Jau kādu laiku Latvijas mēdiju telpā notiek karstas diskusijas par bēgļiem. Kādu laiku klusēju, bet laikam jau arī man ir pienācis laiks izteikt savu viedokli.
Savā ziņā varu sevi pieskaitīt pie bēgļu jautājumu pionieriem Latvijā. Man ir bijis tas gods un svētība kopā ar Juri Calīti, Sandru Dzenīti-Cālīti, Lindu Baļčūni, Kasparu Gobu un citiem Zvannieku ļaudīm būt līdzās pirmajiem 7 somāļu bēgļiem, kas pirms 10 gadiem pārpratuma pēc nonāca Latvijā. Iestāžu mazspējas dēļ viņi nonāca uz ielas, vieni un bezpalīdzīgi. Paldies Dievam un Daces Dzenovskas cilvēcībai, ka viņi toreiz nonāca Zvanniekos.
Tā bija milzīga dzīves un cilvēcības skola, būt viņiem līdzās vairāku gadu garumā.
Man kā juristam, bija iespēja piedzīvot visneiedomājamākās lietas - skaidrot ministrijām, kādēļ nepilngadīgus bērnus (13g.v.) nevar turēt ieslodzījumā, tikai tādēļ, ka viņi ir bēgļi. Uzzināt par robiem ārstniecības likumos, kas liedz bēgļiem piekļuvi ārstiem, un to risināt likumdošanas līmenī, ņemties ar visām tām organizācijām un iestādēm, kuras bija dabūjšas ES projektu naudas bēgļu integrācijai, bet viņām nebija bēgļu, ko integrēt, ņemties ar Drošības Polijas "interesanto" attieksmi ar draudiem iegūt liecības, un daudz ko citu.
Pieredze, ko guvām 10 gadus atpakaļ skaidri uzrādīja, cik negatava bija Latvija bēgļu uzņemšanai.
Ir pagājuši 10 gadi, un uzvirmojot diskusijām solidāru ES atbildību bēgļu uzņemšanā, Latvijā uzņemot vien 250 bēgļus, var skaidri redzēt, cik patiesībā vēl aizvien negatava Latvija tam ir.
Ir apsolūti šokējoši redzēt un piedzīvot to, ka latviešu iekšējās bailes un nedrošības sajūta (par savi identitāti, spēju būt saimniekam savā zemē utt) tiek izspēlētas tādā līmenī, ka tiek pazaudēta cilvēcība. Bēgļi vairs nav cilvēki ar savu traģisko dzīvesstāstu, bet tikai statistika. Vairāk par ciparu un bailēm neviens neredz. Sākas publiska tirzāšana - vai tie bēgļi patiesi būs no karadarbības vai ne karadarbības zonām, vai viņiem patiesi vajag bēgt vai labāk palikt savā valstī... Vai viņus uzņemt Latvijā vai citur Eiropā, cik daudz pabalstos maksās vai nemaksās.
Man ir ļoti skumji tajā visā skatīties.
Kā jurists, es atļaušos aprādīt pāris lietas:
1) karadarbība nav vienīgais priekšnosacījums, lai iegūtu bēgļa statusu
2) ir daudzas valstis, kurās noteiktas cilvēku grupas tiek vajātas dēļ viņu identitātes tādā pakāpē, ka viņu dzīvības ir apdraudētas. Piemēram, daudzās ziemeļāfrikas valstīs kristieši tiek vajāti un nogalināti dēļ reliģijas (piem. Eritreja, u.c.), kā arī - daudzās valstīs homoseksuāli cilvēki tiek vajāti un krimināli sodīti un viņi nespēj rast patvērumu savās izcelsmes valsts teritorijās (piem. Pakistāna, Uganda utt.), tāpat bēgļu statusus var piešķirt cilvēktirzniecību upuriem vai sievietēm, kas izcelsmes zemē ir piedzīvojušas sieviešu ģenitāliju apgraizīšanu, piespiedu laulības (bieži tīņu vecumā) un vardarbību ģimenē.
3) bēgļu statusu piešķir tikai tad, ja ir izvērtētas katra cilvēka individuālās situācijas, apstākļi un iemesli. Ja vien šis statuss ir piešķirts, tas nozīmē, ka konkrētajā gadījumā IR PAMATOTS IEMESLS tādu piešķirt.
4) ja vien statuss ir piešķirts, tad "tautai"/līdzcilvēkiem nav jānodarbojas ar "vērtēšanu"/tiesāšanu - vai nu patiesi bija tik slikti, ka bija jābēg (no kara, vajāšanas, utt.). Ar vērtēšanu katrā individuālā gadījumā jau nodarbojās tiesa! + cilvēkiem, kas jau tā izdzīvojuši šausmas savā dzīvē un par to neskaitāmas reizes taisnojušies robežsargiem, iestādēm un tiesai, nav nekāda pienākuma vēl publiski taisnoties par to, cik briesmīga dzīve viņiem bijusi, ka viņiem tiešām vajag palīdzību.
Es tagad arī UK esmu strādājusi ar daudzām bēgļu lietām un redzējusi kādām šausmām cilvēkiem ir jāiet cauri - vai tiešām cilvēkiem ir jāskaidro visas detaļas publiski - cik un kā viņi izvaroti, kā spīdzināti, kā viņu klātbūtnē nogalināti viņu bērni vai vecāki?
Kāpēc "tautai" šķiet, ka viņiem ir vairāk tiesības spriest, vai cilvēki ir pietiekami pamatoti bēgļi vai nē? Nu atstāsim to tiesas un kompetento iestāžu ziņā! Ja statuss ir - nu ticēsim, ka tas ir pamatoti!!!
Būsim cilvēki un centīsimies arī bēgļus redzēt kā cilvēkus un nevis kā statistiku!
Aicinu ikvienu arī noskatīties Kaspara Gobas dokumentālo filmu Pirmie, par to kā mums gāja ar pirmajiem bēgļiem Latvijā!
Cilvēks ir izdomas bagāts. Tagad tiek kultivēta bēgļa ideoloģija. Ja tev ir grūti - necīnies, bet bēdz. Daži simti tūkstoši no Latvijas aizbraukušie jau tiek popularizēti kā bēgļī. Malač, ka pametāt sagrūšanai simtus ciemu un pagastu, lai tie aizaug ar nezālēm, palika jau tur nosprāgšanai tikai orda ar nekam nederīgiem pensionāriem un invalīdiem. Bet jums jābūt pateicīgiem, ka jūs kā bēgļus uzņēma briti un citas nācijas, un deva iespēju strādāt. Tam blakus - masīva antipropaganda pret dziesmu svētkiem un daudz ko citu. Tur taču grūti! Kam tas vajadzīgs. Labāk legalizēt narkotikas! Uzreiz paliks vieglāk.
AtbildētDzēst