Šķiet, ka sociālajos tīklos un tvitervidē nebeidz virmot uzkaitētās
emocijas par Sabiedrības Integrācijas Fonda (SIF) kampaņu „Savi cilvēki”. Šī kampaņa
izraisījusi virkni diskusiju par to, kas ir pieņemami un kas nav, taisot
sociālās kampaņas par jautājumiem, kas Latvijā ir sevišķi jūtīgi – par etnisko un
rasu dažādības pieņemšanu, iekļaušanu, integrāciju un toleranci.
Pagājušajā nedēļas nogalē
saņēmu vēstuli no Draugiem.lv runasvīra Jāņa Palkalvnieka (personīgi viņu pazīstu jau vismaz 15
gadus) ar lūgumu izteikt savu viedokli un noskaidrot mana vīra Kristofera
Ejugbo (afrikānis, kas Latvijā dzīvojis 17 gadus, bijušais Afrolat vadītājs
& Los Amigos dziedātājs, un ilggadējs pasniedzējs augstskolā "Turība") viedokli par šo kampaņu. Precīzāk – vai kampaņas
ietvaros radītais plakāts man vai manam vīram šķiet aizskarošs.
Mana vīra pirmā reakcija ir - nē, viņa ieskatā šis plakāts nav aizskarošs, jo būtiskākā ir ziņa, kas ir iekļauta šajā plakātā. Savukārt ziņa, šķiet, ir pozitīva un nepieciešama Latvijas sabiedrībai.
Kristofers norādīja - ja kāds jūtas aizskarts, tad noteikti ir jāprasa tiem cilvēkiem, kādēļ viņi tā jūtas. Tas ir līdzīgi kā ar Charlie Hebdo karikatūrām - ir noteiktas cilvēku grupas pārstāvji (musulmaņi un kristieši), kuri jūtas aizskarti par karikatūrām, bet ir arī daudzi citi šo pašu grupu pārstāvji, kuri nesaredz neko aizskarošu.
Ar interesi pētījām pārmetumus, kas tika raidīti Jāņa un citu kampaņā iesaistīto virzienā. Pārmetumi cita starpā bija par pārģērbšanos, tautastērpu un citu klišeju izmantošanu.
Pārģērbšanās, kā arī tautastērpu un tradicionālo tērpu izmantošana, mūsu ieskatā, pati par sevi nevar būt nekas aizskarošs.
Los Amigos (regeja grupa, kurā daudzus gadus dziedāja mans vīrs) apzināti izvēlējās uzstāties afrikāņu tradicionālajos tērpos (latvieti Robertu Gobziņu ieskaitot) un dziedāt latviešu populārās dziesmas regeja stilā. Vai tas bija aizskaroši vai kaut kā nepieņemami? Mūsu izpratnē nē!
Gan mans vīrs, gan citi afrikāņi un afroamerikāņi ir vairākkārtīgi tērpušies latviešu tautas tērpos. Piemēram, afroamerikānis, cilvēktiesību aktīvists un Afrolat biedrs Džordžs Stīls regulāri piedalās latviešu dziesmu svētkos un koru skatēs, tērpies latviešu tautastērpā. Vai tiešām tur būtu jāielasa nodoms kādu aizskart?
Bet ne viss ir tik vienkārši. Lai nu kurš, bet mans vīrs noteikti zina, ka aicinājums uzvilkt tautas tērpu un tajā filmēties ne vienmēr var nozīmēt kaut ko pozitīvu. Tieši viņš bija viens no tiem, kuri bija nelietīgi apmānīti aicinot filmēties latviešu tautas tērpā pie Brīvības pieminekļa, bet pēc tam safilmētais rādīts Brīvības Partijas rasistiskajā reklāmā, kas sniedza pilnīgi pretēju ziņu sabiedrībai, nekā tas bija sākotnēji solīts.
Un te mēs atgriežamies pie tā, kas tika norādīts jau sākumā - būtiskais ir tas, kādu ziņu kampaņa un konkrētie plakāti cenšas sniegt sabiedrībai. Konkrētajā gadījumā es saredzu, ka galvenā ziņa ir - būsim atvērti, iekļaujoši un pieņemoši!
Nenoliedzami, man ir skumji, ka SIF akcijā par cittautiešu iekļaušanu izvēlējās nevis iesaistīt reālus cittautiešus, bet gan aicināja vietējās slavenības "iejusties cittautiešu ādā". Man liekas dīvaini, ja līdzās sabiedrībā labi zināmajam Draugiem.lv runasvīram Jānim Palkavniekam ir teksts par to, ka viņš mīļotajai atzīstas mīlestībā citā valodā. Šāds salikums manā ieskatā zaudē kredibilitāti, jeb spēju noticēt ziņas īstumam.
Ja grib pasniegt ziņu, ka "viņš atzīstas mīlestībā citā valodā", tad jau labāk izmantot kādu reālu cilvēku, kas tā arī dara.
Savukārt, ja ir vēlme iesaistīt vietējās slavenības, jo tā var vieglāk uzrunāt sabiedrību (sasniegt augstāku publicitāti), tad jēdzīgāk ir ļaut šīm slavenībām izteikties, ko viņi paši domā par integrāciju, pieņemšanu, iekļaušanu un atvērtību. Ja ir vēlme viņus likt uz plakātiem, tad līdzās labāk likt tekstus, kas tiešām ir sasaistāmi ar konkrēto slavenību.
SIF izmisīgais mēģinājums ar vienu šāvienu nošaut divus zaķus ir rezultējies ar pilnīgu aizšaušanu garām.
SIF garām ir nošāvis ar vēl vienu lietu. Proti, valoda, kas tiek lietota kampaņā, nav īpaši uzmanīgi izvēlēta un nav uz iekļaušanu vērsta. Teksts "viņi ir tādi paši kā mēs" patiesībā nozīmē, ka dalījums "mēs" un "viņi" (tie citi, kas nav "mēs") tiek turpināts.
Tāpat man 'ausīs griežas' termina "trešo valstu pilsoņi" lietošana sociālajās kampaņās. Es ļoti labi saprotu, ka pastāv šāds juridisks termins, tomēr vai tas patiesi ir jālieto sociālās kampaņās?
Var jau būt, ka man ir sakāpināts jūtīgums par šo tēmu, bet mirklī, kad dzirdu kādu uzrunātu kā "trešo valstu pilsoni", man uzreiz rodas jautājums - un kas tad ir tie pirmie un otrie valstu pilsoņi? Kādi augstākas gradācijas un vērtīgāki pilsoņi? Vai ir arī vēl zemāka klase - kādi ceturtie vai piektie?
No otras puses, protams, esmu priecīga, ka Valsts asinsdonoru centrs ir nolēmis iesaistīties šādā kampaņā un to savā ziņā varētu arī uztvert kā atvainošanos tiem man zināmajiem afrikāņiem (kas, starp citu, ir Latvijas pilsoņi un nevis "trešo valstu pilsoņi"), kuru vēlme kļūt par donoru vēl pirms pāris gadiem tika noraidīta ar tekstu "Pie mums Latvijā ir tīra asinsbanka". Pārmaiņas pēc ir patīkami zināt, ka arī cittautiešu asinis ir derīgas Latvijas slimniekiem.
Noslēgumā vēlos uzsērt, ka šādas kampaņas Latvijā ir ļoti nepieciešamas un vēlos pateikties Jānim Palkavniekam personīgi, ka viņš kā vietējā slavenība, ir tajā iesaistījies un to atbalsta. Vienlaikus, vēlos aicināt kampaņas plānotājus un realizētājus rūpīgāk piestrādāt pie šādām kampaņām, pārdomājot katru niansi un detaļu. Labas lietas nevajag sabojāt ar paviršu izpildījumu.
Komentāri
Ierakstīt komentāru