Ar Spīdolu sirdī mainies uz augšu visu mūžu!

1993.gada 1.septembris

Mana Facebook ziņu  laikjoslu nu jau vairākas nedēļas piepilda skolas biedru un klasesbiedru bildes, video stāsti un atmiņu stāstījumi par skolas laiku. Mūsu mīļā Spīdolas skola 24.oktobrī svinēja 25 gadu jubileju un spīdolēni salidoja Jelgavā no visām pasaules malām. Diemžēl es salidojumā nebiju, bet sentiments un atmiņas par skaisto jaunību gan mani pārņēma un radās vēlme šo to pierakstīt.

Par jaundibināto brīnumskolu Jelgavā uzzināju no avīzēm 1991.gadā. Toreiz ar vecākiem kopā devāmies uz 100 km attālo Jelgavu, kur pilsētas kultūras namā augšējos stāvos dažās telpās bija iemitinājusies Spīdolas skoliņa. Viss bija tik interesanti un aizraujoši! Bet mani neņēma. Es biju par jaunu. Ņemot tikai no 7.klases, bet es toreiz biju tikai 5.klasē.

Nezinu, kas notika nākamajā gadā, bet doma par Spīdolas skolu bija kaut kur nogājusi nostāk. Toties 1993.gada vasarā bērnu darba nometnē satiku Solvitu Masuli. Viņa jau mācījās Spīdolas skolā un stāstīja cik interesanti ir tur mācīties. No tā brīža domu, ka gribu mācīties Spīdolas skolā, man no galvas vairs izraut nevarēja.

Spīdolas skolu veidoja pēc klasiskās ģimnāzijas principiem un toreiz skolā uzņēma tikai vai nu uz 7.klasi, vai uz 9.klasi (kaut arī skolas klašu numerācija arī bija citādāka!).

Kaut arī jau biju beigusi 7.klasi, tomēr man izdevās pārliecināt vecākus, ka esmu ar mieru vēlreiz mācīties 7.klasē, lai tikai man būtu iespēja mācīties Spīdolas skolā. Iestājeksāmenos noskaidrojām, ka uz 1 vietu skolā pretendē 4 bērni. Vietas bija ļoti limitētas. Nezinu, kas īsti beigās notika, bet beigās tika nolemts uzņem nedaudz vairāk skolēnus klasē, ar nosacījumu, ka vecāki pāris dienu laikā saorganizēs papildus remontdarbus skolā, sadalot Em. Dārziņa ielas bērnudārza grupiņas telpas uz pusēm, lai pietiek telpu skaits visiem. Atceros, kā tētis kopā ar pārējiem vecākiem 2 dienu laikā uzbūvēja sienu un izremontēja telpas, lai 1.septembrī es varēju uzsākt savas skolas gaitas Spīdolas skolā.

Andris Tomašūns un Guntis Ulmanis, 1993.gada 1.septembris

Tas 1.septembris priekš manis bija pavisam īpašs – apmeklējām Academia Petrina, apguvām dažādas skolas tradīcijas –pie vecā Lāčplēša pieminekļa daļas nolikām svecītes un dziedājām skolas himnu „Rītā agri saule lēca”... un mirkli vēlāk skolas telpās Em. Dārziņa ielā bija vēl satraucošāki notikumi – skolu apmeklēja valsts prezidents Guntis Ulmanis. Kopbildes ar prezidentu vēlāk rotāja gan vietējo laikrakstu, gan „Izglītības un Kultūras” vākus.

Jau no pirmās dienas bija skaidrs – šī skola ir pavisam citādāka nekā citas. Šī skola ir īpaša. Tā ir mana skola!

Tagad, atskatoties uz šo laiku ik pa laikam nodomāju: „Ak Dievs! Cik traka biju es savos 13 gados, dodoties 100 km prom no vecākiem, lai mācītos!”. Bet vēl vairāk jābrīnās par vecākiem, kuri ne tikai tam piekrita, bet arī atbalstīja un finansēja šo manu vēlmi.

Svecīšu nolikšana pie Lāčplēša pieminekļa

Nevienu mirkli neesmu to nožēlojusi. Šķiet, izvēle, ko izdarīju 13 gadu vecumā, ir bijusi viena no vislabākajām manā dzīvē. Spīdolas skola izmainīja mani pašu, izmainīja manu redzējumu un pieeju lietām, iemācīja patstāvīgumu, spēju meklēt un izzināt. Nav pat jēgas spekulēt ar varbūtībām „kas būtu, ja es nebūtu mācījusies Spīdolas skolā”, jo es to nezinu. Spīdolas skola bija visa mana pasaule, mana vide kur es uzaugu un veidojos.

Skola bija ne tikai eksperimentāla un īpaša mācību programma, bet arī ļoti īpaša aura. Spīdolas aura. Spīdola pierādīja, ka skola nav telpas (tās šo gadu laikā ir mainītas neskaitāmas reizes), bet gan cilvēki, vide, idejas un vērtības . Spīdolas motīvs „Mainies uz augšu!” caurvija it visu, kas skolā notika. Mēs apguvām lietas, ko citās skolās ieviesa pēc vairākiem gadiem. Skolotāju pieeja skolēniem un mācību metodes bija pavisam savādākas. Lielāko daļu skolotājus mēs uzrunājām vārdos. Viņi mums bija līdzās, bija pieejami un atbalstoši ne tikai jautājumos, kas skāra mācību procesu. Mēs visi bijām kā viena liela Spīdolas ģimene.

Klases meitenes sporta nometnē Vilcē, visticamāk 1994.g.

Skolas īpašo auru veidoja tās tradīcijas: Academia Petrina apmeklējumi, svecīšu nolikšana pie Lāčplēša pieminekļa, kopīgu dziesmu dziedāšana un skolas folkloras kopas aktivitātes, sporta nometnes Vilcē, novada vēstures braucieni pa Zemgali kopā ar tā laika skolas direktoru A.Tomašūnu, skolas parlaments (ar visu opozīciju). Par vārda un izteiksmes brīvību, kā arī domu dažādumu liecināja vairākas skolas avīzes. Mācījāmies vairākas svešvalodas vienlaikus, ieskaitot latīņu valodu. Apguvām gan novada, gan Latvijas, gan pasaules, gan kultūras un mākslas vēsturi kā atsevišķus mācību priekšmetus. Kā atsevišķi priekšmeti bija arī pasaules un latviešu literatūra (Raiņa „Uguns un nakts” bija obligātā literatūra skolu uzsākot un katrs spīdolēns no galvas zina citēt vismaz daļu no Spīdolas monologa). Skolā bija gan folkloras kopa, gan savs teātris ar savu režisors. Ļoti aktīvs skolas parlaments un debašu klubiņš. Mums bija zinātniski pētnieciskie darbi un mācību projektu nedēļas. Skolēni realizēja projektus ne tikai skolas, bet arī rajona un pat visas valsts līmenī.

Klases meitenes Em.Dārziņa ielas skolas telpās. Visticamāk 1995.g.

Ja daudziem šobrīd šīs lietas neliekas nekas īpašs, tad 90to gadu sākumā šīs bija ļoti inovatīvas un neierastas lietas skolu programmās. Jau toreiz pie mums skolā viesojās dažādi Latvijas un ārvalstu vieslektori – politiķi, zv.advokāti un speciālisti dažādās jomās.

Jau tālajos 90tajos mums skolā bija revolucionārā veselības mācība, kur apguvām gan to, kas ir veselīgs dzīvesveids un ko smēķēšana var nodarīt veselībai, gan to, kas ir sekss, kā rodas bērni, kā norit dzemdības, kas ir aborts, kas ir kontracepcija un kā to lietot. (Toreiz politiķu vidū nebija tik daudz tikumības sargu, kas spētu mums aizliegt izglītoties!).

Interesanti, ka augot un veidojoties Spīdolas skolas vidē, es arī to pieņēmu kā normu – likās, ka normālai skolai tādai arī ir jābūt. Bet tikai vēlāk es sapratu, cik īpaša bija tā vide, kurā man bija tā laime un privilēģija uzaugt. 

Atskatoties uz skolas laiku, atmiņā uzzibsnī dažādi atmiņu mirkļi un epizodes, kas šķiet, bijuši neatņemama skolas sastāvdaļa. Visu atcerēties un izstāstīt nemaz nav iespējams. Dalīšos tikai ar mazu daļu no visa.

Ar Andri Tomašūnu 9.klases izlaidumā

Vēl bez paša mācību procesa, visspilgtāk no visa man atmiņā palikušas manas siltās un lieliskās attiecības ar tā laika skolas direktoru Andri Tomašūnu. Viņš skolas laikā man bija kā otrs tētis. Tieši pateicoties viņam, man 1996.gadā bija brīnišķīga iespēja organizēt projektu visas Latvijas mērogā – 3. Latvijas Skolēnu Saeimu – pasākumu, kura kulminācija bija Latvijas valsts parlamenta ēkā Rīgā, Jēkaba ielā 11. Kopā rakstījām manu pirmo projekta pieteikumu Sorosa fondam (esmu sorosīds ar stāžu! :) ) un ar laikraksta „Izglītība un Kultūra” atbalstu organizējām skolēnu parlamenta vēlēšanas visas Latvijas mērogā. 1.Skolēnu Saeimu arī organizēja spīdolēni un tās galvenā persona bija jau manis pieminētā Solvita Masule. Organizējot 3.Skolēnu Saeimu, bija īstas politiskās vētras, jo bija arī citas skolas, kuras nebija priecīgas par Spīdolas uzkundzēšanos šī projekta realizācijā.

Atceros, kā reiz es ar drāmu sejā iesteidzos Tomašūna kabinetā un paziņoju: „Mums ir problēma!”. Bet Tomašūns savā mierā un apgarotībā man smaida pretim: „Tas ir labi, ka ir problēma! Ja ir problēma, tas nozīmē, ka ir arī risinājums!”. Šķiet, tā bija viena no lielākajām dzīves mācībām – nekad nefokusēties uz problēmām, bet uz risinājumiem.

3.Latvijas Skolēnu Saeima, 1996.g.

Skolēnu Saeimas pieredze man jau 16 gadu vecumā iemācīja, ka politikas procesi nav dalāmi „mēs te mazā un nevarīgā tauta, bet viņi tur tālie un neietekmējamie politiķi”. Jau tajā vecumā, regulāri apciemojot Saeimas namu, vērojot frakciju un komisiju sēdes sapratu – katru ideju var aiznest līdz politiķiem, par to ir jācīnās, jāpārliecina pārējie deputāti. Katra ideja ir jāietērpj noteiktā tiesiskā ietvarā. Parlaments neapstiprina idejas, bet gan lemj par konkrētām tiesiskām normām. Kādam tās ir jānoformulē tiesiskās normas veidā, jāatrod finansējums lēmumiem un jāpārliecina pārējos Saeimas deputātus par to nobalsot. Un pārliecināšanas (jeb kā tagad mēdz teikt – lobēšanas) procesā ar iesaistīties jebkurš. Arī es, arī Tu.

Vēl vairāk – katrs no mums var būt deputāts. Katrs no mums ir spējīgs stāties publikas priekšā, pārliecināt līdzcilvēkus, ka tevi ir vērts ievēlēt par deputātu Saeimā.

Varbūt šo agrā jaunībā gūto mācību un dzīves atziņu dēļ, es nekad neesmu bijusies uzrunāt politiķus, Saeimas deputātus un ministrus par konkrētām lietām, īpaši saistībā ar jautājumiem, kas mani ir būtiski – bērnu tiesību aizsardzību Latvijā. Zīmīgi, ka šajā un iepriekšējā Saeimā pie deputātu mandātiem tika krietns bariņš spīdolēnu.

Bauskas un mūsu debašu komanda (es, Vika un Anita) sacensībās Liepājā

Esmu pateicīga arī Spīdolas skolas vēstures un politikas skolotājai Gunitai Smiltānei par viņas īpašo devumu manas personības attīstībā. Vienmēr ar smaidu atceros viņas jociņus stundās, nosaucot mūs, piemēram, par pilsoņiem-trušiem. Bet daudz būtiskāk novērtēju viņas ieguldījumu attīstot manī spēju pētīt, izprast, analizēt un formulēt viedokli. Milzīgs paldies viņai par manis iesaistīšanu skolas debašu klubā, par izbraukātajām sacensībām un daudzām uzvarām gan noada, gan valsts sacensībās. Paldies arī manām cīņu biedrenēm – Viktorijai Veisai, Anitai Mengotei, Lienei Pakerei un pārējām par neaizmirstamo debašu kustības laiku!

Ilzīte un Anita :)

Neizsakāms paldies manai bijušajai klases audzinātājai un tagad skolas direktorei Ilzei Vilkārsei. Viņas mīlestība uz mākslu, kultūras un mākslas vēsturi, šķiet, spēja aizraut ikvienu, arī mani. Katru reizi, kad apmeklēju kādu muzeju vai mākslas galeriju, man atmiņā nāk kādi aizrautīgi Ilzes stāstījumi par dažādām mākslas vai arhitektūras niansēm – par speciālo trīsstūrīšu iespiešanas tehniku asīriešu agrīnajā mākslā, par sievišķīgām un vīrišķīgām kolonām grieķu un romiešu arhitektūrā, par dažādām niansēm ēģiptiešu mākslā. Ar siltām atmiņām atceros mūsu Viduslaiku, Baroka, Rokoko un citas balles un to, kā mēs visi ar aizrautību studējām nianses, ko tajos laikos darīja un valkāja cilvēki, kā dejoja un kustējās. Bez Ilzītes un viņas aizrautīgās mīlestības uz mākslu tas nebūtu iespējams!

Sveicam tā laika skolas direktori M.Butevicu jubilejā

Paldies sk. Intai Jorniņai par interesantajām ģeogrāfijas un ekonomikas stundām! Paldies sk. Juzefai Blumbergai par iespēju spēlēt skolas basketbola komandā! Paldies sk. Litai Vēverei par aizraujošajām pasaules literatūras stundām un īpašo atmosfēru skolas bibliotēkā jeb litosfērā. Paldies sk. Mudītei Butevicai un Vēsmai Veckāganai par spēcīgiem pamatiem latviešu valodā (piedodiet par izlaistiem komatiem un gramatikas kļūdām šajā rakstā! :) ). Paldies Dacītei Klegerei par sirsnību un atbalstu matemātikas stundās! Paldies sk. Līgai par filozofijas un ētikas stundām.  Paldies sk. Dzintrai Liepiņai par klases audzināšanu un ķīmiju, kura man diez ko nepadevās! Tāpat noteikti vēlos nodot sveicienus angļu valodas skolotājai Birutai Ķempelei, kura man reiz teica, ka esmu pilnīgi bezcerīgs gadījums un ka angliski visticamāk nekad nerunāšu (redz kādus kūleņus dzīve met – tagad gandrīz visa mana dzīve notiek angliski – ģimenē un darbā runāju angliski un dzīvoju Anglijā!). :)

Paldies visiem, visiem skolotājiem! Jūsu ir tik daudz, ka visus nevar uzskaitīt!

Ar Zandu vilcienā Rīga-Reņģe

Tāpat manas siltākās atmiņas bezgalīgā pateicība skolai par sirsnīgajām draudzībām ar klases un skolas biedriem, kas ilgst nu jau gadu desmitiem. Paldies skolai un Rīga-Reņģe vilcienam par to, ka esmu satikusi Zandu Mankusu (tagad Ohff). Zandiņ, es vēl aizvien ar smaidu atceros, cik pārliecinoši mēs stāstījām skolotājai Vēsmai Veckāganai, ka esam māsas un mums tāpat kā māsām Ušerovskām ir jāļauj eksāmenos izmantot kopīgi veidotu citātu kartotēku. :)

 

Ar Inesi gaisa balonu festivālā

Paldies Skolēnu Saeimas laikam, kas mani saveda kopā ar Inesi Baļčūni (tagad Tauriņu). Viņas rāmums, nosvērtība, loģika, pragmatisms un nesavtīgs atbalsts bija svētība gan tad, organizējot skolēnu Saeimu, gan vēlāk visas dzīves garumā. Atceroties skolas laikus ar Inesi, atmiņā nāk gan rūpīgs darbs organizējot pasākumus, gan gan braucieni uz gaisa balona festivāliem, gan trakulīgas dejas un lēkāšana pa peļķēm Jelgavas pilsētas centrā, līstot pirmajam vasaras lietum. 

Paldies Vitai Zīlītei un mūsu neskaitāmajiem bohēmiskajiem vakariem ar ģitāru vai klavierēm. Paldies superīgajām māsām Ušerovskām! Paldies manai vienreizējai māsīcai un klasesbiedrenei Elīnai! Paldies visām manām trakulīgajām klasesbiedrenēm – Katrīnai, Solvitai, Zanei, Solveigai, Marikai, Vikai, Anitai, Lienei un visām pārējām... Visi mūsu tusiņi pie manis kojās, pie jums mājās, tusēšana apkārt, braukšana uz Rīgu ar vilcienu (vienmēr otrajā vagonā no Jelgavas puses), vai trakulīgā stopēšana... 

... un protams, vislielākais paldies manai ģimenei – vecākiem un krustvecākiem par nesavtīgo atbalstu, uzticēšanos un finansējumu! Bez jums nekā no tā visa nebūtu!

Skolas pasākums, kur rādām nākotnes profesijas :)

Ak... paldies, paldies, paldies visiem, kas manu skolas laiku Spīdolā padarīja tik īpašu un neaizmirstamu! 

Vienlaikus vēlos arī atvainoties visiem tiem, kuriem bija jāpārcieš mani trakie tīņu gadi, mana iedomība, dumpinieciskums un valdonība. Mīļie skolotāji, lūdzu, piedodiet par nobastotām stundām un neizpildītiem mājasdarbiem! Atvainojos visiem, kuriem esmu skolas laikā nodarījusi pāri. Trakie tīņu gadi nav attaisnojums, bet paldies Dievam, tie neilgst mūžīgi. Es ļoti ceru, ka laika gaitā esmu bijusi kārtīgs spīdolēns un esmu mainījusies uz augšu, kļuvusi viedāka un vairāk paciešama. :)

... un nobeigumā nedaudz Rainis pašiedvesmai un motivācijai. Šī daļa no Spīdolas monologa man iespiedusies atmiņā visspilgtāk. Tāds kā moto visas dzīves garumā...

„Es esmu es, es pati nāku, es pati aizeju, es nezinu kurp, −
Kurp tīk!
Es spīdu pati iz savas gaismas,
Es pati sevim uzdevums, man cita nav.
Es esmu brīva un pati sev.
Es Spīdola, Uguns mans tēvs.”