Bēgļu integrācija - problēma vai iespēja?

Šķiet bēgļu tēma vēl aizvien veido ziņu galvenos virsrakstus un diskusijas sociālajos mēdijos nerimstas. No sirds priecājos, ka arvien vairāk izskan racionāli priekšlikumi debatēt par reāliem uzņemšanas plāniem un integrāciju.
Latvija neizbēgami ir daļa no Eiropas, Šengenas zonā ar atvērtām robežām. Ja kādā Eiropas Savienības daļā masveidā ieplūst patvēruma meklētāji, diez vai Latvijai ilgi izdosies ieturēt pozīciju, ka šī problēma uz Latviju neattiecas. Strausa politika ar galvas iebāšanu smiltīs nepalīdzēs. Ir jābūt reāliem un jārēķinās, ka no bēgļu jautājumu risināšanas Latvija neizbēgs. Nepalīdzēs protesti pie ministru kabineta ai Brīvības pieminekļa, Eiropas vai valdības lamāšana. Visticamāk, ka bēgļi Latvijā ieradīsies paši vai pēc nozīmējuma, vienalga vai runa ir par tikai 250 vai 776 bēgļiem, vai kādu vēl lielāku skaitu. Ja Latvijai nāksies arī turpmāk iesaistīties starptautiskās palīdzības sniegšanā, visticamāk uzņemamo bēgļu skaits tikai pieaugs. Jo vairāk tradicionāli bēgļiem atvērtāko Eiropas valstu (Vācija, Austrija) slēgs savas robežas bēgļiem, jo lielākas iespējas, ka bēgļi dosies arī Latvijas virzienā.  

Tātad – tas vairs nav jautājums – gribam vai nē. Tas ir jautājums, kā visefektīvāk un laikus risināt problēmu, kas aumaļām gāžas pāri visai Eiropai?

Efektīva integrācijas (ne tikai bēgļu, bet jebkuru cittautiešu!) programma jau sen Latvijai ir akūti nepieciešama. Es vēlētos uzsvērt - EFEKTĪVA integrācijas programma. Nevis izlikšanās vai teātris, nevis atrādīšanās citiem (Eiropai?), bet tāda integrācijas programma, kas būtu palīdzoša gan bēgļiem/ iebraucējiem, gan visai Latvijas sabiedrībai kopumā.
Es neatklāšu nekādu noslēpumu, sakot, ka Latvijā līdzšinējā integrācijas politika ir bijusi viena liela izgāšanās. Interesantā kārtā man vairāku gadu garumā (2005.-2009.g) bija iespēja tiešā veidā saskarties ar kādreizējo Īpašo Uzdevumu Ministra Sabiedrības Integrācijas Lietās Sekretariatu, ko vēlāk apvienoja ar vēl vienu īpašo ministriju - Bērnu un ģimenes lietu ministriju. Vēlāk apvienoto ministriju likvidēja, tā arī neatrisinot integrācijas problēmas Latvijā.
Laikā, kad biju saistīta ar integrācijas aktivitātēm Latvijā, biju pārsteigta par to, kādas bija integrācijas prioritātes un to, kā valsts dalīja finansējumu nevalstiskajām organizācijām integrācijas aktivitāšu realizācijai. Bieži nācās redzēt, ka nauda tiek dalīta etniskiem tusiņiem, kur atbraucēji var tusēt savā starpā, bet kontakta ar vietējiem īsti nebija. Notika dažādas sporta spēles, sadejošanās un sadziedāšanās, kur piedalījās visu Latvijā dzīvojošo etnisko grupu pārstāji... izņemot latviešus. Vai tā bija apzināta politika, vai specifiska (un man ne visai saprotama) izpratne par integrāciju – man grūti spriest. Zinu tikai vienu – integrācijas un etniskās spriedzes jautājumi savu aktualitāti nezaudē jau gadu desmitus. Ne viens vien runā par divkopienu valsti – latvieši pa sevi un iebraucēji pa sevi. Tās divas pasaules reti kad satiekas.

Kas attiecas uz bēgļiem - ar kādām problēmām saskārās 7 somāļi pirms 10 gadiem, ar tādām pat būs jāsaskaras bēgļiem, kas drīz ieradīsies Latvijā Eiropas bēgļu relokācijas programmas ietvaros.

Domājot par integrāciju ir jāsaprot būtiskākais – integrācija vienmēr ir divvirzienu process. No vienas puses iebraucējiem (bēgļiem) ir jāgrib integrēties, no otras puses – sabiedrībai ir jāgrib uzņemt un integrēt. Abi šie ir vienlīdz svarīgi priekšnosacījumi un ja viens no tiem iztrūks – integrācijas process būs izgāzies.

Šī brīža retorika sabiedrībā man liek domāt, ka uzsvars tiek likts tikai uz to, ka visa atbildība par integrācijas veiksmīgu procesu tiks uzlikta tikai uz iebraucēju pleciem, bet latviešiem būs tā privilēģija uz iebraucējiem izgāzt visu savu rūgtumu par PSRS laika nodarījumiem, par „sliktajiem” krieviem, par mazajām pensijām un pabalstiem un visu ko citu.

Līdzībās runājot, tas būtu kā ģimenē, kur vīra mātei māja nodegusi un nav cits variants, kā dēlam māti ņemt pie sevis, neskatoties uz to, ka sieva to negrib. Tad nu aizvainotā sieva ieņem pozu – necietīšu to vīra māti, kamēr viņa sevi nepierādīs. Nabaga vīra māte stiepjas no ādas laukā – mazgā māju, gatavo ēst, palīdz dārza darbos un skatīt bērnus kā nu to māk. Bet sieva visu laiku uz vīra māti dusmās kliedz – „Ne mēs Tevi gribējām mājās, ne mums Tevi vajag! Ne Tu māki kaut ko garšīgu uztaisīt, ne Tu pareizi māki bērnus skatīt! Ne Tu gribi mācīties kā mēs bērnus audzinām, ne Tu gribi ēst gatavot pa mūsu modei! Un vispār - centies vai necenties – vecajiem mūsu mājās nav vieta!” Un kādu integrāciju un ģimenes mieru var sagaidīt? Kamēr arī sieva negribēs mieru mājās, pieņem un saprast vīra māti, tikmēr miera mājās nebūs. Visa dzīve būs viens kara lauks. Turklāt, ja vīra mātei būs akna, tad kādā brīdī tā sacelsies pret vedeklu-ļečītāju un sāks uzstāt, ka arī viņa ir cilvēks un arī viņa ir jāciena. Bet savu tiesību pieteikšanu vedekla uztvers kā atklāta kara pieteikumu. Un kariņš un spriedze tikai pieaugs. Vai tas būs palīdzoši? Kurš no tā iegūs? Sieva? Māte? Neviens!

Un tieši tāpat arī ar bēgļu integrāciju sabiedrībā. Nevar tikai gaidīt no bēgļiem un iebraucējiem, ka viņiem ir jādara sava integrācijas procesa daļa. Ikvienam Latvijas sabiedrības loceklim ir jādod arī sava artava labāka un pozitīvāka klimata radīšanai.

Neviens bēglis negribēs mācīties latviešu valodu un apgūt latviešu tradīcijas, ja tas viss viņam saistīsies tikai ar negatīvām emocijām un lamām. Cik motivēts integrēties un spējīgs atrast darbu ir cilvēks, kurš ikdienā par sevi dzirdēs to, ka „visi viņi ir stulbi, netīri, smirdīgi, slinki un potenciālie teroristi”? Cik motivēti integrēties būs cilvēki, kuriem ik uz soļa teiks, ka „Tu te neesi gribēts un mums Tevi te nevajag!” Cik patīkami kādam ir dzirdēt, ka „Tu tici nepareizajam dievam un pie mums Tu nedrīksti ģērbties tā, kā esi pieradis/pieradusi!”

Tad, kad izvirzām prasības bēgļiem, būtiski ir atcerēties veco labo patiesību – nedari otram to, ko negribi, lai dara Tev! Ja gribiet aizliegt bēgļiem runāt savā valodā, svinēt savus kultūras un reliģiskos svētkus, tad padomājiet – vai jūs gribētu arī, lai aizliedz, piemēram, Latviešu skoliņu Londonā, lai vairs nemāca latviešu diasporai un viņu bērniem latviešu valodu? Vai gribētu, lai aizliedz latviešu tautas deju ansambļus un korus Briselē? Vai gribētu, lai aizliedz latviešiem svinēt Miķeļdienu un Ziemassvētkus Toronto?

Ja sagaidām, ka tiek cienīta latviešu diaspora ārpus Latvijas, tad ir jāciena arī iebraucēji un viņu kultūras un reliģiskās tradīcijas, kad viņi ir Latvijā.

Protams, nav šaubu par to, ka iebraucējiem ir jādzīvo uzņēmējvalsts vidē atbilstoši tās valsts likumiem un kārtībai, tajā skaitā, jāzina un jārespektē valsts valoda. Tieši tāpat kā latviešiem Lielbritānijā ir jāzina angļu valoda un jālaiž bērni angļu skolās, bet Francijā jāzina franču valoda un bērniem jāmācās franču skolās, tāpat arī iebraucējiem Latvijā ir jāapgūst latviešu valoda un jālaiž bērni latviešu skolās.

Es aicinātu ikvienu Latvijas iedzīvotāju parādīt iebraucējiem to labāko, kas Latvijas kultūrā un sabiedrībā ir! Parādīsim to latviešu sirsnību un atvērtību, kas mājo visos mūsos! Mums katram vajadzētu būt piemēram, kādēļ dzīvot Latvijā latviskā garā un ar latviskām tradīcijām ir tik forši, ka arī viņiem vajadzētu to pārņemt un integrēties. Ja mēs savā sirsnībā uzņemsim bēgli kā savu viesi, parādīsim cik forši ir nopērties bērzu slotām pirtiņā un agrā rītā nopeldēties ezerā, ja mēs parādīsim kā mēs spējam cauru nakti dziedāt un dejot līdz saule lec, kā mēs mākam forši Jāņus svinēt, kā pīrāgus cepam, kā šašlikus un rosolu mākam taisīt... Paņemsim līdzi uz Dziesmusvētkiem, vai aizvedīsim sēņot vai uz Žagarkalnu slēpot! Vai to tiešām jūs domājat, ka atbraukušais bēglis negribēs būt daļa no foršās latviešu saimes?

Mana pieredze saka – parādot to foršāko un labāko, kas ir Latvijā un latvietiskumā, ikviens ārzemnieks jūtas kā apburts un vēlas būt daļa no tā! Integrēsim bēgļus, dodot viņiem to labāko! Uzņemot ar īstu latviešu sirsnību un mīļumu! Mūsos tā ir daudz! Pietiks pašiem un arī bēgļiem!