Bet vainīgo sodīšana Ivanu dzīvē neatgriezīs. Diemžēl.
Es pilnīgi piekrītu Centra
Dardedze rakstītajam, ka ar vainīgo meklēšanu konkrētajā gadījumā vien
nepietiks. Patīk mums tas vai nē, bet stāsti par nepieskatītiem bērniem ir
Latvijas ikdiena. Ar apbrīnojamu regularitāti ziņās atkal var dzirdēt par kādu
pazudušu bērnu. Cik bērniem vēl ir jāpazūd un jānomirst, lai ikviens uzdotu
jautājumu – ko es, kā šīs sabiedrības atbildīgs loceklis, varu darīt, lai tas
vairs nenotiktu ne ar vienu bērnu Latvijā?
No prāta neiziet ģenerāļa Inta Ķuža teiktie vārdi: “Viņš dzīvoja
viens un viņš nomira viens. Viņš faktiski bija pamests bērns, kurš meklēja
sabiedrību.” Piecgadīgais Ivans auga 6 bērnu ģimenē, un tomēr – viņš bija
pilnīgi viens un vientuļš. Viņš bija patstāvīgs un visu darīja pats, jo viņam
nebija pilnīgi neviens pieaugušais uz ko paļauties. Par viņa pazušanu māte
policijai ziņoja vien nākamās dienas pēcpusdienā. Iespējams, jau tad puika bija
miris, jo tik mazs bērns izmircis negaisā, izsalcis, nobijies un piekusis no
vairāku kilometru staigāšanas pa brikšņiem, visticamāk jau tajā pat dienā
iemiga, viņa ķermenītis atdzisa un viņš vairs nepamodās.
Bet mani šokē fakts, ka liktenīgajā dienā mazais Ivans savā pēdējā
ceļā uz Dubeņu mežu sastapa ļoti daudz pieaugušo – gan veikalā, kurā viņš bija
manīts un nofilmēts, gan sabiedriskajā transportā, bet pilnīgi neviens
nepievērsa bērnam uzmanību, nepiegāja klāt un nepavaicāja, kādēļ viņš ir viens un
kur ir vecāki, neviens neiedomājās bērnu nogādāt drošībā.
Pat tad, ja speciālisti atzīs, ka bērns ir miris no ķermeņa
atdzišanas, mēs visi zinām, ka šī bērna patiesais nāves iemesls ir vienaldzība.
Vecāku un sabiedrības vienaldzība.
Apzinoties, ka vienaldzība var nogalināt, kas ir tas, ko mēs
katrs varam darīt savādāk?
Te ir dažas idejas:
- Pārrunāt šo notikumu mājās ar savu ģimeni un saviem bērniem. Izskaidrot bērniem, kā rīkoties, ja viņi kaut kādu iemeslu dēļ ir pazuduši vai apmaldījušies. Iedrošināt viņus meklēt palīdzību pie pieaugušajiem, īpaši pie policistiem.
- Ja esat vecāki vai strādājat ar bērniem, noorganizējat ka jūsu skolā, bērnudārzā vai organizācijā (korī, dejošanā, pulciņos, baznīcā) paviesojas Džimbas drošības skola. Sametaties draudzīgi ar naudiņām un gādājat, lai uz Džimbas nodarbībām tiek ne tikai jūsu bērni, bet arī kaimiņu bērni un visi tie, par kuriem jums ir bažas, ka viņu vecāki var šīs drošības lietas neizrunāt. Ja esat uzņēmēji, apmaksājiet šīs nodarbības vietējās skolās vismaz reizi gadā, lai visi bērni apgūst pašus drošības pamatus.
- Pievēršat uzmanību bērniem jums līdzās. Ja redzat, ka bērns ir viens un nav līdzās pieaugušo, kas par bērniem rūpējas, pieejat pie bērna un apjautājaties vai ar bērnu viss ir kārtībā un viņam nekas nekaiš. Ja jums ir bažas, ka varat tikt noturēts par pedofilu, vispirms skaļi apjautājiet pieaugušos, vai kāds šo bērnu pazīst un tad, jau ar kopējiem spēkiem cenšaties noskaidrot, kādēļ bērns ir viens un nodrošiniet bērna nogādāšanu drošībā (policijā, sociālajā dienestā). Pat tad, ja jums tas liekas dīvaini vai neērti, atceraties, ka tik pat labi jūs varat būt pēdējais, kurš bērnu ir redzējis un no jums ir atkarīga šī bērna dzīvība.
- Izrunājat ar saviem bērniem, vai viņu draugu lokā vai skolā nav bērni, kuri ir vientuļi un pamesti. Uzdrošinieties nenovērsties no šiem bērniem, bet veidot kontaktu ar viņiem, radot drošu un uzticības pilnu vidi, kurā bērni var izstāstīt kas ar viņiem notiek un griezties pēc palīdzības. Ja jums ir bažas, ka par kādu bērnu netiek pienācīgi gādāts, ziņojiet policijai un sociālajiem dienestiem.
- Ja strādājat skolās, bērnu dārzos vai jebkurā citā ar bērniem saistītā darba vietā, organizējat sev darbinieku sanāksmes, kurās pārrunājat bērnu drošības jautājumus. Pat tad, ja strādājat veikalā par pārdevējām, un redzat nepieskatītu mazu bērnu, uzdrošinieties pieiet bērnam klāt un noskaidrot kādēļ bērns ir viens un kur ir vecāki. Ja nav pieaugušo, kas pieskatītu bērnu, nekavējoties ziņojiet policijai. Tas nekas, ja tas aizkavēs dažu citu pircēju apkalpošanu. Atceraties, ka jūs varbūt esat pēdējais cilvēks, kurš redz šo bērnu dzīvu. No jūsu rīcības var būt atkarīga konkrētā bērna dzīvība.
- Īpašs aicinājums visiem sabiedriskā transporta uzņēmumiem un pašvaldībām, kuras nodrošina pasažieru pārvadājumus – lūdzu nekavējoties nodrošiniet pilnīgi visu darbinieku apmācību, kā rīkoties gadījumos, ja sabiedriskajā transportā iekāpj pirmsskolas vecuma bērns, kurš neatrodas pieaugušā pavadībā. Izskaidrojat ne tikai to, ka tas ir likumpārkāpums pārvadāt šādus nepieskatītus bērnus, bet arī sniegt skaidras instrukcijas kā viņiem rīkoties – kur ziņot. Nekādā gadījumā neatstāt bērnu vienu pieturā un neļaut bērnam doties vienam nezināmā virzienā, bet gan nogādāt bērnu tuvākajā policijas iecirknī, kur tad var parūpēties par tālāko bērnu drošību.
- Vēl viens īpašs aicinājums pilnīgi visiem medijiem – televīzijai, radio, presei, online portāliem – nenodarboties ar lētu “viena tante teica” ziņu atgremošanu, dažādu ekstrasensu un pseido-ekspertu versijām, ar nolūku cenlt savus reitingus un uzlasīt maksimāli daudz klikšķus, bet tā vietā veidot informatīvas kampaņas un izglītot sabiedrību, lai kopīgiem spēkiem varam veidot sabiedrību, kurai rūp mūsu līdzcilvēki un bērnu dzīvības.
- Un visbeidzot, aicinājums Saeimai, valdībai, Labklājības ministrijai, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijai, Tiesībsarga birojam un ikvienai pašvaldībai – caurskatīt esošās bērnu tiesību aizsardzības sistēmas un izvērtēt to efektivitāti, mainīt un uzlabot, ja tas ir nepieciešams. Apsvērt, vismaz dažus no šiem jautājumiem:
- Izvērtēt vai bērnu drošības nodrošināšanai nav nepieciešams veikt grozījumus Bērnu tiesību aizsardzības likuma 24.panta sestajā daļā, un noteikto 7 gadu vecuma slieksni pacelt augstāk uz 10 vai 12 gadiem, kā tas ir vairākās citās Eiropas savienības valstīs.
- Ja nolemj pacelt vecuma slieksni, tas nozīmē, ka arī sākumskolas vecuma bērni nedrīkstēs vairs atrasties vieni, tādēļ nodrošināt, ka šī vecuma bērniem ir pieejamas pēcskolas pieskatīšanas iespējas jeb t.s. pagarinātās dienas grupas (subsidētas vai privātas).
- Apsvērt mācību gada pagarināšanu ne tikai no mācību vielas apgūšanas viedokļa, bet arī no bērnu drošības un pieskatīšanas viedokļa. Trīs mēnešus garš skolēnu brīvlaiks faktiski ir garantija, ka kādu brīdi vecāki būs spiesti atstāt bērnus nepieskatītus, jo strādājoši vecāki nespēj paņemt tik garus atvaļinājumus, lai būtu kopā ar bērniem. Strādāt kopā ar privāto sektoru, lai bērniem būtu iespējams apmeklēt subsidētas vasaras skolas vai nometnes, kurās bērnus var pieskatīt brīvlaikos, kamēr vecāki strādā.
- Apsvērt izveidot vienotu skolēnu apliecību izveidi, kas varētu kalpot arī kā sabiedriskā transporta braukšanas kartiņa un personu apliecinošs dokuments, kurā ir skaidri norādīts bērna vecums un atbildīgā persona par bērnu un tā kontaktālrunis ārkārtas gadījumos. Šo dokumentu bērns varētu nēsāt līdzi un nepieciešamības gadījumā to uzrādīt sabiedriskā transporta šoferiem, policistiem vai jebkuram citam, kurš ir satraucies par bērna drošību.
- Izveidot vienotas valsts līmeņa sociālās izglītošanas kampaņas bērnu tiesību aizsardzībai un vienaldzības mazināšanai, aicinot sabiedrību gādāt par saviem un līdzcilvēku bērniem.
Es ļoti labi saprotu, ka ne viss manis uzskaitītais gūs
plašu sabiedrības atbalstu. Daudzi iebildīs vai uzskatīs manu viedokli par
nepiemērotu Latvijas situācijai. Valsts un pašvaldību iestādes iebildīs pret
iespējamiem tēriņiem, bet tam es gribētu iebilst ar pretjautājumu par to, kāda
ir bērnu dzīvības cena un cik valstij izmaksā katra pazudušā bērna meklēšana
(policija, armija, helikopteri, brīvprātīgie utt.), un cik bieži valsts ir
gatava segt izdevumus par bērnu meklēšanu, tā vietā, lai ieguldītu preventīvos
pasākumos.
Tāpat es vēlos atgādināt ikvienam - mēs katrs varētu sākt kaut
ar mazu solīti, lai visi kopā varam virzīties drošas sabiedrības veidošanā. Sāksim
kaut vai ar drošības jautājumu pārrunāšanu ģimenē un pievērst uzmanību līdzās
esošajiem bērniem, arī tad jau būs sasniegts ļoti daudz. Iespējams, sperot šos
mazos, bet nozīmīgos solīšus, mēs nekad neuzzināsim, kuru konkrēto bērnu
izdosies izglābt, bet es klusībā ceru, ka reiz mēs varēsim priecāties par katru
mēnesi, kad medijos neizskan satraucošās “pazudis bērns” ziņas, tad jau varēsim
priecāties par katru vasaru, kad šādas ziņas neizskan, un tad par katru gadu…
solīti pa solītim uz drošāku sabiedrību mums pašiem un mūsu bērniem. Mēs to
varam!