Ineses Ejugbo pārdomas

Vakar sociālos medijus pāršalca stāsts par to, kā fotogrāfe ar kristīgu pārliecību atteicās fotografēt ģimeni, uzzinot, ka tajā ir divas mammas. Tas raisīja daudz un dažādas diskusijas par to, ko var un ko nevar darīt privātpersona, sniedzot savus pakalpojumus. Netrūka arī to, kuri jautāja manu kā jurista viedokli par notikušo. Man nav nedz laika, nedz vēlēšanās sniegt detalizētu juridisku atzinumu, bet sniegšu īsu viedokli par faktiem un viedokļiem, kas ir izskanējuši publiskajā telpā. Diskriminācija ir aizliegta. Tai nav un nevar būt pamatojuma vai attaisnojuma. Diskriminēt nedrīkst nevienu, vienalga pie kādas grupas šis cilvēks piederētu. Diskriminēt nevar nedz valsts iestādes, nedz privātpersonas (fiziskas vai juridiskas). Diskriminācija ir cilvēktiesību pārkāpums. Būtu labi, ja ar šo rindkopu pietiktu un cilvēkiem viss taptu skaidrs. Pārējais tad nebūtu jāraksta. Diemžēl ar to vien nepietiek un tādēļ būšu spiesta uzrakstīt ko vairāk. Fakti: Ģimene

Jautājumi un atbildes: Bēgļi, nelegālie imigranti, ekonomiskie migranti... kas ir kas?

Diskusijas par gaidāmo 250 bēgļu uzņemšanu nebeidz rimties. Varu tikai pabrīnīties, kā pat juridiski izglītoti cilvēki manipulē ar dažādiem terminiem, cenšoties pamatot savus aizspriedumus un bailes. Redzu draugus, kas Facebook un Twitter nemitīgi dalās ar bildītēm un tekstiem, kas visu laiku norāda, ka tie, ko uzņemsim nebūs bēgļi, bet gan nelegālie imigranti vai ekonomiskie bēgļi, kuri devušies uz Eiropu labākas dzīves meklējumos. Daži pat apzināti vārda „bēgļi” vietā konsekventi lieto vārdu „blēži”. Lai izbeigtu manipulācijas, dalīšos savā pieredzē un zināšanās šajā jomā. Kā jau daudzi noteikti zina, esmu biedrības „Zvannieku mājas” juriste, kas bijusi līdzās un palīdzējusi 7 bēgļiem no Somālijas, kas pirms 10 gadiem ieradās Latvijā un pārpratuma dēļ nonāca Zanniekos. Šobrīd strādāju zvērinātu advokātu birojā Lielbritānijā un mūsu birojā ir vismaz 2500 patvēruma meklētāju lietas, ar kurām man ir regulāra saskare. Es nepretendēju uz to, ka spēšu uz visiem jautājumiem a

Mazā Ivana mantojums sabiedrībai – ko mēs visi varam darīt savādāk?

Mazā Ivana liktenis ir aizkustinājis mūs visus. Ziņu lentes un sociālie tīkli ir pilni ar skumjām, dusmām un sašutumu. Daudzi meklē vainīgos un alkst redzēt vainīgo sodīšanu. Nav šaubu, ka ir pārkāpta vesela virkne tiesību normu - vecāki ir pārkāpuši Bērnu tiesību aizsardzības likuma 24.panta sesto daļu, kas aizliedz bērnu līdz 7 gadu vecumam atstāt bez uzraudzības, savukārt autobusa šoferis ir pārkāpis MK noteikumu Nr.599 “Sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanas un izmantošanas kārtība” 93.punktu, kas aizliedz pārvadāt pirmsskolas vecuma bērnus, kuri neatrodas pieaugušas personas pavadībā. Es nešaubos, ka policija un tiesas darīs savu darbu un sauks vainīgos pie atbildības. Bet vainīgo sodīšana Ivanu dzīvē neatgriezīs. Diemžēl. Es pilnīgi piekrītu Centra Dardedze rakstītajam , ka ar vainīgo meklēšanu konkrētajā gadījumā vien nepietiks. Patīk mums tas vai nē, bet stāsti par nepieskatītiem bērniem ir Latvijas ikdiena. Ar apbrīnojamu regularitāti ziņās atkal var dzirdēt

Nodrošina Blogger

Motīva attēlu·autors:·Bim