Ar mīlestību no Londonas. Manas #Brexit sajūtas

Tas ir noticis. Briti ir runājuši un lēmums ir pieņemts. Brexit vairs nav tikai populistu ņemšanās, bet gan neizbēgama nākotne mums visiem.

Vēl vakar es pat nopietni neapsvēru, ka tas patiesi varētu notikt. Biju pārliecināta, ka varu paļauties uz britu saprātu. 

Man kā Eiropas Savienības pilsonei nebija tiesības piedalīties referendumā, kurā izlēma arī manu nākotni, bet man būs jāsadzīvo ar tā sekām. 

Šorīt nespēju atrauties no TV ekrāna, neticībā veroties ziņās. Brokastu putra piedega un kafija atdzisa, kamēr es skatījos tiešraidi kā Kamerūns paziņo par atkāpšanos. Pareizi darīja, ka atkāpās. Viņš bija aizspēlējies par tālu. Pats apsolīja referendumu, baidoties, ka paša partijas radikālākie biedri varētu pāriet pie Naidžela Farāža UKIP frontē. Kamerūns spēlēja teātri ar sarunu vešanu ar Eiropas Savienību, labi zinot, ka pārējās ES valstis nepiekritīs, ka briti ir priviliģētāki par citiem Eiropas pilsoņiem un savu „lielisko darījumu” nespēs veiksmīgi ietirgot tiem, kurus pats pirms tam bija pārliecinājis, cik ES ir slikta un netaisnīga pret britiem. Slikti iestudēta dramaturģija ar vēl sliktāk iestudētiem iznākumiem. Spēle ar uguni, kas sadedzina pašu un apdedzina pārējos. 

Interesanti, ka savas dzīves laikā man ir izdevies piedzīvot gan PSRS sabrukumu, gan Latvijas (un daudzu citu valstu) labprātīgu pievienošanos Eiropas Savienībai, gan tagad Britu lielo balsojumu par izstāšanos.

Jebkuras lielas pārmaiņas iet roku rokā ar neziņu un nedrošību. Jo lielākas un pēkšņākas pārmaiņas, jo lielāka nedrošība. 

Šodien piedzīvoju, ka cilvēki Londonā par politiku runāja it visur un pat ar pilnīgiem svešiniekiem. Referenduma rezultātus apsprieda uz ielas, autobusos, vilcienos, pasta nodaļās, kafejnīcās, restorānos, darba vietās un, protams, sociālajos tīklos. Jautājumu bija vairāk kā atbilžu. Kas notiks tālāk? Kas notiks ar Eiropas Savienību? Kas notiks ar Britu ekonomiku? Kas notiks ar ES pilsoņiem Lielbritānijā? Kas notiks ar Britiem, kuri dzīvo Eiropā?

Šobrīd nevienam nav skaidras atbildes uz šiem jautājumiem. Ir daži minējumi un ir apstiprinājumi, ka nekādi lēmumi netiks pieņemti steigā. Un tomēr – neziņa jau tagad jau smagi sit pa britu ekonomiku. Dienas laikā britu sterliņu mārciņas vērtība ir nokritusies pēdējo 35 gadu zemākajā līmenī. Kolēģi, kuri ir ieplānojuši atvaļinājumu pavadīt Spānijā, tagad satraucās, ka viesnīcas bija tikai reģistrētas, bet ne apmaksātas. Tagad kursa krišanās dēļ viņiem atvaļinājums izmaksās būtiski dārgāk, nekā plānots. Inflācija un cenu kāpšana būs neizbēgama. Mēs visi par to maksāsim, vienalga vai mums bija tiesības piedalīties referendumā vai nē; vienalga vai cilvēki balsoja par vai pret izstāšanos. Ekonomiskā pletne sitīs pa mūsu visu kabatām. 

Darbā piedzīvojām, ka klienti atceļ darījumus vai arī vēlas nogaidīt, līdz iestāsies kāda skaidrība. Daudzi paniko. Pat domāt nevēlos, kas notiek Sitijā un Kanarivarfā - tajās Londonas daļās, kur atrodas lielie biznesi un bankas. Vajadzēs laiku, lai panika beigtos un tirgi nostabilizētos. 

Ne tikai man, bet arī daudziem citiem ES pilsoņiem, kuri dzīvo Lielbritānijā, ir diezgan nepatīkama sajūta, apzinoties, ka daudzi balsoja par izstāšanos, tieši protestējot pret migrantiem no Eiropas. Londonā tas varbūt ir mazāk izjūtams, bet ārpus Londonas sajūtas ir skaudras: kaimiņš, kurš regulāri ar tevi laipni sveicinās un aprunājas, patiesībā ir aizgājis un nobalsojis par to, lai tu tur nebūtu. Kolēģi, kuru ģimenes Britu impērijas un kolonizācijas ziedu laikos bija pārcēlušās dzīvot uz Jaunzēlandi, Austrāliju vai kādu no Āfrikas valstīm, tagad ar degsmi stāsta, cik ļoti imigrācija ir sabojājusi Lielbritāniju un tādēļ jāizstājas no ES, lai noturētu robežas ciet.

Skumji skatīties pa TV intervētos britus, kuri aizrautīgi runā par pienākušo Neatkarības Dienu un stāsta, ka nekad nav strādājuši algotu darbu, bet viņiem ir 6 bērni, un viņu iemesls balsot par izstāšanos, ir saistīts ar to, ka pašvaldība viņiem ir iedevusi mazāku dzīvokli nekā viņi ir gribējuši. Pie tā, protams, vainojot iebraukušos austrumeiropiešus, kuri strādājot tik zemi apmaksātus darbus, kurus briti nevēlas veikt, un tādēļ „nozogot viņiem darbus”. Vēl skumjāk skatīties uz tiem intervētajiem cilvēkiem, kuri vēl vakar balsoja par izstāšanos, bet patiesībā nav gribējuši izstāties un jau šodien balsotu savādāk. Cilvēkus nevar pasargāt no pašu stulbuma. Cilvēkiem ir jāsaprot, ka ir jautājumi, ar kuriem spēlēties nevar un tiem var būt ilgstošas un neatgriezeniskas sekas.

Nenoliedzami, Brexit rezultāti ir populistu Farāža un Borisa uzvaras gājiens. Tā vien gribas, lai viņi paši tagad uzņemas atbildību par ievārīto putru un to izstrebj. Šoreiz no visas sirds vēlos, lai populists Boris vada sarunas ar Eiropas Savienību par izstāšanos un noslēdz tos „labākos darījumus”, ko viņš tik dedzīgi solīja savas kampaņas laikā. Tik ļoti gribas, lai britu cilvēki redz kas viņi tādi patiesībā ir un cik tukši un nepamatoti ir bijuši visi tie solījumi. Dažkārt ir jāpieņem, ka cilvēkus nevar pasargāt pašus no sevis un viņiem ir jāļauj iegūt savas mācību stundas to visskarbākajā izpausmē. 

Vienlaikus gan vēlos norādīt, ka arī Eiropas Savienības vadībai ir laiks izdarīt savus secinājumus par to, kādēļ tas viss ir tik tālu nonācis. Ja vien ES nevēlas Frexit ar franču izstāšanos, vai kādus citus –exit referendumus, Eiropas Savienībai ir jādomā par to, kā uzlabot vienotības sajūtu Eiropā, kā uzlabot lēmumu pieņemšanas procesus un komunikāciju ar cilvēkiem ārpus Briseles. Ja mums ir pārliecība, ka esot vienotiem Eiropā mēs esam lielāks spēks, tad mums visiem arī ir jāstrādā, lai šo vienotības garu uzturētu dzīvu un ilgtspējīgu.