Veselības
ministres Andas Čakšas grūtniecība ir atvērtusi Pandoras lādi, no kuras šobrīd
aumaļām veļas laukā aizspriedumu briesmoņi. Uz ministres grūtniecības fona
pēkšņi novārtā paliek veselības nozares aktuālās problēmas - ģimenes ārstu un
vecmāšu streiki, un viņu atalgojumu sakārtošana, Rigvir un farmācijas kalambūri,
un daudzi citi svarīgi jautājumi.
Es neesmu
veselības nozares speciālists un atturēšos no viedokļa paušanas par Andas Čakšas
profesionālo darbību. Šis raksts nav domāts nedz viņas aizstāvībai, nedz
nosodījumam. Šis raksts ir par sabiedrību un tās neadekvāto reakciju uz to, ka
politiķe ir sieviete un gaida bērniņu.
Dzimumu līdztiesība
Demokrātiskā sabiedrībā
no tiesiskā viedokļa abi dzimumi bauda vienādu tiesību kopumu un to
aizsardzību. Nevar noliegt to, ka bioloģiski sievietes un vīrieši ir atšķirīgi.
To būtiskākā atšķirība ir tieši saistīta ar to, kur un kā ir izvietoti
dzimumorgāni un kā notiek reproduktīvie procesi. Kaut arī bērnu radīšanā un
audzināšanā piedalās abi dzimumi, bet tieši grūtniecība un bērnu zīdīšana ir
tas bioloģiskais aspekts, kas ir specifisks tieši sievietēm.
Sabiedrībā, kurai
rūp gan dzimumu tiesiskā vienlīdzība, gan demogrāfijas izaugsme, veido likumus,
kuri vienlaikus gan aizsargā sievietes gaidību un zīdīšanas laikā, gan paredz tiesisko
aizsardzību, nosakot, ka viņu karjera un profesionālā izaugsme nevar tikt
apdraudēta tikai tādēļ, ka viņa ir izlēmusi kļūt par māti. Šī tiesiskā aizsardzība
ir īpaši iestrādāta darba tiesību jomā, bet attiecas ne tikai uz darbiniekiem
Darba likuma izpratnē, bet attiecas arī uz sievietēm civildienestā un
militārajā dienestā, kā arī citās jomās.
Ņemot vērā dzimumu
līdztiesības aspektu, Latvijā tiesību
normas atļauj ģimenēm izvēlēties kurš no vecākiem rūpēsies par bērnu, tādēļ
bērna kopšanas atvaļinājums vairs nav tikai sieviešu privilēģija. Tajā pašā
laikā jāatzīst, ka visbiežāk tieši sievietes izmanto iespēju rūpēties par
mazuli.
Politikā tikai
vīrieši?
Saskaņā ar
Centrālās statistikas pārvaldes datiem jau vairāku gadu garumā Latvijā sieviešu
ir vairāk kā vīriešu. Šobrīd Sievietes ir 54%, bet vīrieši tikai 46%. Savukārt,
ja mēs palūkojamies uz dzimumu pārstāvniecību politikā, tad redzam, ka šobrīd
Saeimā ir vien 18 sievietes, bet ministru kabinetā tikai 3 no 14 ir sievietes. Tas
nozīmē, ka politiskajā pārstāvniecībā sievietes ir tikai aptuveni 20%. Politika
ir ar varu un lemšanu apveltīta joma, kurā vēsturiski ir dominējuši vīrieši.
Tas vairāk ir saistīts ar vēsturisko sociālo lomu izpratni, nevis ar fiziskām
dotībām, ko kāds dzimums spēj pildīt labāk. Dzimumorgānu izvietojums nav
priekšnosacījums tam, lai persona būtu labāks tautas pārstāvis un spētu pieņemt
tautai nozīmīgus lēmumus.
Viennozīmīgi, politiskās
pārstāvniecības amati (deputāti, ministri) nav klasiskās darba tiesību
attiecībās ar to darba devējiem (tautu) un tās nebauda tādu pašu tiesisko
aizsardzību, kā tas ir darbiniekiem saskaņā ar Darba likumu. Taču noteiktos
gadījumos arī uz tautas priekšstāvjiem var attiecināt tādas pat tiesiskās
aizsardzības, kādas ir paredzētas citiem darbiniekiem.
Mēs skaidri
redzam, ka Latvijā likumi šobrīd ir veidoti tā, ka pašos pamatos jau tiek
sagaidīts, ka politiķi Saeimā un valdībā var būt tikai vīrieši, kuri nav
jāpasargā grūtniecības un zīdīšanas periodā, un kuri nerūpēsies par saviem
mazuļiem, ņemot paternitātes vai bērnu kopšanas atvaļinājumu.
Konstitucionālo
tiesību eksperts Jānis Pleps vairākos medijos jau ir atsaucies uz gadījumu, kad
dēļ Saeimas deputātes Ineses Šleseres grūtniecības tika veikti grozījumi
likumos, kas tagad paredz, ka deputātes var nolikt savu mandātu uz bērna
kopšanas laiku. Tas viennozīmīgi ir bijis būtisks solis dzimumu līdztiesības
problēmu risināšanā un vairākas Saeimas deputātes jau ir izmantojušas šo tiesisko
aizsardzību, bet līdzvērtīgas iespējas vēl aizvien nav paredzētas gadījumos, ja
sieviete ir ministre un darbojas valdībā vai tad, ja sieviete ir prezidente.
Neskatoties uz
to, ka dzīvojam 21.gs., sieviešu nepietiekamā pārstāvniecība Latvijas politikā kopumā
liecina par nesabalansēto dzimumu lomu un
ar to saistīto aizspriedumu klātesamību. Normālas tiesiskās aizsardzības
trūkums attiecībā uz grūtniecības un zīdīšanas laiku, ir būtisks signāls
sievietēm reproduktīvā vecumā, ka politika noteikti nav sievietēm draudzīga
vide, tādēļ tas attur daudzas no iesaistīšanās politikā.
Sen ir pagājis
tas laiks, kad sievietes loma ir tikai ķēķis, bērnu kopšana un vīriešu
apkalpošana. Mēs dzīvojam laikmetā, kad sievietes ir tikpat talantīgas, izglītotas,
uzņēmīgas un spējīgas uzņemties vadošus amatus un izpausties profesionāli, ka
sieviešu darbība politikā ir ne tikai ieteicama, bet arī vēlama.
Salīdzinājumam, pāris
gadus atpakaļ Kanādas premjerministrs Džastins Trudo, iepazīstināja ar savu
ministru kabinetu, kurā tieši puse no visiem ministriem ir sievietes, ir
pārstāvētas dažādas etniskās un reliģiskās minoritātes, kā arī personas ar
invaliditāti ir pārstāvētas ministru kabinetā. Trudo to darīja ar vārdiem: “Es
esmu pagodināts kanādiešiem stādīt priekšā valdību, kas arī izskatās kā Kanāda”,
bet kad viņam jautāja, kādēļ dzimumu līdzvērtīga pārstāvība viņam ir bijusi būtiska
valdības izveidē, tad viņa atbilde bija ļoti lakoniska: “Tāpēc, ka ir 2015.gads.”
Latvijai ir
pēdējais laiks domāt, kā iedrošināt un veicināt vairāk sieviešu dalību
politikā, nevis atļaut saplosīt tās dažas drosmīgās, kuras tomēr ir
uzdrošinājušās ne tikai politikā iesaistīties, bet arī bērnus dzemdēt. Galā un
beigās, ir 2017.gads.
Tikai ministres pašas
lēmums
Tas, ka valdībai
un parlamentam būtu beidzot jāsakārto tiesiskās normas tā, lai ministre varētu
doties bērna kopšanas atvaļinājumā, ir tikai daļa no stāsta.
Būtiskākais, kas jāsaprot sabiedrībai, presei un pārējiem kolēģiem politikā, ir sekojošais: tas,
vai un kad ministre dosies bērna kopšanas atvaļinājumā ir tikai un vienīgi
viņas pašas ziņā. Tas ir personisks lēmums, ko pieņem sieviete pati un nevienam
citam nav un nevar būt tiesību izlemt viņas vietā.
Nav tā, ka
sieviete var būt vai nu māte, vai profesionāle, bet nekādā gadījumā abi. Mātes loma
un profesionālā darbība neizslēdz viens otru, sieviete pati var izlemt vai un kā
šīs lomas apvienot un sabalansēt. Sieviete šos lēmumus var pieņemt vadoties no
savas pieredzes, ģimenes atbalsta un daudziem citiem apstākļiem. Bet neviens nav
tiesīgs sievietei uzspiest kā viņai rīkoties vai izlemt viņas vietā.
Šajā sakarā es vēlos
atgādināt notikumus, kas norisinājās Saeimā 2012.gada 14.jūnijā, apmēram
gandrīz 3 mēnešus pēc tam, kad deputāte Inga Bite bija pasaulē laidusi bērniņu.
Inga Bite tajā laikā bija Saeimas prezidijā un neskatoties uz ģimenes
pieaugumu, viņa nebija nolikusi savas deputāta pilnvaras un vēlējās turpināt
strādāt. Tā bija viņas izvēle, kas pārējiem bija jārespektē. Diemžēl vīriešu
dominance Saeimā un viņu vēlme izlemt kā sievietēm ir jārīkojas, noveda pie tā,
ka viņas kolēģis vīrietis – Vjačeslavs Dombrovskis kāpa Saeimas tribīnē,
skaidrojot ka deputātei tagad ir jārūpējas par jaundzimušo, tādēļ viņa no amata
prezidijā ir jāatceļ. Bija kolēģi, kas iebilda, ka nav saņēmuši pašas deputātes
iesniegumu, ka viņa patiesi vēlas atteikties no amata šādu iemeslu dēļ, tomēr
Saeimas deputāti (vairākumā vīrieši), neuzklausot pašas jaunās māmiņas
viedokli, naski nobalsoja un pieņēma lēmumu, ka jaundzimušā mātes loma un darbs
prezidijā nav apvienojami, tādēļ viņai amats prezidijā ir jāatstāj. Es vēl saprastu,
ja kādu politisku amatpersonu atceļ no amata, ja viņi pienācīgi nepilda savus
pienākumus, ir ko pārkāpuši, utt, bet ne jau tādēļ, ka sieviete ir kļuvusi par
māti. Līdz šim neesmu manījusi pilnīgi nevienu līdzīgu lēmumu, kurā kāds
vīrietis būtu atcelts no amata, jo nesen kļuvis par tēvu un vēlas turpināt
strādāt, bet pārējie ir kolektīvi nobalsojuši, ka šim vīrietim tagad ir vairāk
jāpievēršas ģimenes dzīvei.
Cik saprotu, ka
nesen par māmiņu ir kļuvusi arī Saeimas deputāte Inese Lībiņa-Engere, kura šobrīd
ir pilnīgi identiskā situācijā – vienlaikus gan rūpējas par mazuli, gan turpina
strādāt Saeimā un prezidijā. Tomēr es ceru, ka 5 gadu laikā deputātiem ir mainījusies
izpratne šīm lietām un neviens deputāts vīrietis nekāps tribīnē un nerosinās izlemt
viņas vietā, vai Inese Lībiņa-Engere ir tiesīga apvienot darbu ar mātes lomu
vai nē.
Tas pats ir
attiecināms uz Veselības ministri Andu Čakšu. Tikai viņa pati var pieņemt lēmumu
vai un kad dosies bērna kopšanas atvaļinājumā un pārējiem tas ir jārespektē.
Viņai nav nevienam jātaisnojas un jāpamato, kādēļ viņa pieņem lēmumu “strādāt
līdz galam” un kā viņa varēs apvienot savu grūtniecību ar profesionālo darbību.
Visi lēmumi, kas ir saistīti ar viņas grūtniecību, bērnu vai privāto dzīvi ir
viņas privāti lēmumi. Viņai kā ministrei ir jāskaidro tikai savi politiskie
lēmumi un jāturpina strādāt kā viņa ir strādājusi, pirms sabiedrība uzzināja
par viņas grūtniecību.
Politiķu privātuma
robežas
Latvijas
Republikas Satversmes 96.pants nosaka, ka ikvienam ir tiesības uz
privātās dzīves neaizskaramību. Tas vienlīdz attiecas kā uz “parasto cilvēku”,
tā uz ministriem. Jā, arī politiķi ir cilvēki un arī politiķiem ir
cilvēktiesības.
Neapšaubāmi,
jebkurai personai, kura iesaistās politikā, ir jārēķinās, ka viņi tiks pakļauti
lielākai kritikai un sabiedrībai būs lielāka vēlme uzzināt personiskas lietas
par viņiem. Bet iesaistīšanās politikā nenozīmē, ka politiķiem vairs nav nekāda
privātuma un žurnālisti var brīvi urķēties pa politiķu privāto dzīvi un viņu
guļamistabām.
Katrs politiķis
pats var izlemt vai un cik daudz atklāt sabiedrībai par savu personisko dzīvi. Ir
politiķi, kuri atklāj ne tikai visu par savu ģimeni, bet atklāti stāsta par
saviem mīlas varoņdarbiem un savas mīļākas atrāda publiski, bet tas nenozīmē,
ka tā ir norma, kas ir sagaidāma no pilnīgi visiem politiķiem. Politiķiem ir
pienākums godprātīgi strādāt savos amatos, bet ne izklaidēt tautu ar savas
privātās dzīves detaļām.
Ja valsts
prezidenta/prezidentes laulātajam ir noteikta loma valsts protokolā, tad ir
tikai normāli, ja sabiedrība zina, kas ir šis laulātais. Bet ja politiķa
laulātajam nav jāpilda nekādi valstiski pienākumi, tad ir tikai normāli, ja
politiķa ģimene izvēlas izvairīties no liekas publicitātes un tas ir
jārespektē.
Jā, lai novērstu
iespējamus interešu konfliktus amatpersonu lēmumu pieņemšanā, amatpersonām ir jāsniedz
deklarācijas atbildīgajām iestādēm par to, kas ir viņu ģimenes locekļi, bet
likums nenosaka uzrādīt personas, kuras nav politiķu laulātie. Es nekļūdīšos,
ja apgalvošu, ka Latvijā ir daudz tādu valsts amatpersonu, kurām ir ne tikai
ārlaulību sakari, bet arī ārlaulību bērni. Likums neuzliek par pienākumu šīm
amatpersonām deklarēt visus savus seksa partnerus, lai izvairītos no interešu
konflikta. Pat tad, ja amatpersona dzīvo vienā mājsaimniecībā nereģistrētas
attiecībās un viņiem ir kopīgi bērni, arī tad likums neparedz deklarēt šo
personu vārdus. Šajā sakarā es vēlos arī uzsvērt, ka informācija par ģimenes
locekļiem amatpersonām ir jāsniedz atbildīgajām iestādēm, un nevis tas jāskaidro
dzeltenajai presei.
Tas ir tikai un
vienīgi veselības ministres pašas ziņā vai viņa vēlas atkalāt presei savas
privātās dzīves detaļas – vai bērns bija plānots, vai nē, kas ir bērna tēvs,
vai un kad ir precējušies, detaļas par viņas vecumu un labsajūtu. Viņai šādi
paskaidrojumi nevienam nav jāsniedz. Viņa var to sniegt, ja vēlas, bet viņai
nav pienākums tādu informāciju sniegt.
Kamēr vien viņa
pilda savus kā ministres pienākumus, tikmēr sabiedrībai ir tiesības zināt un
prasīt atbildību tikai par viņas profesionālo darbību, bet privātās lietas
atstāt viņas pašas ziņā.