Sajauktā lietu kārtība, kad procesa imitēšana ir svarīgāka par mērķi

Pēdējās dienas tvitersfēra eksplodēja un gandrīz ikviens kaut ko komentēja par Zolitūtes traģēdijas sabiedriskās izmeklēšanas komisijas tāmi. Šodien komisijas vadītājs Kažociņš pat nolēma atkāpties, jo uzskata, ka ir zaudējis sabiedrības uzticību.
Lielākā daļa komentētāju bija sašutuši, jo uzskatīja tāmi par izšķērdīgu.
Jāteic, arī es ieraugot presē atreferētās tāmes pozīcijas saraucu pieri neizpratnē - kam tas viss - datori un papīru smalcinātāji? Ko tad viņi tur darīs? Vai veiks izmeklētāju darbu vai to uzraudzīs, vai darīs ko citu? Cik ilgi - pāris nedēļas, mēnešus vai gadus?

Patiesībā, nezinot atbildes uz visiem tiem jautājumiem, nevienam nebūtu tiesības spriest vai tāme ir izšķērdīga vai nē.
Runas par alkatību un lielām algām man šķiet pilnīgi nevietā, jo, manuprāt, speciālistiem savā jomā ir jāsaņem adekvāts atalgojums. Bet te atkal ir jautājums - kas ir šie speciālisti, kāda ir viņu ekspertīzes joma, kāds ir viņu ieguldījums un kas no viņiem tiek sagaidīts? Un tikai zinot atbildes uz šiem jautājumiem kāds drīkst izteikt viedokli vai kādam tiek pārmaksāts vai nē.

Te nu mēs nonākam pie tā, ka problēmas sakne nav tāme vai alkatība/izšķērdība, bet gan lietu kārtība. Atbildēm uz būtiskajiem jautājumiem ir jābūt izlemtiem vēl pirms jautājumiem par naudu.

Iespējams, ka valsts institūcijās ir citādi, bet privātā sektorā parasti ir noteikta shēma pēc kuras tiek risinātas problēmas un algoti cilvēki šim nolūkam:

1) Vispirms tiek identificēta problēma (konkrētā gadījumā - neskaidrība kā tāda Zolitūdes traģēdija varēja notikt?);
2) Apsvērti iespējamie risinājumi (speciālistu, ierēdņu, sabiedriskās vai vēl kādas izmeklēšanas komisijas?)
3) Izvēlēta piemērotākā metode risinājumam (piem. jāveido sabiedriskā komisija)
4) Noformulēts sasniedzamais mērķis un uzdevumi, to apjoms & termiņi.

Kad tas viss ir skaidrs, tad
5) jāizstrādā DETALIZĒTS PLĀNS UN AKTIVITĀTES mērķu un uzdevumu sasniegšanai (konkrēta gadījumā tās tad varētu būt – ekspertīzes, speciālistu atzinumi, intervijas, analīzes, utt.), laika limiti un piesaistāmie resursi.

6) jāveic RESURSU APRĒĶINS: cik cilvēki, kādā termiņā, ar kādu darba apjomu un cik tas maksās? Jāatceras, ka dažādos posmos var būt atšķirīgs nepieciešamo resursu apjoms. Visticamāk vajadzēs ieplānot, ka būs kāds, kuram visi procesi būs jāvada & un cik laika tas aizņems. Vai tas būs pilna laika darbs, vai pietiks ar pāris stundām nedēļā/mēnesī. Tāpat jāieplāno cik, kad un kāda apjoma ekspertīzes būs vajadzīgas. Jāieplāno, kādus cilvēkresursus būs nepieciešams nodarbināt pilnas vai nepilnas slodzes darbā, kādus  piesaistīt kā ārējos konsultantus (uz stundu vai dienas likmēm, varbūt gabala darbu?)

Turklāt, apsverot cilvēkresursus, vispirms ir jārada katra potenciālā darbinieka darba apraksts un tam atbilstoša darbinieka specifikācija, kas, kā minimums, ietver:
 - sagaidāmās kvalifikācijas & ekspertīzi noteiktā jomā (konkrētā gadījumā – piem., zinātnisks grāds būvniecībā/ jurisprudencē/ sabiedriskajās attiecībās un krīzes menedžmentā?),
- pieredze vajadzīgajā jomā,
- īpašas prasības (piem., bauda sabiedrības autoritāti vai ir neatkarīgs/neiesaistīts vietējā būvniecības nozarē).
Tad, kad specifikācija noteikta, tiek noskaidrota specifikācijai atbilstošo speciālistu tirgus cena un tad tiek aprēķinātas kopējās cilvēkresursu izmaksas (atbilstošo speciālistu stundu/dienu/mēneša/gada likmes X slodze X periods par kuru aprēķini veikti + nodokļi un citi ar nodarbinātību saistītie izdevumi).

Un tā par katru speciālistu atsevišķi, jo katrai speciālistu kategorijai var būt citādi uzdevumi, izvirzītās prasības, citas tirgus cenas, slodzes un periodi, kuros tie nodarbināmi.

Protams, pēc tāda pat principa ir jāaprēķina pārējie resursi un jāskatās, kas ir saprātīgi un finansiāli izdevīgāki. Ja komisijas darbs paredzams tikai īsu posmu, iespējams, ka lētāk ir biroja tehniku īrēt un nevis pirkt.

Tad nu kad visi aprēķini ir veikti, tad budžets ir jāapstiprina. Iespējams, ka sarēķinot visu kopā, tas ir par dārgu un tad ir jāpārskata izejas pozīcijas - varbūt darba apjomam jābūt mazākam, varbūt speciālistiem izvirzītās prasības ir 'jānoīsina', varbūt jāatsakās no kādām aktivitātēm/ekspertīzēm/intervijām u.c.

Tad (UN TIKAI TAD!) var uzsākt speciālistu meklēšanu un atlasi. Vislabāk, izsludinot atklātais konkursus.

Un tikai tad, kad atbilstošie speciālisti ir atlasīti, ir noslēgti līgumi par konkrētu darba apjomu un ir skaidri nosprausti darbības mērķi un uzdevumi, TIKAI TAD KOMISIJA VAR UZSĀKT DARBU.

Bet konkrētā gadījumā ar Zolitūdes traģēdijas sabiedriskās izmeklēšanas komisijas izveidi tas process ir bijis pilnīgi ačgārns.

Tika identificēta problēma – notika traģēdija un tauta meklēja atbildes.

Radās laba iniciatīva, kaut ko darīt lietas labā – izveidot kādu cilvēku grupu, kas ir gatavi kaut ko darīt.

Un tad pēkšņi, ir jau konkrēti cilvēki un tiek meklēta nauda.

Ja izlaiž būtiskāko posmu – mērķus, uzdevumus, darba apjomu un aktivitāšu plānošanu, bet tikai sastāda tāmi ar algām konkrētiem cilvēkiem, tas raisa vairāk jautājumus nekā atbildes. Loģiski, ka neviens nesaprot – kas tā par komisiju, ko tā darīs, kāpēc viņiem vajag vienu vai citu finansu resursu.

Šobrīd ir skaidrs – laba un pat nepieciešama ideja ir nočakarēta. Vai kādam no iesaistītajiem izdosies reabilitēt komisijas ideju sabiedrības acīs – ļoti grūti atbildams jautājums.

Es ieteiktu komisijai sanākt kopā, veikt detalizētu plānošanu un sākt procesu no jauna. Šoreiz izejot visus nepieciešamos plānošanas posmus. Pat tad, ja tas beigās nozīmē, ka vadības groži beigās ir jānodod kādiem citiem ekspertiem/speciālistiem savā jomā... tomēr būtiskākais ir tas, ka ir jāsasniedz mērķis – ir jāatbild uz jautājumiem, kā tāda traģēdija bija iespējama un jānovērš jebkādas iespējamības, ka kas tāds var atkārtoties.

Šī nav vieta un laiks spodrināt spalvas un visiem atrādīt procesa imitāciju „redziet, mēs kaut ko darām”. Šis ir laiks sniegt konkrētas atbildes uz konkrētiem jautājumiem.