu dēļ man šķita, ka varētu būt bērniem draudzīgas. Tā nu sanāca, ka es iepirkos šajos pieņēmumos un aplauzos ne reizi vien.

Laikam jau Lido Krasta atpūtas centra dēļ man bija radies maldīgs pieņēmums, ka šis uzņēmums nu gan ir ģimenēm un bērniem draudzīgs un šī iemesla dēļ vienu no saviem pirmajiem randiņiem biju sarunājusi Lido Vērmanītis. To, cik šis pieņēmums ir maldīgs, atskārtu jau pie ieejas durvīm, redzot, ka pirms vispār tur iekļūt, man ir jāpārvar 3 brangi pakāpieni. Bet nu neko, iekšā kaut kā tiku un ēdienu ar dzimtenes garšu arī dabūju. Viss bija jauki līdz mirklim, kad uznāca spiedīga vajadzība apmainīt bērnam autiņus. Tad nu izrādījās, ka tualetes ir tikai pagrabstāvā. Kaut arī mani sapusdienošanas biedri bija ar mieru ratiņus pieskatīt, tomēr arī tas nebija risinājums. Izrādās, ka bērnu pārtinamās virsmas šajās tualetēs vispār nav. Tas vienīgais plauktiņš, kas tur bija piestiprināts ar divām apšaubāma stipruma skrūvēm, bija domāts maksimums, tualetes papīra ruļļu turēšanai. Savu bērnu es uz tāda plaukta neliktu nekādā gadījumā. Arī tualetes grīda bija tieši tik netīra, lai nebūtu ne mazākās vēlmes to izmantot sava bērna pārtīšanai. Kad par autiņu apmainīšanas iespējām apjautājos personālam, visi raustīja plecus un teica, ka māmiņas ar bērniem pie viņiem nākot tik reti, ka līdz šim nav bijusi tāda nepieciešamība. Var jau būt, ka tādēļ arī nenāk, jo zina, ka ne te iekļūt var pienācīgi, ne autiņus kur apmainīt.

Tā nu biju vīlusies Lido Vērmanītis, steidzami apsvēru dažādus variantus, kur nu noteikti bija jābūt iespējām apmainīt bērnam autiņus. Izvēle krita uz to McDonald’s, kas blakus Brīvības piemineklim.

Gods, kam gods, šai vietā bija pat vieta, kas paredzēta uzbraukšanai ar ratiņiem. Īpaši ērta, ņemot vērā to, kā veras durvis, jau tā nebija, bet nu... salīdzinājumā ar citām vietām – sūdzēties par to būtu grēks! Veiksmīgi iekļuvusi McDonald’s, secinu – aha! Tualetes ir tikai un vienīgi otrajā stāvā. Lifta nav. Kāds personāla pārstāvis, ar ļoti trauslu miesas uzbūvi, piedāvājās palīdzēt man ratus uznest. Protams, paldies viņam par piedāvājumu! Labi, ka mans vīra kungs bija netālu un varēja man doties palīgā misijā „apmainām bērnam autiņus”. Laimīgi nokļuvusi līdz tualetēm, vēl laimīgāka es biju, ieraugot, ka tur patiesi arī ir bērna pārtinamā virsma. Tāda ļodzīga, bet ir! Tik vien, ka to atverot, pilnīgi neviens tualešu apmeklētājs netiek klāt pie izlietnēm, kamēr vien es bērnu pārģērbju (cik labi būt visu uzmanības centrā!). Lai nodrošinātos pret pārtinamās virsmas ļodzīgumu, es to meistarīgi atstutēju pret savu vēderu un darīju kas darāms. Nezinu vai tas bija domāts nolūkā bērnu sasildīt, vai arī vienkārši jautrības labad, bet visu to laiku, kamēr mainīju autiņus, bija ieslēdzies roku žāvējamais aparāts, kas intensīvi karsēja man muguru. Nu jā... bet nevar tak sūdzēties par tādiem niekiem! Galvenais, ka bija kur bērnu pārtīt!

Tā nu mācoties no kļūdām, nolēmu sekot Jāņa Rozes padomam un turpmāk randiņus centos sarunāt kādos lielveikalos. Tā nu kādu citu randiņu biju sarunājusi Galerijā Centrs, maldīgi domājot, ka tur vēl ir Double Coffee. Izrādās, ka jaunatvērtais H&M tos ir izēdis no vietas un viņu tur vairs nav. Tad nu tikšanos pārcēlām uz lejas stāvā esošo picēriju. Pilnam priekam, pirmajā stāvā tur brīvu galdiņu nebija. Vietas ir tikai pagrabstāvā. Arī tur lifta nav. Nu neko, kopīgiem spēkiem ratus nonesām uz pagrabstāvu un centāmies atrast tādu brīvu galdu, lai pēc iespējas netraucētu pārējo apmeklētāju plūsmai. Viegli nebija, bet izdevās. Apmeklējot picērijas tualetes pagrabstāvā, nācās secināt, ka arī tur nekā piemērota bērnu pārtīšanai nebija. Bet labi, vismaz, ka pāris stāvus augstāk ir lielveikala nodrošinātās telpas bērnu pārtīšanai. Nu vismaz zīmes par to liecināja, ka tādas ir. Šoreiz tās izmantot man nevajadzēja.

Arī visi TC Origo sarunātie randiņi noritēja bez starpgadījumiem.

Vienīgi TC Domina ieeja ar ratiem no Brīvības ielas puses bija nedaudz jautra – ja kāpnes bija cītīgi notīrītas no naktī sasnigušā sniega, tad ratiņu uzbrauktuvi klāja skaista sniega sega. Un pat pievārējot šo šķērsli un nokļūstot iekšā mani samulsināja tas, ka man tomēr bija jāizmanto trepes, lai tiku tālāk. Taisnības labad jāatzīmē, ka mirklī, kad biju tikusi jau līdz pēdējam pakāpienam, kāds cits veikala apmeklētājs man laipni parādīja, ka patiesībā tur stūrī aiz Gam Bei tomēr ir rampa, kas paredzēta ratiņiem. Nezinātājam to tā vienkārši pamanīt nebija iespējams, bet nu turpmāk zināšu!

...un jā... tā smaka, kas bija TC Domina bērnu pārtinamajās telpās, bija tik neciešama, ka bērnu pārtinu raķetes ātrumā, bet barošanai nolikto krēslu gan neizmantoju, tā vietā izvēlējos bērnu barot publiskākā vietā, kādā no kafejnīcām.

Tikšanās ar draudzeni. Arī māmiņu ar mazuli un ratiem.

Lielu jautrību man sagādāja tas, kā mēs centāmies saorganizēt tikšanos ar kādu manu draudzeni, kas arī ir māmiņa ar mazuli. Viņa dzīvo Imantā un izrādās, ka kopš bērna piedzimšanas (3.5 mēnešus) viņa Rīgas centrā bez auto nav bijusi. Tādu vai citu iemeslu dēļ šoreiz viņa auto nevarēja izmantot. Bet uzzinot, ka es pa Rīgu pārvietojos ar ratiem un sabiedrisko transportu, arī viņa nolēma riskēt un pieņemt šo izaicinājumu.

Ilgi apspriežoties, nācās secināt, ka Imantā viņai nebūs neviens, kas dienas vidū varētu viņai aiziet līdzi un palīdzēt iekāpt 4.tramvajā, tas ir, tajā līnijā, kurā vēl nekursē zemās grīdas tramvaji. Bet uz labu laimi un līdzbraucēju žēlastību vien bija bail paļauties. Nedaudz apspriežoties, viņa ieminējās, ka viņa uz centru varot doties arī ar autobusu, kas viņu var aizvest līdz Stockmann.

Tā kā Rīgas tuneļi man līdz šim ir bijuši kā tādi bubuļi, tad nu līdz šim biju no tiem izvairījusies. Veiksmīgā kārtā biju pie Origo un nolēmu, ka pirms mana draudzene kāpj autobusā, man tomēr būtu jāaiziet un jāizpēta, vai un kā viņa ar ratiem var kaut kur nokļūt.

Kaut arī visos tuneļos virs trepēm ir arī ratiem paredzētas sliedītes (relītes), tomēr jāsecina, ka diez ko praktiskas tās nav. Tā nu manu ratu priekšējie riteņi bija par šauru, lai uz tām vispār uzbrauktu. Pakaļējie riteņi tik tikko sniedzās paredzēto sliedīšu platumā, tomēr izrādījās, ka sliedīšu malas bija par augstu – tās ieķērās ratu riteņos un nekāda nobraukšana vai uzbraukšana nebija iespējama. Taisnības labad jāatzīmē, ka līdzās bija arī gādīgi un spēcīgi puiši, kuri tūdaļ piedāvājās: „помощь?” Un man bija kautri jāatvainojas, ka šoreiz es tikai testēju iespējas.

Tā nu, secinādama, ka sliedītes virs trepēm izmantojamas nav, es priekā pamanīju, ka tur tak ir lifts! Skaists, plašs lifts, kas var mani nolaist lejā un uzcelt augšā. Un jau no attāluma redzams, ka tāds pat lifts ir arī Stockmann ielas pusē! Pilnam priekam nosecināju arī, ka lifts pat nebija aizslēgts un bija pieejams apmeklētājiem. Iekāpjot liftā cītīgi izlasu lietošanas instrukciju un cenšos tai sekot. Diemžēl - spiežu kuru pogu gribu – nekas nestrādā (kā vēlāk man stāstīja citas mammas – šis lifts jau kādu gadu vismaz nestrādājot)! 

Novērtējusi situāciju zvanu savai draudzenei, lai apspriestu citus variantus viņas ceļošanai. Apspriedāmies un secinājām, ka izkāpšana iepriekšējā pieturā (pie Akmens tilta) arī nelīdzēs, jo arī tur ir jādodas cauri tuneļiem. Un arī tur ir tādas pat nelietojamas sliedītes. Tad nu nekas cits neatlika, kā viņai uz centru doties ar citu autobusu un satikšanās vietu sarunājām pie Mākslas akadēmijas. Arī tur viss negāja pēc plāna. Nepietika ar to vien, ka autobuss kavēja (vai vienkārši kursēja pēc sev vien zināma grafika, kas nesakrīt ar publiski pieejamo). Saņēmu no draudzenes īsziņu: „Esam iekšā un es maldījos, ka autobusos var normāli tikt iekšā... gatavo kameru, kad kāpšu ārā! :)” nu tāda bija viņas ārā kāpšana:

...nu neko, kaut ar piedzīvojumiem, tomēr satikušās bijām. Viņa ir bez gala priecīga, ka es viņu esmu iedrošinājusi, ka viņa ar ratiem līdz centram tomēr var nokļūt.

Manu piedāvājumu tusēt pa lielveikaliem, un konkrēti, pa Galeriju Rīga, viņa noraidīja, sakot, ka vajag tak izprovēt kādas hipsterīgākas vietas. Viņas priekšlikums bija doties uz Kūkotavu vai La Kannu Tērbatas ielā. Ieraugot stāvās Kūkotavas trepes, izvēle krita par labu La Kannai. Turklāt La Kannu kā bērniem draudzīgu vietu bija ieteikusi kāda cita mana draudzene (viņai gan pašai bērnu vēl nav, tādēļ viņas spriedumi bija galvenokārt balstīti nevis praktiskumā, bet gan tajā, ka, viņasprāt, publika tur parasti ir tāda, kurai nav iebildumu arī pret maziem bērniem). Gādīgi garāmgājēji mums pat durvis pieturēja, kamēr mēs abas ar ratiem tikām iekšā (pārvarot tikai vienu pakāpienu!). Paldies viņiem par atsaucību! La Kanna bija tiešām mīlīga vieta un ēdiens ļoti garšīgs. Apkārtējie arī neiebilda, ka mēs abas iemanījāmies mazos pabarot ar krūti. Vienīgais – labi gan, ka nebija nepieciešamība bērniem autiņus pārtīt, jo tādas iespējas gan tur nebija. Savukārt bērnus saģērbt mēs veiksmīgi iemanījāmies uz galdiņa, blakus vīna pudelēm. :)

Līdzīgu pretimnākšanu no garāmgājēju puses (pieturot durvis un palīdzot tikt iekšā), es izbaudīju arī pie Gustava beķerejas uz Tērbatas ielas. Paldies visiem palīdzētājiem!

 

Nesasniedzamie augstumi – valsts iestādes

Kā tas mēdz gadīties, pirms valsts iestādes apmeklējuma man vajadzēja kādu dokumentu sagatavot rakstveidā, izdrukāt un iesniegt. Ar dokumenta sagatavošanu problēmu nebija, bet ar izprintēšanu gan. Talkā bija jāaicina jau kopš studiju laikiem zināmais CopyPro uz Raiņa bulvāra. Arī uz turieni, nu jau kā ierasts, devos ar visu bērnu un ratiņiem. Kaut arī CopyPro durvis rotā jauka uzlīme, ka šī ir suņiem draudzīga vieta, to pašu diez vai var teikt par māmiņām ar ratiņiem. Lai līdz šīm durvīm nokļūtu, ir jāpievārē seši augsti pakāpieni. Kad nu saviem spēkiem biju tikusi līdz pēdējam pakāpienam, cauri logam manu cīniņu bija pamanījusi kāda darbiniece un steidzās man palīgā. Ja ratiņu celšanai vairs palīdzīgu roku vairs nevajadzēja, tad vismaz paldies par durvju atvēršanu! Sieviete bija arī ļoti laipna un piedāvājās man palīdzēt arī promejot. Diemžēl otrajā reizē, kad apmeklēju šo uzņēmumu, izpalīdzīgā sieviete darbā nebija un ar tikšanu pa trepēm augšā un lejā bija jānoņemas man vienai.

Bet lai nu kādas šķita CopyPro trepes, tas ir tīrais nieks, salīdzinājumā ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi (PMLP) Alunāna ielā. Tur man bija jākārto dēlam pasi. Jau piesakot vizīti bija zināms, ka pase ir domāta zīdainim, līdz ar to, loģiski, ka es tur ieradīšos ar visu mazo. Bet neskatoties uz to, mūsu tikšanās vieta noteikta iestādes otrajā stāvā. Visas iepriekšējās reizes esmu tur bijusi vēl pirms kļuvu par māti, līdz ar to nekad nebiju pievērsusi uzmanību, cik sarežģīta šī misija man var izrādīties.

Jau ierodoties pie iestādes durvīm jutos aplaimota – pirmie divi pakāpieni ir vēl pirms ir iespēja atvērt durvis. Tūdaļ aiz durvīm vēl pāris pakāpieni... līdz nākamām durvīm un... nākamām trepēm...

Tavu laimi! Jau pie pašas ieejas bija kāds jauks puisis, kurš laipni piedāvājās: „помощь?”. Šī nu nebija tā reize, kad kautrēties un teicu, ka es būtu pateicīga, ja viņš patiesi palīdzētu. Tik vien, ka puisis diez vai uzreiz aptvēra cik augstu viņam tie rati būs jānes. Tā nu ar ratiem neveikli steberēdama pa trepēm augšup, nebeidzu vien viņam pateikties par viņa laipnību un atvainoties par to, ka izrādās rati ir jānes tik augstu. Līdz otrajam stāvam tikām, bet izrādās tur viss bija tik stāvgrūdām pilns ne tikai ar cilvēku pūļiem, bet arī ar baltām starpsienām (pasu fotografēšanai), ka ar tiem ratiem tur pārvietoties arī nebija iespējams. Tā nu ratus un virsdrēbes nācās atstāt plāniņa vidū un ar bērnu un somām rokās bija jāizlaužas līdz norunātajai dokumentu taisīšanas vietai.

Interesanti, ka par augsto krēslu bērna fotografēšanai tur bija padomāts, bet kādēļ ne par to, kā tiem bērniem līdz viņiem nokļūt?

Pēc dokumentu veiksmīgas noformēšanas, laipnā darbiniece man līdzjūtīgi saka, ka nākot pakaļ dokumentiem man nozīmēts tikšanās laiks vairs nepienākas, ka būs jāņem numuriņš un jāgaida rindā (kas varot būt ~1h ilga gaidīšana), bet bērns man līdzi nav jāņem. Es to varot darīt viena. Protams, paldies par laipnību, bet kur gan man atstāt ar krūti barojamu un no manis pilnīgi atkarīgu bērnu, kamēr es izklaidēšos PMLP nebeidzamajās rindās?

Dienā, kad dokumenti bija gatavi un bija jādodas tiem pakaļ, jau no domas vien par PMLP nebeidzamajām trepēm uzdzina man tādas šausmas, ka sarunāju sev kompanjonu šīs iestādes apmeklējumam. Šoreiz cilvēku bija tik daudz, ka pat visas kāpņutelpas bija tik pilnas, ka ratus pat salocītā veidā nebija kur atstāt. Bonusā bērnam bija uznācis tieši tik kašķīgs noskaņojums, ka ar kompanjonu palikt viņš nekādīgi negribēja. Nekas cits neatlika, kā rindā gaidīt ar visu mazo bērnu uz rokām, bet kompanjonam atstāt ratus. Ieviestā numuriņu sistēma ļauj precīzi noteikt, cik gaidītāju ir vēl pirms manis - nieka 20! Pat tad, ja katram pasu saņemšanai tiek veltītas tikai 5 min, tas kopā var aizņemt vairāk kā stundu!  Cilvēku pārblīvētās telpas, siltās virsdrēbes un sagurums bērnam rezultējās diezgan skaļās protesta akcijās (raudāšanā). Bērna raudas laikam nebija tā patīkamākā darba atmosfēra, līdz ar to laipnie darbinieki ātri vien saorganizēja iespēju pie pases tikt apejot rindu. Paldies, protams, viņiem par to!

Kā nokļūt līdz Rīgas Starptautiskajai Autoostai? 

Tā kā ciemošanās laiks Rīgā bija galā un vēlējāmies nokļūt pie radiem laukos, lai tur kopīgi svinētu Lieldienas, bija jāizpēta kā nokļūt līdz Rīgas Starptautiskajai Autoostai. Tā kā jau bija zināms, ka tuneļi ir mūsu ratiem nepiemērota vieta, tika apsvērti dažādi varianti kā no Brīvības ielas puses līdz turienei nokļūt, neizmantojot tuneļus. Vienīgie varianti – vai nu izmantot tādu sabiedrisko transportu, kas mūs aizved līdz centrāltirgum un tad uz autoostu doties cauri centrāltirgum, vai arī – jāizmanto tie luksofori un virszemes gājēju pārejas, kas ir 13.janvāra un 11.novembra krastmalas stūrī, un līdz jānokļūst autoostai no otras puses, ejot zem dzelzceļa tilta un gar kanālu. Tā kā vēl bez bērna un ratiem, mums līdzi bija paredzēts ņemt arī somas, neviens no variantiem nešķita saprātīgs un ērts. Vienīgais variants – jāizmanto taksometra pakalpojumi. Ērti un ātri. :)

Nokļūšana uz laukiem ar autobusu bija viegla un ērta. Pat domāt negribas, ko es darītu, ja būtu jāizmanto Latvijas vilcieni! Tad jau noteikti nebūtu citu variantu kā ņemt taksi līdz pat laukiem vai arī nomāt automašīnu un braukt pašai.

Kādi ir risinājumi?

Apspriežoties ar citām Rīgas māmiņām, gribēju saprast, kā viņas ar visu šo mobilitātes problēmu tiek galā. Iezīmējās četri galvenie risinājumi:

1.  Pēc iespējas dzīvoties pa mājām un savu rajonu (Imantu, Iļģuciemu, u.c.), un  uz pilsētas centru nedoties vispār. Izrādās, ka pilsētas centrā viena ar mazuli un ratiem nebija bijusi ne tikai mana draudzene ar 3,5 mēnešu veco mazuli, bet arī mana radiniece ar 6 mēnešu veco mazuli. Skumji kaut kā. Bet saprotami.
2. Ja nu ir nepieciešams, tad savas lietas plānot tā, lai pēc iespējas nekur nevajadzētu bērnu nedz pārģērbt, nedz barot sabiedriskās vietās. Vai arī, ja tas nav iespējams, visu dzīvi organizēt ap lielveikaliem.
3. Pēc iespējas visur doties ar savu automašīnu. Auto ir glābiņš visam – gan mobilitātei, gan bērna barošanai, gan pārtīšanai, ja tas nepieciešams. No sarunām ar māmiņām sapratu, ka bērna piedzimšana ir pietiekams stimuls tām, kam līdz šim nebija iegūtas autovadītāju tiesības, tās beidzot iegūt. Daudzām tas ir stimuls iegādāties sev atsevišķu automašīnu.
4. Slingošana. Ja bērns ir slingā, tad ratiem nedraudzīgais Rīgas sabiedriskais transports kļūst vieglāk izmantojams, nav jāsatraucas par tuneļiem un nebeidzamām trepēm. Tā piemēram, mana radiniece no savām mājām Iļģuciemā pie nozīmētā bērnu ārsta Torņkalnā, var tikt tikai un vienīgi bērnu liekot slingā, jo šo maršrutu var veikt tikai un vienīgi izmantojot tādas divas tramvaja līnijas, kurās vēl nav zemās grīdas tramvaji. Tik vien, ka slingošana ziemā, pa slikti notīrītām un slidenām ielām var būt ļoti bīstama, jo mammai krītot ar visu piesaitēto mazuli, sekas var būt dramatiskas. Bez tam, jāatceras, ka māmiņas ārā parasti dodas „ar pilnu ekipējumu” – somu ar maiņas drēbēm un autiņiem, pudelītēm, ēdienu u.c. bērniem nepieciešamām lietām. Ja nu vēl māmiņai jāņem līdzi rokassomiņa ar savām lietām, vai kāda dokumentu mape, tad šāda pārvietošanās diez ko ērta nav. Par tādu lietu, kā iepirkšanos vispār nerunājot!

 Vēl bez šiem māmiņu jau atrastajiem risinājumiem, es vēl ieteiktu:

5. Rīgas satiksmei padomāt par:

•  Zemās grīdas autobusu, trolejbusu un tramvaju izmantošanu visos maršrutos;
• Apmācīt savus šoferīšus, lai viņi ar lielāku empātiju izturas pret māmiņām ar ratiņiem, lai pieturās piebrauc tā, ka tomēr ir iespējams iekāpt šajā transporta līdzeklī, lai izmanto iespēju nolaist grīdu zemāk un padarītu iekāpšanu ērtāku.
• Nodrošināt, lai visas pogas – gan tās, kas domātas invalīdiem, gan tās, kas ar ratiņiem virsū arī darbojas un no tām būtu kāds labums.

 6. Rīgas domei – uzraudzīt, lai izbūvētie lifti tuneļos strādā, kā arī – nomainīt sliedītes tuneļos uz tādām, pa kurām ar ratiņiem var arī nobraukt vai uzbraukt;

7. Uzņēmumiem un valsts un pašvaldību iestādēm (īpaši jau PMLP!) – ja vien māmiņas ar bērniem jums šķiet svarīgi klienti, tad:

•  Pie savām trepēm ierīkojat sliedītes vai rampu uzbraukšanai. Ja nodarbojaties ar telpu pārbūvi, jau laikus ieplānojiet uzbraucamās rampas vai liftus! Vai, ja tas nav iespējams, pie trepēm ierīkojat vismaz Palīgā pogu, kuru piespiežot kāds no darbiniekiem varētu iziet un palīdzēt māmiņai vai invalīdiem iekļūt telpās.
• Īpaši PMLP – ja zināt, ka dokumenti tiks kārtoti bērniem, lūdzu, nodrošiniet, ka šī dokumentu formēšana notiek pirmajā stāvā!
• Īpaši valsts un pašvaldību iestādēm, kafejnīcām un restorāniem – tualetēs, lūdzu, ierīkojat bērnu pārtinamās virsmas!

8. Satiksmes ministrijai un Pasažieru Dzelzceļam - beidziet ņemties ar to vilcienu sāgu un koruptīvām shēmām, un pēc iespējas ātrāk nodrošiniet, lai arī Latvijā kursē tādi vilcieni, kuros spēj iekāpt visi – gan māmiņas ar ratiņiem, gan invalīdi, gan veci cilvēki!

9. Tādiem medijiem kā raidījumam Māmiņu klubs, žurnāliem Mans Mazais, Šūpulītis un citiem – lūdzu, aktualizējiet šo tēmu un nedodiet mieru atbildīgām personām, līdz šie jautājumi nav atrisināti!